Problēma nav likumā, bet likuma piemērotājos. Pārāk lielas sekas uz domāšanu ir atstājusi sociālistiskā tiesību loka ietekme, kas rada vēlmi katru neskaidro tiesību normu vai jautājumu ar attiecīgajiem grozījumiem nostiprināt normatīvajos aktos. Ja ML likumā 155.p.(2) daļa paredz ierobežojumu atlikt mājokļa pārdošanu uz vienu gadu, kas ir saistoša visiem kreditoriem, tad par kādu secīgu mantas pārdošanu vispār var būt runa. ML problēma ir pārāk lielā paļaušanās uz parādnieka godīgumu un nepamatotā kreditoru tiesību ierobežošana. Radot sistēmu, kur netiek pārbaudīti kreditoru prasījumi, nav kreditoru sapulce, tiesa faktiski uzklausa tikai vienas puses vērtējumu ir utopiski domāt, ka iespējams sasniegt parādniekam, kreditoriem un būtībā arī sabiedrībai pieņemamu risinājumu, jo par šo parādnieka atbrīvošanu no neizpildīto saistību izpildes netieši maksājam mēs visi (palielinātu nodokļu, samazinātu algu u.c. veidā). Arī, citu valstu pieredze rāda, ka ir tikai divi modeļi (ar atsevišķiem paveidiem) kā šī problēma tiek risināta. Pirmajā gadījumā – faktiski parādnieka atbildība par saistību izpildi tiek nosacīti pārnesta uz visu parādnieka mantu (ar izņēmumiem ko paredz konkrēto valstu normatīvie akti). Pēc mantas pārdošanas faktiski process ir pabeigts (ASV, Kanāda, Krievija) un otrajā nosacīti represīvajā modelī, kad procesa ietvaros tiek pārdota visa parādnieka manta (ar izņēmumiem ko paredz konkrēto valstu normatīvie akti) un parādniekam noteiktu termiņu, bieži līdz noteiktam apmēram ir jāturpina saistību izpilde kreditoriem (pamatā lielākā daļā kontinentālās Eiropas valstīs), tomēr tas jau ir valstu politiskās gribas vai finansiālo iespēju jautājums.