Sākotnēji šķietami sadzīviskajam ģimenes strīdam1 seko gan Latvijas, gan Itālijas valdība, vēstniecības, plašsaziņas līdzekļi un, visbeidzot, arī sabiedrība. Nu jau šim strīdam seko arī Eiropas Komisija.2 Ar ko tad šis strīds ir tik īpašs? Pirmkārt, ar to, ka tajā ir iesaistīts nepilngadīgs bērns, kuru pirms vairāk nekā trim gadiem māte ir aizvedusi no Itālijas uz Latviju bez tēva piekrišanas. Otrkārt, ar to, ka šis strīds tika risināts divās Latvijas tiesu instancēs un abas vienprātīgi nolēma, ka bērnam jāpaliek Latvijā. Treškārt, ar to, ka Itālijas tiesas lēma, ka bērnam tomēr ir jāatgriežas Itālijā, tāpēc Latvijas un Itālijas kompetentās iestādes neskaitāmas reizes ir mēģinājušas šo konfliktu nokārtot, meklējot juridiskos risinājumus, par kuriem, kā izrādās, šīm valstīm ir atšķirīga izpratne. Tādēļ, lai rastu vienotu izpratni par iespējamiem juridiskajiem risinājumiem, Latvija iesniedza sūdzību pret Itāliju Eiropas Komisijā.3 Taču Eiropas Komisija uzskatīja, ka Itālija nav pārkāpusi Eiropas Savienības tiesības un ka Latvijas sūdzība pret Itāliju nav pamatota. Šis strīds ir uzmanības vērts jau tādēļ, ka tas var nonākt līdz pat Eiropas Kopienu tiesai. Šobrīd ir Latvijas ziņā,4 vērsties vai nevērsties Eiropas Kopienu tiesā, taču nevajadzētu izslēgt iespēju, ka arī Itālija var vērsties Eiropas Kopienu tiesā pret Latviju, turklāt Eiropas Komisija pati var uzsākt pārkāpuma procedūru. Juridiski šis strīds ir apzīmējams ar bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem jeb bērnu pārrobežu prettiesisku aizvešanu vai aizturēšanu.
Ieskats attiecīgajos tiesību aktos
Lai starptautiskā līmenī aizsargātu bērnus no nelabvēlīgas ietekmes, ko radījusi viņu prettiesiska aizvešana vai aizturēšana, kā arī lai aizsargātu to personu tiesības, kuru aizgādībā vai aizbildnībā atrodas bērns, un nodrošinātu ātru bērnu atpakaļatdošanu, Hāgas Starptautisko privāttiesību konferencē (turpmāk – HCCH) 1980. gada 25. oktobrī tika noslēgta Hāgas Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk – Hāgas konvencija). Ievērojot Hāgas konvencijas mērķi, secināms, ka ar bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem saprotami tie gadījumi, kad bērnu nolaupa persona, ar kuru bērnam ir ģimenes vai radniecības attiecības. Proti, civiltiesiska rakstura attiecības ar bērnu, nevis gadījumi, kad bērns nolaupīts tirdzniecības vai naudas izspiešanas nolūkā. Turklāt šai nolaupīšanai jānotiek starp vairākām Hāgas konvencijas līgumslēdzējām valstīm, nevis vienas valsts ietvaros, jo būtisks ir nolaupīšanas starptautiskais jeb pārrobežu aspekts.
Atzīstot bērnu nolaupīšanas problēmas aktualitāti,5 Hāgas konvencija 81 valstī6 ir atzīta kā tiesību akts, kas nodrošina adekvātu civiltiesisku risinājumu bērnu nolaupīšanas gadījumos.
Latvijā Hāgas konvencijas piemērošana7 ir būtiska kopš tās spēkā stāšanās 2002. gada 1. februārī.8 Tomēr konvencijas piemērošana ne mazāk svarīga ir arī Eiropas Savienības kontekstā, ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu9 (turpmāk – Briseles IIbis Regula).
Briseles IIbis Regulu piemēro kopš 2005. gada 1. marta, un šīs regulas noteikumi10 gan aizstāj atsevišķus Hāgas konvencijas noteikumus, gan tos papildina. Tādējādi attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm bērna nolaupīšanas civiltiesisko aspektu jautājumos paralēli piemēro gan Hāgas konvenciju, gan arī Briseles IIbis Regulu. Papildus Hāgas konvencija un Briseles IIbis Regula ir saistīta arī ar nacionālo materiālo, procesuālo normu un kolīziju normu piemērošanu.
Strīda pamats un attīstība
M. piedzima Itālijā 2002. gadā, Latvijas pilsones un Itālijas pilsoņa ģimenē. Pēc gada ģimenē sākās nesaskaņas. 2004. gadā strīds par aizgādības tiesībām nonāca Romas Nepilngadīgo lietu tiesā, un tā rezultātā aizgādība pār M.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
