Profesors Mīkols Romeris:

Kontekstā ar nacionālas valsts principu un valsts teritoriju, komentējot Lietuvas 1922. gada 1. augusta konstitūcijas normas, profesors Mīkols Romeris (Mykolas Romeris) rakstīja: nacionālā valstī valsts teritorija nav nejauša. Tā nevar būt jebkādā veidā pārcelta no vienas teritorijas uz citu, bet veido loģisku vienību. Teritorijas samazināšana vai jebkāda tās paplašināšana nenozīmīga ir, piemēram, padomju sociālistiskajā valstī, kura būtībā nav noteiktas teritorijas valsts, bet universālās proletariāta vai tā komunistiskās partijas dīglis, kas šodien ir izvietojies šeit, bet rīt var pārcelties citur: tās pamatā ir nenoteikta teritoriālā ekspansija un vietējo apsvērumu maznozīmība. Tāpat pēc būtības Šveices federācijai nav svarīga viena vai cita kantona iekļaušana vai izslēgšana no tās. Taču nacionālā valstī teritorijas jautājums ir valsts būtības jautājums.⁴

Mg.iur. Gaidis Bērziņš:

Latvijas kā nacionālas valsts principi ir noteikti Latvijas Republikas Satversmē. Latvija ir tā vieta, kurā mīt latvieši. Tā ir vieta, no kurienes ir cēlušies mūsdienu latviešu senči. 1918. gada 18. novembrī latviešu nācija īstenoja savas tiesības uz pašnoteikšanos, dibinot savu valsti – Latviju. Viens no galvenajiem jaunās valsts dibināšanas pamatprincipiem bija nacionāla valsts ar latviešu valodu kā valsts valodu, teritoriju, kurā latviešu valoda būtu kopējā saziņas valoda, kurā latvieši kā pamatnācija īstenotu savas tiesības uz pašnoteikšanos. Jau valsts dibināšanas pirmsākumos šo svarīgo principu ieviešana nenāca viegli, tomēr tos izdevās ieviest, realizēt un pilnveidot līdz pat 1940. gadam.

Padomju okupācijas periods diemžēl ir sašķēlis sabiedrību, kas ir pietiekami skaidri redzams mūsdienu Latvijā. Daļa latviešu nācijas stingri pastāv uz nacionālas valsts principu īstenošanu dzīvē, savukārt daļa (gribētos apgalvot – mazākuma daļa!) uzskata, ka mūsdienu Eiropā un pasaulē tam nav noteicoša loma. Gribētos uzsvērt, ka arī daļa mazākumtautību pārstāvju atzīst nacionālas valsts principu nozīmi, tomēr jāsecina, ka ir mazākumtautību pārstāvji, kas stingri uzstāj pret šiem principiem – vēl vairāk – tiek pausts klajš šovinisms.

Latvijas Republikas Satversme atzīst un aizsargā gan latviešu nācijas, gan mazākumtautību pamattiesības, kas ietver vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību, tiesības uz izglītību u. c. Ļoti būtisks ir apstāklis, ka Satversme paredz mazākumtautību tiesības uz valodas un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu, ko arī varētu uzskatīt par vienu no mūsdienu nacionālas valsts principiem. Šo pamattiesību nodrošināšana visai Latvijas sabiedrībai ir uzskatāma kā līdzsvars interešu sabalansēšanai un ir īpaši svarīga mūsdienās. Tādēļ šobrīd aktīvākajai sabiedrības daļai ir jāiegulda liels darbs, lai vairums sabiedrības to saprastu un respektētu. Ļoti būtisks šodien ir jautājums par tālāku latviešu valodas kā valsts valodas lomas stiprināšanu gan normatīvajā, gan sadzīviskajā līmenī. Tāpat būtisks ir jautājums par pilsonības institūtu, tā šī brīža nozīmi nacionālas valsts principu īstenošanā. Viens no pilsonības iegūšanas veidiem ir naturalizācija, kas būtu plašāk jāizmanto, lai iedzīvinātu nacionālas valsts principu nozīmi jaunajā pilsonī. Šeit īpaši svarīgs ir “kvalitatīvais rādītājs”.

Mūsdienu Latvijas attīstības procesā mēs nevaram runāt par ieguvumiem vai zaudējumiem nacionālo principu īstenošanas aspektā – ir pilnīgi skaidrs, ka Latvija kā valsts beigs savu pastāvēšanu, ja latviešu nācija kopā ar mazākumtautībām nespēs īstenot pašus būtiskākos nacionālas valsts principus. Divvalodība Latvijā būs sākums (vai turpinājums) latviešu valodas pakāpeniskai iznīcināšanai. Savukārt tiesību piešķiršana nepilsoņiem piedalīties Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās stingri iedragās pašnoteikšanās tiesības. Šādu situāciju varētu raksturot ar J. Jaunsudrabiņa teikto: “Zaudējis Latviju, tu zudīsi pats!“

Mg.iur. Aleksejs Dimitrovs:

Kā būtu jāsaprot nacionālas valsts princips?

Nacionālas valsts koncepciju var interpretēt dažādi. Klasiski (sākot no Herdera darbiem) nacionālas valsts idejas piekritēji uzskata, ka valstīm jābūt etniski viendabīgām, bet, ja tas nenotiek, pamatnācijai (etniskajam vairākumam) jākontrolē valdība, lai valdība, pirmkārt, ievērotu pamatnācijas intereses.

Mūsdienu politoloģijā jautājums par nacionālas valsts koncepciju nav vienkāršs. Piemēram, daudzās valstīs “etnisko” izpratni par nāciju nomainīja “pilsoniskā” izpratne – ikviens valsts pilsonis pieder pie nācijas. Līdz ar to nacionālas valsts jēdziens kļūst izplūdis, runājot par “etniskām” iezīmēm – piemēram, valodu, kultūru vai reliģiju. Kamēr saglabājas vēsturiskais etniskais vairākums, valsts var dot priekšroku šā vairākuma valodai, kultūrai vai reliģijai, bet tas nav akmenī iecirsts – mainoties apstākļiem, mainās arī valsts. Piemēram, 2008. gada jūlijā tika grozīta Francijas Konstitūcija, papildinot to ar 75.¹ pantu: “Reģionālās valodas pieder pie Francijas mantojuma.“⁵ Līdz šim Francija atteicās atzīt reģionālo identitāti; 1999. gada jūnijā Konstitucionālā padome pat noteica, ka Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu harta ir pretrunā ar Konstitūciju, jo paredz tiesības izmantot citas valodas publiskā jomā.⁶

Tāpat jānodala jautājums par valsts rašanos tautas pašnoteikšanās rezultātā no jautājuma par etnisko grupu lomu valsts dzīvē šodien. Šajā sakarā var pieminēt etnisko demokrātiju. Etniskā demokrātija ir demokrātiskā politiskā sistēma, kas savieto pilsonisko un politisko tiesību piešķiršanu visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas vēlas būt pilsoņi, ar privileģēta stāvokļa baudīšanu vairākuma grupai. Tā ir demo­krātija, kas satur vienas etniskās grupas nedemokrātisko dominanti.⁷

Etniskā demokrātija atšķiras no individuālās liberālās demokrātijas (kur etniskā izcelsme eksistē tikai privātā dzīvē; jāatzīmē, ka šis modelis tīrā veidā nepastāv), republikāniskās liberālās demokrātijas (kur neatkarīgi no etniskās izcelsmes ar pilsonības iegūšanu, valodas un kultūras apguvi pietiek, lai pilnvērtīgi piedalītos sabiedriskajā dzīvē – piemēram, Francija), līdzāspastāvēšanas demokrātijas (kur valsts atzīst dažādas etniskās grupas un nodrošina to savrupo pastāvēšanu un identitāti, piemēram, Beļģija vai Šveice) un multikulturālās demokrātijas (kur etniskā izcelsme eksistē publiskā jomā, bet visām kultūrām tiek nodrošināta vienlīdzība – piemēram, DĀR).

Ar ko atšķiras etniskā demokrātija no republikāniskās liberālās demokrātijas? Republikāniskā liberālā demo­krātija “aizmirst” par valodas un kultūras saikni ar kādu etnisku grupu – tās ir visas sabiedrības vērtības; tās nav arī pastāvīgas, bet var mainīties. Turpretī etniskās demokrātijas apstākļos valoda un kultūra ir saistīta ar pamatnācijas etniskumu; lai kļūtu par pamatnācijas sastāvdaļu, minoritātei piederošai personai jāaizmirst par savu identitāti publiskā telpā vai jāasimilējas. Minoritātēm nav tiesību pilnvērtīgi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, ja lēmumi skar etniskos jautājumus – šos jautājumus apspriež pamatnācija, jo tās “tiesības” uz valsti ir saistītas nevis ar pilsonību, bet ar valsts rašanos. Līdz ar to minoritātēm ir ļoti grūti īstenot savas etniskās prasības valsts līmenī – etniskās demokrātijas apstākļos šādas prasības ir a priori neleģitīmas.

