6. Oktobris 2009 /NR. 40 (583)
Skaidrojumi. Viedokļi
Vidējās izpeļņas aprēķināšana un vienlīdzīga darba samaksa
3

Raksta mērķis ir norādīt uz Darba likuma tiesiskā regulējuma nepilnībām vidējās izpeļņas aprēķināšanas kārtībā, kas pārkāpj vienlīdzīgas darba samaksas principu starp sievietēm un vīriešiem tiesiskā regulējuma līmenī un Latvijas tiesu praksē.

Eiropas Savienības tiesību prasības

Vienlīdzīgas darba samaksas princips neatkarīgi no dzimuma Darba likumā tika ieviests, pamatojoties uz Eiropas Savienības (ES) tiesību prasībām. Jautājumus par vienlīdzīgu darba samaksu neatkarīgi no dzimuma regulē Eiropas Kopienas līguma 141. pants un Direktīva 2006/54.1 Protams, ir jāievēro arī Eiropas Kopienu tiesas (EKT) judikatūra, kas sniedz interpretāciju vienlīdzīgas darba samaksas principa piemērošanai. Kopumā EKT judikatūrā par vienlīdzīgas darba samaksas principu ir vairāki desmiti spriedumu.2 Tajos atrodamas daudzas un dažādas vienlīdzīgas darba samaksas principa nianses, kuras Darba likums neatspoguļo, dažkārt arī vispārīgos vilcienos.

 

Diskriminācijas jēdziens

Vienlīdzīgas darba samaksas princips noteic, ka darbiniekam ir tiesības uz vienlīdzīgu darba samaksu par tādu pašu vai vienlīdzīgas vērtības darbu neatkarīgi no dzimuma. Tas aizliedz jebkādu tiešu vai netiešu diskrimināciju attiecībā uz visiem darba samaksas noteikumiem.3

Runājot par diskrimināciju, jāuzsver, ka tā var izpausties ne tikai gadījumos, kad pretējā dzimuma kolēģis, kurš strādā tādu pašu vai vienādas vērtības darbu, saņem par to lielāku darba samaksu, bet arī gadījumos, kad ārējais vai iekšējais normatīvais akts nosaka tādu darba samaksas kārtību, kas ir mazāk labvēlīga vienam no dzimumiem.4

Tieša diskriminācija būs gadījumā, ja tieši dzimums ir iemesls nevienlīdzīgai darba samaksai.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
miauu
21. Oktobris 2009 / 13:21
0
ATBILDĒT
Negribētos gan īsti piekrist tam, ka EKDL 141.p. praksē attiecināms tikai uz sieviešu un vīriešu dzimumlīdztiesības lietām. Kā tad ir ar vienlīdzīgu (taisnīgu) darba samaksu neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības u.tml. (sk.Darba likuma 7.p. un 29.p.9.d., kurā Latvijas likumdevējs cita starpā ir ietvēris norādi arī uz 60.p. piemērošanu citu diskriminācijas veidu gadījumos). No tā izriet, ka EKDL 141.p. un DL 60.p. nebūt nav tik šauri aplūkojams. Katrā ziņā, šis jautājums (par EKDL 141.p. tvērumu) Latvijā nav pietiekami pētīts. Diemžēl, Senāta CLD darba strīdu lietās judikatūru veido tik lēnām un ar tādām radošām mokām, ka žēl tos nabaga darbiniekus, kuri pakļūst apakšā zem Senāta eksperimentālajiem spriedumiem.
Dupate
12. Oktobris 2009 / 09:18
0
ATBILDĒT
EKL 141.panta otrajā daļā sniegtā darba samaksas definīcija gan attiecas tikai uz vienlīdzīgu darba samaksu starp sievietēm un vīriešiem un nav piemērojama attiecībā uz citām darba tiesību direktīvām, jo EKL 141.pants regulē tikai dzimumu līdztiesības jautājumus.

miauu
8. Oktobris 2009 / 13:28
0
ATBILDĒT
Ja skatās šauri tikai dzimumu vienlīdzības kontekstā, tad raksts nav slikts. Taču, ja reiz autore raksta tematu ierobežojusi ar vīriešu un sieviešu vienlīdzību darba samaksas jomā, tad nebūtu pareizi izteikt tādus apgalvojumus kā „darba samaksas jēdzienu DL 60.panta izpratnē nosaka ES tiesības, bet DL 59.panta izpratnē – nacionālās tiesības“. Tā kā rakstā nav ne vārda par DL 59.panta saturu, tad šāda tēze jau nu nav īsti pamatota no darba tiesību viedokļa. Lieta tāda, ka EKDL 141.pantā esošā darba samaksas definīcija sistēmiski piemērojama arī citām ES direktīvām, kurās tiek lietots jēdziens „darba samaksa“ un nav speciāli definēts konkrēto direktīvu vajadzībām. Piem., tā tas ir ar direktīvu 96/71 par darbinieku norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā; direktīvu 91/533 par darba devēju pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma nosacījumiem, u.c. Kā redzams, ne tikai DL 60.panta kontekstā darba samaksa jātulko ES tiesību kontekstā. Patiesībā arī DL 59.pants tā ir jātulko, pretējā gadījumā tiks izjaukta DL (kurā transponētas virkne direktīvu) sistēma. Jo sevišķi šādam tulkojumam ir nozīme DL 9.panta piemērošanā.

Starpcitu, pat ja noliek malā ES tiesības, no DL iekšējās sistēmiskās interpretācijas izriet, ka vidējā izpeļņa (un nesauksim to lūdzu par kompensāciju!) par darba piespiedu kavējumu ir darba samaksas jēdzienā ietilpstoša.

Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties