Prof. Dr.iur. Ineta Ziemele,
Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese

Runājot par ekonomiskās krīzes ietekmi uz cilvēktiesībām, Latvijas diskusijai es vēlētos piedāvāt vienu, lai arī zināmā mērā ekstrēmu, bet lietderīgu paralēli. Kā zināms, pasaulē pēdējo gadu laikā aktuāls ir bijis jautājums par tiem draudiem, kādus cīņa pret terorismu un, īpaši, tai izraudzītie līdzekļi rada tiesiskas valsts principiem un cilvēktiesību aizsardzībai. Vairums šodien piekritīs, ka tajā mirklī, kad demokrātiska valsts atkāpjas no saviem principiem šīs cīņas ietvaros, viens no terorisma mērķiem ir sasniegts. Manuprāt, ar ekonomiskās krīzes draudiem tiesiskai valstij ir līdzīgi. Tomēr krīzes kontekstā ir, protams, tai specifiski jautājumi. Piemēram, ir vērts apzināties, kāda loma ir bijusi valstij un lēmumu pieņēmējiem, kāda ir ārējo faktoru ietekme un kāda loma ir bijusi vēlētājam konkrēta ekonomiska un sociāla modeļa akceptēšanā, kura dzīvotspēju konkrētajā sabiedrībā dotā krīze noteikti pārbauda.

1. Kāda ir sociālo tiesību vieta cilvēktiesību katalogā?

Anita Kovaļevska:

Sociālās tiesības tāpat kā pilsoniskās un politiskās tiesības un arī ekonomiskās un kultūras tiesības ir vienas no starptautiski atzītām cilvēktiesībām. Visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas. Jau 1948. gada ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ir iekļautas visas šīs tiesības. ANO gan pieņēma divus atsevišķus paktus – vienu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un otru par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Taču pēdējos gados nozīmīgākajos ANO pieņemtajos starptautiskajos līgumos cilvēktiesību jomā visas šīs tiesības atkal tiek iekļautas vienkopus vienā dokumentā. Tāda ir, piemēram, ANO Konvencija par bērna tiesībām.

Gan pilsoniskās un politiskās tiesības, gan arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības uzliek valstij noteiktus pienākumus. Šos pienākumus visu minēto tiesību gadījumā var iedalīt trīs grupās: pienākums ievērot cilvēktiesības, pienākums aizsargāt cilvēktiesības, pienākums nodrošināt cilvēktiesības. Pienākums ievērot cilvēktiesības nozīmē valsts pienākumu atturēties no iejaukšanās personas tiesībās. Pienākums aizsargāt cilvēktiesības nozīmē valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības no citu privātpersonu iejaukšanās tajās. Savukārt pienākums nodrošināt cilvēktiesības nozīmē valsts pienākumu veikt konkrētus pasākumus pamattiesību īstenošanai. Lai valsts izpildītu savu pienākumu nodrošināt cilvēktiesības un reizēm arī pienākumu aizsargāt cilvēktiesības, tai ir jāveic aktīvas darbības, kas bieži vien prasa resursus. Tas attiecas arī uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo, piemēram, tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanai ir nepieciešams izveidot un uzturēt tiesu sistēmu, kas prasa lielus resursus. Attiecībā uz ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ir atzīts, ka tas, kā valsts izpilda savu pienākumu aizsargāt un, it īpaši, nodrošināt cilvēktiesības, var būt atkarīgs no valstij pieejamiem resursiem. Līdz ar to arī ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām paredz, ka pilnīgu šo tiesību īstenošanu var nodrošināt pakāpeniski. Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums nekavējoties nodrošināt vismaz noteiktu pamatpienākumu izpildi, bet pēc tam valstij pakāpeniski maksimālajos tai pieejamo resursu ietveros ir jāpaaugstina ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanas līmenis. Taču pilnībā atteikties no ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanas valsts nevar pat tad, ja tai pieejamo resursu apjoms ir ļoti mazs.

Ņemot vērā minēto, var teikt, ka zināmas īpatnības ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanā pastāv, tomēr nav pamata apgalvot, ka šīs tiesības ir pilnīgi atšķirīgas no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Turklāt, kā ir norādījusi Satversmes tiesa, ja kādas tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties un šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs.

