Konferencē bija pulcējies plašs interesentu loks, lai uzzinātu jaunāko par Eiropas mērogā notiekošajiem centieniem unificēt Eiropas mantošanas tiesības. Konferenci atklāja Biznesa augstskolas "Turība" rektors Antons Kiščenko. Viņš atzīmēja, ka privāto tiesību unifikācija ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ko Eiropas Savienība ir uzņēmusies, veidojot kopējo tiesību telpu. Privāto tiesību tuvināšana ir ilgs darbs, kam šķēršļus rada ikvienas dalībvalsts ilglaicīgās tradīcijas un kultūra. Tomēr jo gadus, jo Eiropas Savienības sabiedrība kļūst mobilāka un ne dzīvesvietas izvēles, ne darba ziņā vairs neaprobežojas ar vienas valsts teritoriju. Mobilitāte ir tikai viens no iemesliem, kas pastiprināti rada iemeslu pārrobežu mantojuma tiesību strīdiem. Tāpēc šī konference ir svarīgs ieguldījums, ko augstskolas dod pētījumā iesaistītajiem juristiem Eiropas kopējās tiesību telpas veidošanā.

Uzrunu teica arī profesors no Polijas L. Kozminska akadēmijas, projekta idejas autors Frederiks Colls (Fryderyk Zoll). Viņš apliecināja, ka konference ir kā simbols augošajai sadarbībai starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Lai gan pētījums atklāj, ka normatīvais regulējums mantojuma tiesībās dažādās valstīs ir ļoti līdzīgs, tomēr trūkst auglīgu diskusiju par šīm tēmām un iespējām tiesības harmonizēt.

Nākamā konferences dalībniece bija zvērināta notāra palīdze Linda Damane. Viņas prezentācijā "Mantojuma tiesību problēmjautājumi teorijā un praksē" uzsvars bija likts uz tiem aspektiem, ar kuriem sastopas zvērināti notāri praksē, kārtojot mantojuma lietas. Referente uzsvēra cilvēciskā faktora klātbūtni pēdējās gribas rīkojuma sagatavošanā. Tāpat tika norādīts, cik ļoti Latvijā būtu vajadzīgs testamentu reģistrs, kāds tas šobrīd ir, piemēram, Lietuvā. Tā kā tāda nav, Latvijā netieši nonākam pie rezultāta, kas ir pretrunā ar mantojuma atstājēja gribu. Proti, lai gan testators ir atstājis pēdējās gribas rīkojumu testamenta veidā, tomēr dokuments netiek atrasts un, attiecīgi, mantas sadalījums nenotiek atbilstoši aizgājēja gribai. Lai gan arī pēc viena testamenta reģistrēšanas testamentu reģistrā paliek iespēja izdot citu, jaunāku testamentu, tomēr reģistrs dotu lielāku iespēju pārliecināties par vismaz viena testamenta esamību. L. Damane informēja, ka ik gadus notāri Latvijā apliecina ap 2000 testamentu. Publisks testaments Latvijā tiek taisīts notariāla akta formā divu liecinieku klātbūtnē. Notārs pārliecinās par testators rīcībspēju, sniedz nepieciešamās konsultācijas un pārliecinās, ka testamentā ietvertās ziņas atbilst testatora pēdējai gribai. Tāpat notārs nodrošina autentiskumu, kura īstumu nevar apšaubīt. Tāpēc rodas jautājums, kādēļ, taisot pie notāra publisku testamentu, papildus nepieciešami arī liecinieki, jo viņi faktiski dublē notāra pienākumus. Lieciniekiem jāpārliecinās par testatora identitāti, bet to jau notariālā akta gadījumā dara pats notārs. Turklāt likums neprasa pieaicināt lieciniekus uz testamenta nolasīšanu. Papildus neērtības publiska testamenta izdošanā rodas latviski nerunājošiem un vientuļiem cilvēkiem, kuriem nav piemērotu liecinieku, ko aicināt līdzi pie notāra. Uzmanība tika vērsta arī uz statistiku, norādot, ka ik gadus Latvijā tiek taisīti tikai 5–12 akti, nododot glabāšanā testamentus, kas liecina par šī pakalpojuma nepopularitāti. Arī šāda testamenta taisīšanai jāpieaicina liecinieki.

Vairākas tiesiskas problēmas ir saistītas arī ar testamenta izpildītāju darbības regulējumu. Civillikumā ir noteikts, ka testamenta izpildītāji izpilda likumīgā spēkā nākušu testamentu. Tomēr šīm personām netiek nodrošināta profesionāla leģitimācija. Iespējamas situācijas, kad testamenta izpildītājs neko nevar izdarīt, kamēr nav saņemta mantojuma apliecība. Tradicionāli publiskos testamentos vispār neietver testamenta izpildītājus, jo notāriem zināms, ka praksē testamentu izpildītāju darbība tiek bloķēta. Arī ārvalstīs taisītajos testamentos norādītie izpildītāji Latvijā nevar pilnvērtīgi darboties.

Kā vēl viens problēmjautājums tika norādīts Civillikuma 708. pantā minētais inventāra saraksts. Kā zināms, mantiniekiem nav jāatbild ar savu mantu par aizgājēja parādiem, ja mantojums pieņemts ar inventāra sarastu. Senajā Romā inventārā iekļāva tikai aktīvus, jo par parādiem mantinieks atbildēja ar inventārā esošo mantu. Tomēr Latvijas prakse liecina par situācijas neviennozīmību un to, ka reizēm inventārā tiek ietverti aktīvi, bet reizēm arī pasīvi.

Beigās L. Damane vērsa uzmanību uz grūtībām notāriem nodalīt pārdzīvojošā laulātā mantu. No 2008. gada pārdzīvojušam laulātajam jāpierāda, ka manta iegūta ar abu laulāto līdzekļiem vai ar abu darbības palīdzību. Retoriski tika uzdots jautājums, vai notārs būtu tā persona, kas var izvērtēt katra laulātā ieguldījumu mantas iegūšanā. Raugoties uz tiesu prakses materiāliem, piemēram, laulības šķiršanas lietās, redzams, ka prakse nav konsekventa. Vienā gadījumā manta tiek dalīta uz pusēm, citreiz – pēc pierādīto līdzekļu apjoma.

Viļņas universitātes lektore Dangole Bubliene (Danguole Bubliene) runāja par Lietuvas mantojuma tiesību pieredzi un perspektīvām. Viņa norādīja, ka mantojuma tiesības ir saistītas ar vairākiem citiem civiltiesību jautājumiem – fizisko personu tiesībspēju un rīcībspēju, rīcību ar mantu, saistību tiesībām, uzņēmējdarbības tiesībām, intelektuālā īpašuma tiesībām. Nesenie grozījumi Lietuvas Mantojuma tiesību daļā ir saistīti gan ar jaunu pantu numerāciju (līdzšinējo 35 pantu vietā tagad ir 76 panti), gan ar izmaiņām mantinieku kārtu ziņā. Agrāk bija divu pakāpju mantinieki, bet tagad pakāpju skaits ir paplašināts līdz sešām. Attiecīgi, valstij palikušas mazākas iespējas iegūt tā saukto bezmantinieka mantu. Tāpat lektore ar lepnumu atzīmēja, cik sekmīgi Lietuvā darbojas testamentu reģistrs un ka šis pakalpojums ir ļoti populārs. Reģistrācijas mērķis ir uzglabāt reģistrā informāciju par testamenta esamību, bet šāda reģistrācija neietekmē testamenta spēku. Testatoram pastāv iespēja gan atsaukt testamentu, gan vienkārši taisīt jaunu testamentu, līdz ar to iepriek­šējam testamentam zaudējot spēku. Datus par testamenta esamību notārs nedrīkst izpaust līdz testatora nāves brīdim. Gada statistika liecina, ka pērn Lietuvā tika testamentu reģistrā ierakstīt 30 332 testamenti, bet pieņemti glabāšanā tikai 178 testamenti. Nodošana glabāšanā ir sarežģītāka procedūra, tāpēc lietuvieši izvēlas reģistrēt testamentu reģistrā. Mantojuma tiesību reforma Lietuvā ir skārusi arī mantojuma pieņemšanu ar inventāru, proti, laiks mantojuma pieņemšanai tika samazināts no sešiem uz trim mēnešiem, jo šim termiņam jābūt pēc iespējas īsākam.

Interesantu apstākli runātāja atklāja jautājumā par neatraidāmo daļu. Lai gan tāpat kā Latvijā tiesības uz šādu daļu ir atkarīgas no mantinieka statusa ģimenē, tomēr zināmā mērā tiesības uz šo daļu ir atkarīgas vēl no kāda nosacījuma, proti, patiesās vajadzības pēc uztura. Nosakot neatraidāmo daļu, Lietuvā tiek novērtētas konkrētās personas spējas gūt ienākumus un vajadzība pēc uztura. Nobeigumā lektore atzina, ka mantojuma tiesības katrā Eiropas Savienības dalībvalstī joprojām ir ļoti nacionālas. Lai gan vairāki tiesību institūti ir līdzīgi un salīdzināmi ar tādiem pašiem institūtiem, piemēram, Latvijā un Polijā, tomēr netiek darīts nekas, lai šos tiesību institūtus harmonizētu. Eiropas Komisija Zaļajā grāmatā¹ noteica, ka mantojuma tiesības ir saistītas ar īpašumu. Kā īpašuma tiesības tās var ietekmēt vienoto tirgu. Tāpēc Eiropas Savienības institūcijas labprāt censtos mazināt mantojuma tiesību, kas nav tik nacionālas kā ģimenes tiesības, nacionālo raksturu.

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Anita Zikmane uzstājās ar prezentāciju par jautājumu, vai jāmodernizē mantojuma tiesības. Kā zināms, pirms dažām nedēļām Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai "Par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu un autentisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas jomā un par Eiropas mantojuma apliecības izveidi".² Regulas sagatavošanā tika izmantota Komisijas Zaļā grāmata par mantošanu un testamentiem,³ kas publicēta 2005. gada 1. martā, un tai sekojošā sabiedriskā uzklausīšana 2006. gada 30. novembrī.⁴ Minētie dokumenti iezīmē nākotnes perspektīvas mantojuma tiesībām Eiropas Savienības mērogā. Tomēr, lai gatavotos nākotnes regulējumam, ir jāapzina arī vēsturiskie apstākļi. Tāpēc A. Zikmane konferences klausītājiem atgādināja par Latvijas 1937. gada Civillikuma Mantojuma tiesību daļas tapšanas apstākļiem. Tajā laikā bija nepieciešams panākt dažādo likumu unifikāciju visā Latvijas teritorijā. Pārlasot likuma rašanās skaidrojumus, jāapbrīno tiesību jaunradītāju zināšanas, no salīdzinošo tiesību viedokļa atrodot veiksmīgāko risinājumu. Mantojuma tiesību daļu gatavoja tādi tiesību zinātnieki kā Nikolajs Vīnzarājs, Vladimirs Bukovskis un citi. Tiesību sistēma Latvijā tajā atšķīrās pat pa novadiem un vēl sīkāk. Atšķirīgs regulējums bija arī pilsētu un zemju tiesībām. Papildus bija jāņem vērā nozīmīga paražu tiesību daļa. Tiesību normu, tiesiskā regulējuma dažādība bija jāaizstāj ar vienotām normām. Mantojuma tiesību daļas izstrādātāji izmantoja kā romiešu, tā ģermāņu tiesības. Tika analizēts Francijas, Krievijas, Šveices, Polijas, Austrijas un citu valstu tiesību regulējums. Jauna Civilkodeksa izstrādei tika izveidota īpaša darba grupa. Interesantu pamatojumu regulējuma izvēlei norādīja profesors V. Bukovskis, rakstot: "normas, kuras darbojušās jau vairākus gadu desmitus un kuras nekādus pārpratumus un šaubas nav izsaukušas, nav pamata mainīt". Raugoties uz mantojuma tiesību unifikāciju Latvijā līdz 1937. gadam, kad bija nepieciešams radīt vienu tiesību sistēmu vairāku vietā, iespējams vilkt paralēles ar mūsdienām, kad notiek diskusijas par atšķirīgo Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību unifikāciju.

Arī Latvijā šobrīd tiek modernizēta mantojuma tiesību daļa. Šim jautājumam ir noteikta vidēja termiņa prioritāte ar mērķi pārvērtēt civiltiesību nozares regulējumu atbilstoši sabiedrības mūsdienu vajadzībām. Tiesību normu pārskatīšana ir ciklisks process un šobrīd pienācis laiks mantojuma tiesību uzlabošanai. Latvijā ir sakrājušies daudz problēmjautājumi, kuru izpratne traucē pareizu un vienādu praksi mantojuma tiesību un lietu vešanā. Attiecībā uz mantojuma tiesību daļu tika pasūtīts pētījums "Identificētie problēmu jautājumi Latvijas Republikas mantojuma tiesību regulējumā". Pētījumā tika atklāti konceptuāla rakstura problēmjautājumi par neatraidāmajiem mantiniekiem, inventāra tiesību saturu, praktiskajām mantojuma apsardzības problēmām, neaktuālu normu redakciju. Lai apspriestu pētījumu, tieslietu ministrs aicināja izstrādāt kopīgu politikas plānošanas dokumentu – Koncepciju par Civillikuma Mantojuma tiesību daļas modernizāciju. Darba grupā strādāja gan tiesneši, gan zvērināti notāri, gan akadēmiķi un Tieslietu ministrijas pārstāvji. Koncepcija tika apspriesta ministriju līmenī. Šobrīd nav plānots mainīt pašu Mantojuma tiesību daļas struktūru, nav paredzētas arī konceptuālas mantošanas tiesību regulējuma izmaiņas.

Attiecībā uz Eiropas Komisijas piedāvāto Regulas projektu Tieslietu ministrijā ir plānots darbs pie nacionālo interešu pārstāvības. Darbs pie Regulas projekta sācies nevis šajā gadā, bet gan jau 2002. gadā pēc starptautiska pētījuma un Zaļā grāmatas publiskošanas. Par jauno Regulas projektu ir sākusies vispārēja apspriede – uzslavēšana un kritizēšana, atkarībā no tā, vai attiecīgā persona ir par vai pret brīvu pārvietošanos Eiropas Savienības ietvaros. Pārvietošanās brīvība nesaraujami ir saistīta ar pēdējās gribas rīkojumiem, kas rada pamatojumu regulējuma harmonizācijai pārrobežu līmenī. Latvijā kā pirmais tiks sagatavots nacionālās pozīcijas dokuments. Notiks Regulas iespējamās ietekmes pārbaude un saderība ar esošo tiesību sistēmu. Jebkurš jauns tiesību akts rada ietekmi uz budžetu, sabiedrību un ekonomisko apriti. Darbs notiks arī darba grupās Briselē atbilstoši katras valsts izvirzītajiem ieteikumiem. Tā virsmērķis ir atvieglot cilvēkiem viņu tiesību realizācijas iespējas Eiropas kopīgajā telpā, būs jākoncentrējas arī uz pārējo dalībvalstu tiesību regulējumu. Vienlaikus plānots pārskatīt vairākus tiesību institūtus Latvijā, kā arī konsultēties ar zvērinātiem notāriem, tiesnešiem un akadēmiķiem.

Profesors F. Colls uzstājās ar prezentāciju par Eiropas mantojuma tiesību unifikāciju, uzdodot retorisku jautājumu, vai tā mums vispār ir vajadzīga. Unifikācija liek domāt par dalībvalstu materiālo tiesību un starptautisko privāttiesību aspektiem. Viņš norādīja, ka šobrīd Eiropas Savienības dalībvalstis visas kā viena ir nonākušas krustcelēs. Diskusijas jo asākas padara fakts, ka mantojuma tiesības parasti uztvertas kā ļoti nacionālas, ar dziļām saknēm konkrētajā valstī. Tomēr nacionālais regulējums vairs neapmierina Eiropas Savienības pilsoņus, kuriem neder tikai kolīziju normas ar norādēm, kuras valsts likums būs piemērojams mantojuma atklāšanās gadījumā. Tāpēc mantojuma tiesību harmonizācijas trūkums var novest pie nepatīkamām sekām.

Nav arī pamata argumentam, ka harmonizācija nav iespējama pārāk atšķirīgā mantojuma tiesību regulējuma dēļ. Paraugoties ikvienas dalībvalsts tiesību vēsturē, redzams, ka nacionālās mantojuma tiesības ir radītas, izmantojot vairāku citu valstu piemērus. Tieši tāpēc dziļākajā būtībā mantojuma tiesības balstās uz līdzīgiem principiem. Piemēram, Polija ir mācījusies no Francijas un Vācijas. Lietuva – no Nīderlandes. Līdz ar to mantojuma tiesības, lai gan ārēji ir nacionālas, tomēr saknēs – eiropeiskas.

Raugoties uz jauno regulas projektu, redzams, ka tā ievieš jaunu saikni, proti, ar mantojuma atstājēja pēdējo pastāvīgo dzīvesvietu (habitual rezidence).⁵ Personas no Polijas, Lietuvas, Latvijas un citām valstīm, kuras šobrīd tik lielā skaitā strādā gan Anglijā, gan Īrijā, Norvēģijā un Vācijā, būs spiestas rēķināties ar mantojuma tiesību sadali atbilstoši attiecīgo valstu likumiem. Tas nozīmē, ka tiesām un notāriem ik dienas nāktos saskarties ar ļoti dažādām tiesību sistēmām. Profesors arī norādīja, ka mantojuma tiesības šobrīd tiek pastiprināti pētītas gan atsevišķās dalībvalstīs, gan akadēmiķu starptautiskajās pētījumu grupās. Tā, piemēram, Hamburgas universitātes profesors Cimmermanis (Zimmermann) vada šobrīd Eiropā lielāko pētījumu par mantojuma tiesībām, veicot dziļu salīdzinošu analīzi, meklējot ikvienas dalībvalsts mantojuma tiesību saknes ar senajām romiešu un ģermāņu tiesībām, kopīgām tradīcijām.

Vācijas Osnabrukas universitātes Eiropas tiesību institūta doktorants Mārtins Verneburgs (Martin Werneburg) referēja par Vācijas mantojuma tiesību raksturīgākajām iezīmēm, salīdzinot tās ar Anglijas un Skotijas tiesībām. Viņš norādīja, ka pilnīgi neatrisināts ir jautājums, kas notiek ar mantu pēc mantojuma atstājēja nāves un pirms izpildītāja iecelšanas. Tāpat prezentācijas laikā tika akcentēta testamentārās brīvības nozīme, sniedzot testatoram iespēju izdarīt jebkādus novēlējumus. Tomēr šis nav absolūts princips un to ierobežo neatraidāmie mantinieki un viņu tiesības saņemt savu daļu. Vācijas konstitucionālā tiesa ir nospriedusi, ka minimālo jeb neatņemamo daļu tuviem radiniekiem garantē Vācijas konstitūcija. Tāpat arī testamentāro brīvību ierobežo norma par to, ka nelikumīgi vai amorāli novēlējumi nav atļauti.

Savukārt Varšavas universitātes Juridiskās un administratīvās fakultātes asociētais profesors Konrāds Osajda (Konrad Osajda) uzstājās ar Polijas mantojuma tiesību pamatprincipu pārskatu, ņemot vērā Eiropas Savienības mantojuma tiesību likumu iespējamo unifikāciju. Pēc neliela ievada par mantojuma tiesību vēsturi Polijā tika sniegts vērtējums vairākiem mantojuma tiesību principiem. Testamentārās brīvības princips ļauj testatoram izlemt par mantas sadali mortis causa gadījumā. Šis princips dod tiesības arī izvēlēties testamenta veidu likuma ietvaros – privātu, pašrocīgi rakstītu, publisku vai ārkārtas gadījuma testamentu, tai skaitā militāro un ceļojuma laikā gatavoto testamentu. Testamentārās brīvības princips nozīmē arī, ka testamentu var brīvi atsaukt un grozīt, ja testators maina domas. Nākamais, tā sauktais Favor Testamenti princips attiecas uz testamenta interpretāciju, kam dodama priekšroka. Savukārt aizsardzības princips nodrošina tuvāko ģimenes locekļu mantiskās intereses mantojuma atstājēja nāves gadījumā. Te izšķirami trīs Eiropā pazīstamākie modeļi: Francijas – ar part legitima jeb rezervēto daļu, anglosakšu tiesību – ar uztura prasību un Vācijas – ar finansiālu prasību. Tieši Vācijas modelis ir Eiropā populārākais. Tieša un tūlītēja mantas nodošana darbojas ar mērķi, lai mantai nepārtraukti būtu īpašnieks. Savukārt anglosakšu tiesībās mantas nodošana notiek netieši.

