1. Publisko lietu institūts Latvijas tiesībās

Vispārējais lietu normatīvais regulējums

Lietu un personu, kurām ir tiesības uz lietām, attiecības pašā pamatā regulē Civillikums. Atbilstoši Civillikuma noteikumiem valsts, pašvaldības un to iestādes kā juridiskas personas ir tiesību spējīgas tiesiskos darījumos,¹ un tās arī ir privāttiesību subjekti.² Saskaņā ar privāttiesību noteikumiem publiskā persona attiecībā uz tās īpašumā esošajām lietām bauda tās pašas tiesības kā citi privāttiesību subjekti. Civillikuma 927. pants ietver vienu no fundamentālākajiem Civillikuma noteikumiem, nosakot, ka "īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību".³ Īpašnieka visaptverošā varas tiesība pār lietu cēlusies no romiešu tiesībām,⁴ un mūsdienās īpašumtiesības ir vienas no fundamentālākajām cilvēktiesībām, kas garantē personas brīvību.⁵

Saskaņā ar Civillikuma noteikumiem publiska persona kā lietas īpašnieks var aizliegt visiem citiem ietekmēt tās lietu, kā arī to lietot vai izmantot.⁶ Publiskas personas kā īpašnieka apjomīgā vara pār lietu ir nostiprināta arī citos Civillikuma pantos.⁷ Šie privāttiesību noteikumi ļauj publiskai personai, piemēram, bez pamatojuma un lietderības apsvērumiem aizliegt iedzīvotājiem izmantot satiksmei kādu satiksmei svarīgu tiltu. Publisko tiesību principi un sabiedrības vajadzības šādu iespēju nepieļauj, tādēļ ir jāaplūko, vai pozitīvās tiesības paredz īpašu regulējumu publiskas personas īpašumā esošajām lietām, un kas ir šāda īpašā regulējuma pamats.

Speciālais publisko lietu normatīvais regulējums

Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likuma 3. pants ierobežo publisko personu rīcību, nosakot iespējamos veidus, kādā tās var atsavināt kustamo vai nekustamo mantu.⁸ Vieni no šā likuma svarīgākajiem noteikumiem ir ietverti 4. panta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru "valsts mantas atsavināšanu var ierosināt, ja tā nav nepieciešama attiecīgajai iestādei vai citām valsts iestādēm to funkciju nodrošināšanai. Pašvaldības mantas atsavināšanu var ierosināt, ja tā nav nepieciešama attiecīgās pašvaldības iestādēm to funkciju nodrošināšanai". Uz tām publisko personu mantām, kas ir nepieciešamas šo publisko personu funkciju nodrošināšanai, ir attiecināms mantas neatsavināmības princips, un iemesls, kādēļ publiskas personas rīcība ar savu mantu ir ierobežota, ir mantas atbilstība un nepieciešamība publiskas personas funkciju nodrošināšanai.

Likums "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu" aptver plašākas tiesiskās attiecības,⁹ jo attiecas uz valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izmantošanu, tātad uz jebkuru rīcību ar publiskas personas mantu.¹⁰ Šā likuma mērķis ir "panākt, lai valsts un pašvaldību finanšu līdzekļi un manta tiktu izmantota likumīgi un atbilstoši iedzīvotāju interesēm, novērst to izšķērdēšanu un nelietderīgu izmantošanu, kā arī ierobežot valsts amatpersonu korupciju".¹¹ Tā kā šis likums ierobežo publisko personu rīcības brīvību ar tās mantu, piemēram, aizliedzot ieķīlāt valsts iestāžu valdījumā esošu mantu,¹² tad atbilstoši tā mērķim uz publiskas personas lietām attiecas sevišķs (ierobežojošs) tiesiskais regulējums, lai: 1) nodrošinātu mantas izmantošanu atbilstoši iedzīvotāju interesēm; 2) novērstu tās izšķērdēšanu un nelietderīgu izmantošanu; 3) ierobežotu valsts amatpersonu korupciju.