Edgars Pastars:

Valsts noteiktie ierobežojumi, kas saistīti ar sociālo tiesību ierobežojumiem, nav skatāmi vienīgi to kontekstā. Varu minēt vairākus piemērus. Pirmkārt, ierobežojumi sociālās apdrošināšanas jomā attiecas arī uz īpašumtie­sībām un vērtējami kā īpašumtiesību ierobežojums. Otrkārt, ierobežojumi darba samaksas jautājumos var būt saistīti ar tiesu neatkarības principu un tiesībām uz taisnīgu tiesu. Treškārt, citu personu sociālo tiesību ierobežošana (darba jautājumos, medicīna vai sociālā nodrošinājuma jomā) netiešā veidā var skart arī viņu tiesības uz dzīvību (neieslīgstot diskusijā par valsts pienākumu apmēru attiecīgo tiesību nodrošināšanā). Ceturtkārt, katrs ierobežojums var tikt apspriests no vienlīdzības principa un tiesiskās paļāvības principa viedokļa un, lai arī nav peļams savā būtībā, var nonākt šo principu izliktajos slazdos. Līdz ar to nākas secināt, ka apspriest tikai sociālo tiesību kataloga nozīmi un šādu tiesību ierobežošanu ir pārāk šauri. Reālā situācija ir sarežģītāka, proti, valsts sociālo pabalstu izmaksu ierobežošana būtu vērtējama klasiski Satversmes 109. panta kontekstā, bet valsts vecuma pensijas ierobežojums – Satversmes 105. panta kontekstā.¹ Tā kā abiem pantiem ir atšķirīgs tvērums, rezultāts arī būtu atšķirīgs.

2. Kāds attaisnojošs pamats var būt sociālo tiesību ierobežošanai? Vai ekonomiskā krīze valstī var būt šāds pamats?

Anita Kovaļevska:

Ja runā par cilvēktiesību ierobežošanu, tad vispirms ir svarīgi saprast, par kuru no valsts pienākumiem ir runa – par pienākumu ievērot, aizsargāt vai nodrošināt cilvēktiesības. Ja mēs runājam par pienākumu ievērot cilvēktiesības, kas no valsts prasa atturēties no darbībām, tad šajā ziņā sociālo tiesību ierobežošanā nav nekādu atšķirību no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Šādos gadījumos var piemērot plaši zināmo cilvēktiesību ierobežojumu izvērtēšanas shēmu, kur tiek pārbaudīts, vai ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs. Līdz ar to nav pamata apgalvot, ka ekonomiskā krīze pati par sevi varētu būt attaisnojums, kāpēc valsts nepilda savu pienākumu ievērot cilvēktiesības. Savukārt, ja runājam par valsts pienākumu nodrošināt cilvēktiesības, kas prasa no valsts aktīvas darbības un kam ir nepieciešami resursi, tad šeit ir grūti runāt par kaut kādu vienotu un vispāratzītu shēmu, kā izvērtēt, vai valsts šos pienākumus ir izpildījusi. Taču, kā jau tika minēts, tad attiecībā uz pienākumu nodrošināt sociālās tiesības ir atzīts, ka šo pienākumu var ietekmēt valstij pieejamie resursi. ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja savā Vispārējā komentārā Nr. 3 ir atzinusi, ka ekonomiskā krīze, kā rezultātā samazinās pieejamo resursu apjoms, var būt iemesls, kāpēc valsts samazina ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanas līmeni. Taču valstij šādos gadījumos ir jāievēro zināmi noteikumi, lai varētu atzīt, ka šo tiesību īstenošanas līmeņa samazināšana nav uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu. Pirmkārt, valstij jau pirms šādu pasākumu veikšanas ir rūpīgi jāizvērtē visas iespējamās alternatīvas un jācenšas primāri nodrošināt tās pamatpienākumu jeb kodolpienākumu izpildi attiecīgo tiesību jomā, kā arī jāparūpējas, lai aizsardzība tiktu nodrošināta tieši mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām. Otrkārt, valstij ir jācenšas nodrošināt šo tiesību īstenošanu maksimālajos attiecīgajā brīdī pieejamo resursu ietvaros. Lai varētu atzīt, ka valsts nav pārkāpusi cilvēktiesības, valstij ir pienākums pierādīt, ka tā ir darījusi visu, lai pilnībā izmantotu esošos resursus, un šie resursi pirmām kārtām ir izmantoti tieši kodolpienākumu izpildei un mazaizsargāto iedzīvotāju grupu aizsardzībai. Ņemot vērā minēto, var teikt, ka ekonomiskā krīze var būt iemesls tam, ka tiek samazināts ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanas līmenis, taču tas nevar būt iemesls, kāpēc valsts pilnībā atteiktos no šo tiesību īstenošanas.