Šī raksta autore Dana Rone sniedza apskatu par juridisko problemātiku saistībā ar likumisko mantošanu. Tika analizētas trīs raksturīgākās neskaidrības likumiskajā mantošanā, kas minētas arī Koncepcijā par Civillikuma Mantojuma tiesību daļas modernizāciju. Pirmkārt, strīdus rada laulāto mantas daļas nodalīšana, ja visa manta ir uz pārdzīvojušā laulātā vārda. Šie strīdi cita starpā ir saistīti ar Civillikuma 89. panta interpretāciju par to, vai laulības laikā iegūtā manta ir viena vai abu laulāto īpašums. Tiesu prakse par jēdziena "otra laulātā darbības palīdzība" attīstās, un jācer, ka tiesas ar darbības palīdzību atzīs ne tikai finansiālo palīdzību, bet arī morālo, ģimenisko, kontaktu un mājsaimniecības palīdzību. It īpaši šāda plašāka interpretācija ir vajadzīga, lai aizsargātu tā laulātā, parasti sievietes, intereses, kas uzturot mājsaimniecību atbalsta otru laulāto, dodot tam iespējas pilnvērtīgi strādāt algotu darbu. Arī daļas noteikšana nerod skaidru atbildi Civillikumā. Lai gan Civillikuma 393. pants noteic, ka laulātais saņem bērna daļu, ja palikušo bērnu skaits ir mazāks par četriem, tomēr šajā pantā netiek ņemts vērā tas, ka manta faktiski tiek sadalīta, nevis ievērojot palikušo bērnu skaitu, bet gan to, kas faktiski ir pieteikušies saņemt savu mantojuma daļu.⁶ Šis pants nedarbojas saskaņā arī ar Civillikuma 834. pantu un tajā ietverto pieauguma tiesību. Otrkārt, strīdus rada adoptēto mantošanas kārtība. Lai gan Ģimenes tiesību daļas 173. pants paredz, ka ar adopcijas brīdi starp adoptēto un adoptētāju izveidojas tādas pašas personiskās un mantiskās tiesības, kādas rada asinsradniecība, tomēr Civillikuma 401. pants to ierobežo, kā rezultātā adoptētie un adoptētāji iegūst mantošanas tiesības pret ierobežota loka personām. Treškārt, tiesu prakse liecina arī par neviennozīmīgu interpretāciju Civillikuma 416. pantam, kad bezmantinieka mantu iegūst valsts.⁷ Šis pants neatbilst pārējiem Civillikuma pantiem par mantojuma pieņemšanu un būtu precizējams, it īpaši ievērojot Civillikuma 694. pantu.

Dana Rone,
Biznesa augstskolas "Turība" lektore, zvērināta advokāte

¹ Eiropas Kopienu Komisija. Zaļā grāmata "Mantošana un testamenti". Briselē, 01.03.2005. COM(2005) 65. galīgā redakcija.

² {SEC(2009) 410} {SEC(2009) 411}. COM/2009/0154, galīgā redakcija – COD 2009/0157.

³ COM(2005) 65. Pieejams: http://europa.eu/scadplus/leg/en/lvb/l16017.htm.

⁴ Pieejams: http://ec.europa.eu/justice_home/news/consulting_public/successions/news_contributions__en.htm

⁵ Tā norādīta Regulas projekta 12. un 14. apsvērumā, kā arī 4., 5. un 16. pantā.

⁶ Sk. arī Augstākās tiesas Senāta 10.08.2005. spriedumu lietā SPC-48.

⁷ Sk. Augstākās tiesas Senāta 28.01.2004. spriedumu lietā SPC-5 un 11.09.2002. spriedumu lietā SPC-44.