Rezumējot, var teikt, ka mūsdienu globalizācijas, reģionalizācijas un cilvēktiesību laikmetā nacionālas valstis, kur valsts robežas sakrīt ar etnosa robežām, vairs neeksistē. Tās demokrātiskās valstis, kur eksistē viena valsts valoda, kultūra vai reliģija, visbiežāk var pieskaitīt pie republikāniskās liberālās demokrātijas vai etniskās demokrātijas.

Kādi ir ieguvumi un zaudējumi, mūsdienās valsti veidojot atbil­stoši nacionālas valsts principam?

Galvenais ieguvums – lēmumu pieņemšanas process ir vienkāršāks, ja lēmums skar etniskos jautājumus. Nav jāuzklausa minoritāšu viedoklis; minoritātes šajos jautājumos tiek uztvertas kā politikas objekts, nevis subjekts. Tomēr šis ieguvums īstermiņā var izrādīties zaudējums ilgtermiņā – ja minoritātes jūtas atstumtas no piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā, tas draud ar politisko nestabilitāti un konfliktiem.

Tāpat valsts nodrošina pamatnācijas savdabības saglabāšanu. Valsts ne tikai aizsargā vairākuma kultūru un valodu (iespējams, arī reliģiju), bet arī veic pasākumus, lai šī kultūra un valoda dominētu publiskā telpā. Turpretī pārējo etnisko grupu kultūrai un valodai aizsardzība tiek garantēta tikai privātā telpā, līdz ar to tās nevar konkurēt ar dominējošo kultūru un valodu. Tādējādi pamatnācija nejūtas apdraudēta.

Galvenais zaudējums – ja piederība pamatnācijai tiek konstruēta, vadoties no etniskā kritērija (pretstatā pilsonības kritērijam) vai izmantojot etniskos indikatorus (kultūra, valoda, reliģija), vienmēr pastāv samērā augsts tiešas un netiešas etniskās diskriminācijas risks. Lai minoritātei piederošā persona kļūtu par pamatnācijas sastāvdaļu un iegūtu vienlīdzīgu pieeju resursiem, šai personai ne tikai jābūt pilsonim, bet arī jāpieņem dominējošā valoda un kultūra.

Multietniskajā jeb daudzvalodīgajā sabiedrībā tāda parādība kā etniski vai lingvistiski neitrāla politika nevar pastāvēt. Ja noteikta valoda tiek lietota publiskajā dzīvē, tad tā ir vienas grupas valoda, kaut vai šīs grupas locekļi neatzīst, ka tā būtu kultūras dominēšana.⁸ Valstij jābūt uzmanīgai, lai nepieļautu diskrimināciju – piemēram, nevar izvirzīt nesamērīgi augstas prasības attiecībā uz oficiālās valodas vai dominējošas kultūras zināšanām, kur tas nav objektīvi nepieciešams. Diskriminācija ir ne tikai potenciālo konfliktu avots, bet arī noved pie zaudējumiem ekonomikā un nesabalansētas sabiedrības attīstības, jo no publiskās dzīves savas izcelsmes dēļ tiek izslēgti talantīgi cilvēki.

Kā nacionālas valsts princips būtu iedomājams Latvijas sabiedrībā?

Kaut arī Latvijas valsts radusies latviešu pašnoteikšanās rezultātā, mazākumtautības arī aktīvi piedalījās valsts izveidošanā. Latvijas Tautas padomē bija rezervētas vietas mazākumtautību delegātiem, ⁹ turklāt jau Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā pievērsta uzmanība mazākumtautību tiesībām.¹⁰ Latgalē saskaņā ar 1897. gada tautskaites datiem latviešu bija 50,6% (Daugavpilī tikai 1,8%),¹¹ līdz ar to vismaz Latgalē latviešiem būtu grūti pašnoteikties bez mazākumtautību atbalsta.

No Satversmes grūti secināt, ka nacionālas valsts koncepcija ir daļa no valsts pamatprincipiem. Piemēram, Igaunijas Konstitūcijas preambula skaidri nosaka, ka Igaunijas valsts mērķis ir saglabāt igauņu nāciju, valodu un kultūru, bet Satversmes preambula un 2. pants runā par “Latvijas tautu”, nevis “latviešu nāciju”.

Satversmes 4. pants noteic, ka latviešu valoda ir valsts valoda, tomēr šī norma nostiprināta Satversmē tikai 1998. gadā. Šo normu var grozīt tautas nobalsošanā (Satversmes 77. pants). Satversmes tiesa atzina, ka ar Satversmes 4. pantu juridiski nostiprinātas arī Latvijas iedzīvotāju tiesības lietot latviešu valodu gan mutvārdu, gan rakstveida saziņā; turklāt latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.¹²

Tomēr citā lietā Satversmes tiesa atzina, ka tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, bet pie mazākumtautības piederoša persona neatrodas vienādos apstākļos ar personu, kura pieder pie pamatnācijas – starp kritērijiem, kas nosaka šādu atšķirību, var minēt valodu un etnisko piederību.¹³ Tādējādi Satversme liedz nesamērīgi regulēt valodas lietošanu par labu valsts valodai, neraugoties uz tās konstitucionālo statusu.