Edgars Pastars:

Atbildot uz jautājumu, vai ekonomiskā krīze valstī var būt pamats sociālo tiesību ierobežošanai, atbilde noteikti ir apstiprinoša. Valstij tās ir ne tikai tiesības, bet galvenokārt pienākums. Sociālas valsts būtība ir arī efektīva kopējā labuma pārdalīšana. Ja trūkst finanšu līdzekļu, tie jāpārdala iespēju robežās, lai sasniegtu labāko rezultātu. Sociālās tiesības ir nesaraujami saistāmas ar valsts finansiālajām iespējām, tāpēc likumdevējam, tās regulējot, ir piešķirta plaša rīcības brīvība. Lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu ir nozīmīga politiskā dimensija, ko ietekmē valsts ekonomiskā situācija un valstij pieejamie resursi, tāpēc sociālo tiesību īstenošanā likumdevējam nevar izvirzīt tikpat stingras prasības kā attiecībā uz citu cilvēktiesību nodrošināšanu. Tomēr vienlaikus būtu ievērojami vairāki noteikumi,² taču minēšu dažus problemātiskos.

Pirmkārt, atkāpjoties no iepriekšējā tiesiskā regulējuma, jābūt pamatojumam, ka tas ir pēdējais līdzeklis un nav citu pietiekami efektīvu saudzējošāku mehānismu. Otrkārt, kopumā valstij jādemonstrē solidaritāte, nodrošinot izdevumu samazinājumu kopumā, lai sociālā joma nebūtu galvenā, kurā var ietaupīt.

Manuprāt, šie apstākļi valstij būs grūti pierādāmi, jo Satversmes tiesa noteikti spētu atrast tēriņus valsts pārvaldē un sistēmiskos trūkumus (autors neminēs konkrētus piemērus, lai gan tādu ir daudz), kuru dīvainību būs grūti apstrīdēt (arī Valsts kontroles efektīvas darbības dēļ) un kuri tādējādi var kalpot par argumentu (arī sliktu argumentu) pret kādas Satversmes tiesā apstrīdētas normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

3. Kā būtu vērtējams tiesiskās paļāvības princips un samērīguma princips šādos ekonomiskās krīzes apstākļos? Vai to izpratne atšķiras no tās, kas bija pirms ekonomiskās krīzes?

Anita Kovaļevska:

Tiesiskās paļāvības un samērīguma principi ir būtiski principi, kas raksturo tiesisku valsti. Bez šiem principiem tiesiska valsts nevar pastāvēt. Līdz ar to no tiem nevar atteikties un tie ir jāievēro pat ekonomiskās krīzes apstākļos. Arī šo principu pamatsaturs visos apstākļos ir vienāds. Taču tiesību principu piemērošana prasa ņemt vērā konkrētos apstākļus. Samērīguma principa piemērošanas rezultātā nevis abstrakti tiek izvērtēts ierobežojums un sasniedzamais mērķis, bet tiek vērtēts, vai konkrētos apstākļos labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks nekā indivīdam noteiktais ierobežojums. Tāpat arī tiesiskās paļāvības principa piemērošanas gadījumā tiek vērtēts, cik lielā mērā persona tieši konkrētajos apstākļos var paļauties uz normatīvo aktu nemainīgumu un vai personas paļaušanās uz individuālu tiesību aktu konkrētajos apstākļos ir aizsardzības vērta. Līdz ar to ir iespējams, ka kāds ierobežojums, pasākums, kas paras­tos apstākļos tiktu atzīts par neatbilstošu samērīguma principam vai tiesiskās paļāvības principam, ekonomiskās krīzes apstākļos var tikt atzīts par atbilstošu.