Civillikuma 1102. pants paredz, ka "pie publiskiem ūdeņiem pieder jūras piekrastes josla, kā arī šā panta pielikumā [..] uzskaitītie ezeri un upes". Publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl uz tiem nepastāv īpašuma tiesības privātai personai, un publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens ikdienišķa lietošana, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības, savukārt jūras piekrastes ūdeņos zveja ir brīva katram Latvijas pilsonim zvejniecības likumā paredzētā kārtībā.¹³ Lai arī valsts pār publiskajiem ūdeņiem realizē īpašuma tiesības, tās ir ierobežotas, jo ietver sabiedrības tiesības uz to lietošanu, kas ir pakļauta sabiedrības interešu ievērošanai.

Tāpat valsts autoceļi ir Latvijas Republikas īpašums,¹⁴ kurus ceļu lietotājiem ir tiesības lietot transportlīdzekļu satiksmei, ja vien uz tiem neattiecas īpašs aizliegums, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus un Ministru kabineta noteikumus par autoceļu valsts aizsardzību.¹⁵ Likumā "Par pašvaldībām" ir netieša norāde, ka to īpašumā esošie ceļi, ielas, laukumi, parki, ietves, estakādes, viadukti, ostas piestātnes un citas tam paredzētās teritorijas tiek nodotas publiskai lietošanai.¹⁶ Valsts īpašumā ir zeme valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras zemes nodalījuma joslā.¹⁷ Saskaņā ar Dzelzceļa likuma 5. panta pirmās daļas pirmo punktu un 6. panta pirmo daļu valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūra ir atklāta noteiktai izmantošanai, ievērojot vienlīdzības principu, un tā tiek veidota atbilstoši tautsaimniecības vajadzībām un tās attīstībai, stabilas satiksmes interesēm, kā arī vides aizsardzības prasībām. Arī Enerģētikas likuma 20. pants paredz: "Stratēģiski svarīgi energoapgādes objekti – pazemes gāzes krātuvju pazemes daļa – ir saglabājami valsts īpašumā. Tos nevar izmantot kā ķīlu kredītu saņemšanai, izņemot gadījumus, kad kredīts tiek ņemts pašu šo objektu atjaunošanai vai modernizācijai."¹⁸ Pastarpinātas valsts īpašuma tiesības ir nostiprinātas uz Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas hidroelektrostacijām uz Daugavas, Rīgas pirmo un otro termoelektrocentrāli, elektroenerģijas pārvades tīkliem un valsts akciju sabiedrības "Latvenergo" īpašumā esošajiem elektroenerģijas sadales un telekomunikāciju tīkliem un iekārtām, kuri ir neprivatizējama manta un kurus nevar izmantot kā ķīlu kredītu vai citu saistību nodrošināšanai.¹⁹ Valsts īpašumā atrodas ostas iekšējo ūdeņu daļa, arī ostas kopējās hidrotehniskās būves (moli, straumes regulēšanas dambji, viļņlauži, krasta nostiprinājumi), kuģuceļi Rīgas, Liepājas un Ventspils ostās ir valsts vai pašvaldības īpašums, kas atrodas attiecīgās ostas pārvaldes valdījumā.²⁰

Specifiskas attiecības pastāv starp valsti un radiofrekvenču spektru, uz kuru tā fizikālo īpašību dēļ valsts nevar realizēt īpašuma tiesības, jo gaiss savas nenorobežotības dēļ nav pakļauts īpašuma tiesībām,²¹ tomēr valsts realizē publisko varu pār to, piešķirot radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības.²²

Baltijas Vietējo likumu kopojums, uz kura pamata tika izstrādāts Civillikums, 592. pantā paredzēja, ka valstij piederošās lietas vai nu noder valsts vajadzību apmierināšanai, vai ir atvēlētas sabiedriskai lietošanai. Savukārt 594. pants noteica, ka lietas, kas pieder pašvaldībām un biedrībām, tiek izmantotas šo pašvaldību un biedrību vajadzību apmierināšanai vai nodotas visu viņu locekļu lietošanai.