No minētā var secināt, ka Satversme zināmā mērā aizsargā latviešu valodas pozīcijas (ar nosacījumu, ka šī aizsardzība nevar nesamērīgi ierobežot mazākumtautību vienlīdzību). Tomēr Satversme nedod priekšrakstus, kādam jābūt Latvijas valsts modelim etniskuma ziņā. Te var novērot zināmu duālismu: valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā” izvirza par pamatu integrācijai gatavību labprātīgi pieņemt latviešu valodu kā valsts valodu un cieņu pret latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu un kultūru (šķietami tuvojoties republikāniskās liberālās demokrātijas modelim), bet atsevišķi normatīvie akti (Valsts valodas likuma regulējums privātā jomā, etniskās priekšrocības Pilsonības likumā un Repatriācijas likumā, "asins" princips etniskās izcelsmes noteikšanai Iedzīvotāju reģistra likumā) dod pamatu uzskatīt, ka Latvijā darbojas etniskās demokrātijas modelis. Tomēr šis modelis sadalītajās sabiedrībās var kavēt demokrātisko konsolidāciju.¹⁴ Ir iespējams tiesiski nostiprināt Latvijas valstiskuma turpinātību, bet nevar tiesiski noteikt, ka Latvijas sabiedrībai jābūt tādai pašai kā 1940. gadā.

Līdz ar to nacionālas valsts koncepcija klasiskā izpratnē tādai etniski heterogēnai valstij kā Latvija būtu nevēlama, jo zaudējumu būtu vairāk, nekā ieguvumu. Tas nenozīmē, ka latviešu valodu un kultūru valsts nevarētu aizsargāt cita modeļa ietvaros (piemēram, veidojot republikānisko liberālo demokrātiju, līdzāspastāvēšanas demokrātiju vai multikulturālo demokrātiju).

Viedokļus apkopoja Gatis Litvins

¹ Satversmes tiesas 13.05.2005. sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 “Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 114. pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. pro­tokola 2. pantam un tās 14. pantam (saistībā ar 1. protokola 2. pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. un 27. pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5. pantam, Konvencijas par bērna tiesībām 2. un 30. pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18. pantam” 13. punkts.

² Sk.: Litvins G. Triju konstitūciju jubilejas gads. Jurista Vārds, 26.05.2009., Nr. 21.

³ Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas padomnieks pamattiesību, tieslietu un iekšlietu jomā. Atbildes atspoguļo autora viedokli un nesaista Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.

⁴ Römeris M. Lietuvos konstitucinės teisės paskaitos. I dalis. Kaunas: Vytauto Didžiojo Universiteto Teisių fakulteto leidinys, 1937, p. 204–206.

⁵ Loi constitutionnelle n° 2008-724 du 23 juillet 2008 de modernisation des institutions de la Ve République, Journal officiel du 24 juillet 2008, p. 11890.

⁶ Conseil constitutionnel, décision 99-412 DC du 15 juin 1999, Journal officiel du 18 juin 1999, p. 8964.

⁷ Smooha S. The Model of Ethnic Democracy. Flensburg: ECMI Working Paper #13, 2001, p. 24. Pieejams: http://www.ecmi.de/download/working_paper_13.pdf [skatīts 25.08.2009].

⁸ Karklins R. Ethnopolitics and Transition to Democracy. The Collapse of the USSR and Latvia. Washington: Woodrow Wilson Center Press, 1994, p.17

⁹ Satversmes tiesas 29.11.2007. sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 19. punkts.

¹⁰ Latvijas Tautas padomes politiskā platforma. Pagaidu Valdības Vēstnesis, 14.12.1918., Nr. 1.

¹¹ Zeile P. Cik mūsu ir? Kas mēs esam? Latvijas Vēstnesis, 14.10.2003., Nr. 142(2907).

¹² Satversmes tiesas 21.12. 2001. spriedums lietā Nr. 2001-04-0103, 3.2. punkts.

¹³ Satversmes tiesas 13.05.2005. sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 13. punkts.

¹⁴ Sk. arī: Linz J.J. & Stepan A. Problems of Democratic Transition and Consolidation: Southern Europe, South America and Post-Communist Europe. Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1996.