Edgars Pastars:

Vērtējot tiesiskās paļāvības un samērīguma principa darbību ekonomiskās krīzes apstākļos, uzreiz jākliedē mīts, ka ziņas par šo principu "nāvi" krīzes apstākļos ir visnotaļ pārspīlētas. Šie principi darbojas, tomēr atšķirīgs ir to piemērošanas veids un to saturs.

Samērīguma princips šajā ziņā ir ļoti elastīgs, jo, vienkārši izsakoties, ekonomiskās krīzes laikā pieņemtās normas, kas kalpo tās pārvarēšanai, var vērtēt, "citādi sverot". Jāņem vērā, ka samērīguma princips tiesu praksē lielākoties ir atstāts tiesas ieskatam un viens viedoklis visām pusēm var būt tikai ļoti rupja un acīmredzama pārkāpuma gadījumā.

Tiesiskās paļāvības princips ir konstitucionāla vērtība. Tāpat konstitucionāla vērtība ir citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana, efektīvi pārdalot kopējo labumu un sabalansējot valsts ienākumus ar izdevumiem. Tādējādi vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu. Mehāniska tiesiskās paļāvības aizsardzība gadījumos, kad tā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālajām vērtībām, nav un nevar būt absolūta. Taču šādu secinājumu nedrīkst pārlieku vispārināt un ekonomiskās krīzes aizsegā ņemt nost visu un visiem tūlīt vai ar atpakaļejošu spēku. Pirmkārt, atkāpei no iepriekšpieņemtās tiesiskās paļāvības aizsardzības shēmas jābūt pamatojumam, samērīguma un alternatīvu iespēju vērtējumam, proti, kāpēc paļāvība šajā gadījumā ir vai nav jāaizsargā.

Manuprāt, svarīgi neaizmirst arī tādu dimensiju kā tiesiskā regulējuma noteiktība un paredzamība. Pat gadījumā, kad tiesiskās paļāvības principa saturu būtu pieļaujams ierobežot, svarīgs ir savlaicīguma faktors, proti, ka lēmums pieņemšana, uzzināšana par to un stāšanās spēkā būtu ar pietiekamu laika intervālu. Ja valstij izdotos ievērot vismaz šādu elementāru prasību, juristiem atkristu daudz diskusiju tiesas zālē. Tā, piemēram, jūlija vidū tika publicēti vairāki grozījumi dažādos Ministru kabineta noteikumos, kuru piemērošana tika noteikta ar maģisko "2009. gada 1. jūliju".

4. Kāds būtu atbilstošākais, efektīvākais un taisnīgākais instruments ekonomiskās krīzes radīto seku un sociālo tiesību saskaņošanai, piemēram, speciāls ārkārtas krīzes likums, kur būtu paredzēti pārejas noteikumi?

Anita Kovaļevska:

Speciālam likumam, kurā tiktu noteikti krīzes apstākļos nepieciešamie pasākumi, nenoliedzami, būtu savas priekšrocības. Tas skaidrāk ļautu noteikt, kurš brīdis tiek uzskatīts par krīzes sākumu un kuri pasākumi ir paredzēti tikai uz krīzes laiku, bet kuri ir domāti kā pastāvīgi pasākumi, kas turpinās pastāvēt un darboties arī pēc ekonomiskās krīzes beigām. Taču, manuprāt, nav tik lielas nozīmes tam, vai tas ir speciāls likums vai arī tie paši jautājumi ir noregulēti parastajos likumos un to pārejas noteikumos. Visefektīvākais un taisnīgākais instruments ekonomiskās krīzes radīto seku un sociālo tiesību saskaņošanai būs tas, kurš būs vistaisnīgākais pēc sava satura. Kā to ir skaidrojusi ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja un Eiropas Padomes Sociālo tiesību komiteja, tas, uz ko valstij ir jāskatās, ir, lai pirmām kārtām tiktu nodrošināta kodolpienākumu izpilde, kas ietver arī īpašas uzmanības pievēršanu tieši vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām. Tā, piemēram, attiecībā uz tiesībām uz sociālo nodrošinājumu ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir norādījusi, ka valsts kodolpienākumi ir šādi: 1) nodrošināt pieeju sociālās drošības sistēmām, kas visiem indivīdiem un viņu ģimenēm nodrošina minimāli nepieciešamos pabalstus, kas ļautu iegūt vismaz pamata medicīnisko aprūpi, vismaz minimāliem standartiem atbilstošu mājokli, ūdeni un kanalizācijas sistēmu, pārtiku, kā arī vismaz elementāro izglītību; 2) nodrošināt pieeju sociālas drošības sistēmām bez diskriminācijas, it īpaši mazaizsargātajiem indivīdiem un indivīdu grupām; 3) respektēt pastāvošās privātās sociālās drošības sistēmas un aizsargāt tās no nepamatotas iejaukšanās; 4) pieņemt un ieviest nacionālo sociālā nodrošinājuma stratēģiju un rīcības plānu; 5) veikt mērķtiecīgus pasākumus, lai ieviestu sociālās drošības pasākumus, it īpaši tādus, kas aizsargā mazaizsargātos indivīdus un mazaizsargātās iedzīvotāju grupas; 6) sekot līdzi tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanas līmenim. Līdzīgi ir skaidroti valstu kodolpienākumi arī attiecībā uz citām tiesībām. Līdz ar to var teikt, ka vistaisnīgākais un visefektīvākais līdzeklis būs tas, kurš primāri būs vērsts uz to, lai nodrošinātu minimāli nepieciešamos pamatpakalpojumus visām iedzīvotāju grupām, un pievērsīs pienācīgu uzmanību tieši mazaizsargātajām grupām.

Edgars Pastars:

Atbildot uz jautājumu par ekonomiskās krīzes problēmu reglamentāciju krīzes likumā, uzreiz vajadzētu atmest vienu argumentu, kādēļ šāds vienots likums būtu nepieciešams. Krīzes likums – pozitīvo tiesību produkts – nevar kalpot par tiesību principu – dabisko tiesību sastāvdaļas – atcelšanu. Šajā ziņā tiesību teorijas atziņas nenāktu par ļaunu tiem, kas aizstāv šāda likuma nepieciešamību tieši šāda iemesla dēļ.

Manuprāt, krīzes likums galvenokārt ir juridiskās tehnikas jautājums, proti, vai veidot pārejas regulējumu katram konkrētam likumam vai regulējumu apkopot vienā likumā. Taču nav pieļaujams, ka viena likuma regulējumu groza vai atceļ ar cita nosaukuma likuma regulējumu. Tas traucē uztvert attiecīgu normatīvo regulējumu, tādēļ grozāmajā likumā ietverama vismaz atsauce, ka kādus šā likuma jautājumus reglamentē cits likums. Diez vai vidusmēra cilvēks pirmspensijas vai pensijas vecumā jautājumus par valsts pensijām meklēs nevis likumā "Par valsts pensijām", bet citā likumā ar nesaprotamu nosaukumu.

Krīzes likums ir lietderīgs vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ļauj nepiesārņot viena vai vairāku desmitu nozares likumu tekstus ar gariem pārejas un attiecīgiem procedūras noteikumiem, kas var būt vienādi un īslaicīgi. Otrkārt, krīzes likums ļauj nodrošināt vienotu pieeju un solidaritāti tēriņu ierobežošanā. Un tipisks šāda likuma piemērs ir likums "Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā", kas modificē apmēram 30 likumu darbību.

Ilgāku laiku norit diskusija arī par pašvaldību krīzes likuma izstādi, kas ļautu pašvaldībām atteikties no kādas funkcijas pildīšanas. Ļoti labi, ka šī diskusija arī palikusi diskusijas līmenī, jo ir peļama iecere, ka speciāls likums ļautu pašvaldībai atteikties pildīt kādu funkciju, ja tam nav finansējuma, paziņojot to internetā un attiecīgā laikrakstā. Tā būtu pārlieku liela rīcības brīvība, kad, nemeklējot atbilstošāko risinājumu, ļautu vienkārši aizslēgt durvis. Turklāt tas varētu nonākt pretrunā ar administratīvi teritoriālās reformas mērķiem un šādā gadījumā, iespējams, attiecīgā pašvaldība ir jāpievieno kādai citai, lai kopā spētu funkciju veikt. Ja tomēr šāds likums tiks izstrādāts, visupirms jānotiek katra likuma un Ministru kabineta noteikumu izvērtējumam, atceļot atsevišķas normas uzreiz, citas grozot, bet kādu ar konkrētu normu piemērošanu ļaujot variēt katrai pašvaldībai uz vietas, taču stingras un pārskatāmas procedūras ietvaros.

5. Kādas un cik efektīvas ir pašlaik pieejamās aizsardzības iespējas aizskartajām privātpersonām?

Anita Kovaļevska:

Ja runā par tiesību aizsardzības līdzekļiem, tad Latvijā privātpersonām ir pieejami dažādi tiesību aizsardzības līdzekļi – gan tiesas, gan arī alternatīvi tiesību aizsardzības līdzekļi kā, piemēram, tiesībsargs un prokuratūra. Tas, cik efektīvi ir šie aizsardzības līdzekļi, ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem – gan no tā, cik efektīvi vispār darbojas attiecīgā institūcija, gan arī no tā, kāda problēma personai ir jārisina. Tāpēc vienmēr vajadzētu apsvērt, kurš no aizsardzības līdzekļiem konkrētā situācijā varētu būt visatbilstošākais problēmas risināšanai.

Ja runa ir par normatīvajiem aktiem un to grozījumiem, tad Satversmē garantēto pamattiesību aizskāruma gadījumā personām ir tiesības vērsties Satversmes tiesā. Satversmes tiesa ir efektīvs aizsardzības līdzeklis, jo var atzīt par spēkā neesošām Satversmei neatbilstošās normas un lietu izskata ātri – apmēram sešu mēnešu vai nedaudz ilgākā laikā. Turklāt, ja Satversmes tiesa konstatēs, ka norma neatbilst Satversmei un tāpēc atzīstama par spēkā neesošu, tas attieksies ne tikai uz to personu, kas ir vērsusies tiesā, bet arī uz pārējiem.

Ja privātpersona uzskata, ka tās tiesības ir aizskārusi kāda iestāde, nepareizi piemērojot tiesību normas, tad persona var vērsties administratīvajā tiesā. Diemžēl administratīvās tiesas jau ilgstoši ir ļoti noslogotas un uz lietas izskatīšanu pēc būtības ir jāgaida ilgi. Tas var būt vairāk nekā gads lietas izskatīšanai pirmajā instancē. Taču nevar teikt, ka šī iemesla dēļ administratīvās tiesas būtu pilnībā neefektīvs aizsardzības līdzeklis. Privātpersonai, vēršoties administratīvajā tiesā, ir tiesības lūgt, lai tiktu piemērots kāds no pagaidu aizsardzības līdzekļiem. Tas ļauj tiesai gadījumos, kad tā uzskata, ka iestādes rīcība ir pirmšķietami prettiesiska, piemēram, uzlikt par pienākumu iestādei veikt personas prasīto darbību arī pirms lietas izskatīšanas pēc būtības.

Sociālo tiesību jautājumos nozīmīgs aizsardzības līdzeklis varētu būt arī tiesībsargs. Pie tiesībsarga var vērsties gan gadījumos, kad persona uzskata, ka iestāde ir nepareizi piemērojusi normu, gan arī tad, ja uzskata, ka normatīvajā aktā noteiktais neatbilst Satversmei. Tiesībsargam ir tiesības sniegt atzinumu iestādei un aicināt novērst pieļauto pārkāpumu. Noteiktos gadījumos tiesībsargam ir pat tiesības vērsties administratīvajā tiesā, lai aizsargātu privātpersonu. Tiesībsargam ir tiesības arī vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu. Un sociālo tiesību jomā, kad runa ir par pabalstiem, pensijām, veselības aprūpi, tas ir ļoti būtiski, jo parasti tiek aizskartas ļoti daudzu personu tiesības un parasti tās ir mazaizsargātas personas, kam var nebūt pietiekamu zināšanu, lai sastādītu pieteikumu Satversmes tiesai, un nav arī līdzekļu, lai algotu juristu. Tāpat tiesībsarga loma varētu būt ļoti nozīmīga, lai nemaz nepieļautu Satversmei neatbilstošu tiesību normu pieņemšanu. Tiesībsargam šobrīd īpaši aktīvi būtu jāseko līdzi plānotajiem grozījumiem normatīvajos aktos un jāsniedz savi atzinumi gan šo grozījumu izstrādes gaitā, gan arī tad, kad tie tiek skatīti, piemēram, Saeimā. Līdz ar to tiesībsarga pilnvaras ļauj gan atslogot, gan arī papildināt tiesu kā klasisku tiesību aizsardzības līdzekļu darbu. Diemžēl jāatzīst, ka vismaz pagaidām nav dzirdēts, ka tiesībsargs aktīvi darbotos un sniegtu savus atzinumus par normatīvajiem aktiem, gatavotos vērsties Satversmes tiesā vai būtu konstatējis kādus pārkāpumus valsts pārvaldes iestāžu darbā sociālo tiesību jomā.

Edgars Pastars:

Atbilde uz šo jautājumu sadalāma vairākās daļās.

Satversmes tiesa nešaubīgi ir privātpersonai visdraudzīgākā tiesa. Par to liecina procesuālie termiņi (6–9 mēneši), tiesa iesniedzējam sagādā salīdzinoši maz rūpju un izdevumu, spriedumam ir vispārsaistošs raksturs.

Ekonomiskās krīzes apstākļos bieži vien tiek klaji ignorētas Darba likuma prasības, arī tādas, kas izriet no Latvijas starptautiskajām saistībām. Šajā ziņā procedūra ir vieglāka, jo darbojas Valsts darba inspekcija un civilprocesuālā tiesvedība, kas ir visnotaļ draudzīga darbiniekam gan izskatīšanas termiņu, gan labu prakses atziņu, gan ātrākas izpildes veidā.

Sarežģītāka situācija ir administratīvajā procesā, kur vienīgais reālais instruments ir panākt administratīvā akta apturēšanu lietā vai pagaidu noregulējumu. Ja tas neizdodas, es pilnībā saglabāju savulaik pausto viedokli, ka administratīvais process no paša sākuma, neraugoties uz daudzajiem "efektivitātes celšanas grozījumiem", savā būtībā ir bankrotējis.³ Turklāt to apstiprināja arī Satversmes tiesa, 2006. gada 3. novembrī lēmumā par lietas Nr. 2006-29-0103 ierosināšanu faktiski atzīstot, ka lietas nozīmēšana pirmajā instancē vairāk nekā gadu uz priekšu tulkojama tādējādi, ka tiesību aizsardzība ar visiem vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu pieteikuma iesniedzējam.⁴

Turpinot krīzes likumu tematiku, jāatgādina, ka likums "Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā" atcēla daudzu valsts pārvaldē noslēgto darba koplīgumu normas. Lai arī, manā ieskatā, valsts pārvaldē darba koplīgumi vispār nebūtu pieļaujami, lai paplašinātu normatīvajos aktos paredzētās sociālās garantijas, šobrīd, ar likumu uz vienu gadu aizliedzot piemērot atsevišķas to prasības, valsts ar likumu iejaucas līgumiskajās attiecībās. Tā kā šāda valsts rīcība acīmredzami nav atzīstama par nepārvaramu varu, ikviens aizskartais var vērsties tiesā un saskaņā ar Satversmes 92. panta noteikumiem mēģināt pierādīt nepamatotu tiesību aizskārumu. No procedūras viedokļa, tas ir iespējams, taču atturēšos vērtēt šādas prasības perspektīvu pēc būtības.

Gatis Litvins

¹ Sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija spriedumu lietā Nr. 2007-01-01.

² Sal. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 19: The right to social security (art. 9), E/C.12/GC/19 4 February 2008.

³ Kaņeps A., Pastars E. Administratīvais process. Vai bankrota priekšā? Diena, 22.10.2005., 2. lpp. Sk. arī http://www.politika.lv/temas/tiesiska_valsts_un_korupcija/4469

⁴ Sk.: http://www.satv.tiesa.gov.lv/?lang=1&mid=19