I. Termiņpirkums un tā būtība

1. Termiņpirkuma regulējuma nepieciešamība

Termiņpirkums ir tāds pirkuma līgums, ar kuru puses ir vienojušās par precīzu saistības izpildi zināmā laika posmā, un šāda vienošanās atbilstoši abu pušu noteikti izteiktai gribai veido darījuma būtisku sastāvdaļu. Tā kā precīzai saistības izpildei noteiktajā termiņā abas puses ir piešķīrušas būtisku nozīmi, parādnieka nokavējuma gadījumā kreditors iegūst tūlītējās tiesības atkāpties no līguma vai prasīt zaudējumu atlīdzību (KCL 410. panta otrā daļa). Varētu šķist, ka Latvijā, tāpat kā Vācijā,¹ tieši minētās tiesiskās sekas veido termiņpirkuma īpatnību un pamato sevišķa regulējuma ietveršanu KCL. Tomēr šāds viedoklis būtu maldīgs. Saskaņā ar Vācijas Civilkodeksa (turpmāk tekstā – BGB) regulējumu, kas bija spēkā līdz 2002. gadā veiktajai saistību tiesību modernizācijai, parādnieka nokavējums pats par sevi nedeva kreditoram tiesisku pamatu atkāpties no līguma vai prasīt zaudējumu atlīdzību. Lai kreditoram rastos šādas tiesības, tam vispirms bija jānosaka parādniekam papildu termiņš saistības izpildei. Tikai pēc šī papildu termiņa neveiksmīga notecējuma kreditors varēja atkāpties no līguma vai prasīt zaudējumu (atrautās peļņas) atlīdzību (BGB 326.§ pirmā daļa). Kaut arī BGB 361.§, kas regulēja civiltiesisku termiņdarījumu, piešķīra kreditoram tiesības nekavējoties atkāpties no līguma parādnieka nokavējuma dēļ, attiecībā uz zaudējumu atlīdzību šis paragrāfs turpināja izvirzīt nosacījumu par papildu termiņa neievērošanu no parādnieka puses.² Prasība pēc papildu termiņa noteikšanas pilnībā tika atcelta tikai ar Vācijas Tirdzniecības kodeksa (turpmāk tekstā – HGB) 376.§, kas regulē komerciālo termiņpirkumu.

Turpretim Civillikums (turpmāk tekstā – CL) atšķirībā no BGB neparedz nekādus papildu nosacījumus, kas būtu jāizpilda nokavējušā parādnieka kreditoram, lai iegūtu tiesības izbeigt līgumu vai prasīt zaudējumu atlīdzību. Saskaņā ar CL 1662. pantu nokavējums jau pats par sevi uzliek par pienākumu parādniekam atlīdzināt visus zaudējumus, savukārt CL 1663. pants dod kreditoram tiesības prasīt līguma atcelšanu, ja parādnieka nokavējuma dēļ viņš vairs nav ieinteresēts izpildījuma saņemšanā. Papildu termiņa noteikšana netiek prasīta CL. Tātad ir pamats uzskatīt, ka CL noteikumi paredz kreditoram vienkāršāku kārtību līguma izbeigšanai vai zaudējumu atlīdzības piedziņai nekā BGB, līdz ar to KCL 410. pants būtiski neuzlabo kreditora stāvokli salīdzinājumā ar CL.

Pēc CL un KCL normu izvērtēšanas varētu secināt, ka KCL 410. pantā ir kreditoram labvēlīgāks regulējums, jo kreditoram nav jāpierāda savas intereses zudums saistības izpildē, kā to prasa CL 1663. pants. Lai kreditors atkāptos no līguma saskaņā ar KCL 410. pantu, ir jābūt izpildītiem tikai diviem nosacījumiem: 1) termiņpirkuma līguma noslēgšana un 2) parādnieka nokavējums. Tādējādi kreditors termiņpirkuma līgumā tiek atbrīvots no sarežģītā pienākuma pamatot savas intereses zudumu darījuma izpildē. Taču secinājums, ka CL 1663. pants izvirza stingrākas prasības līguma izbeigšanai nekā KCL 410. pants, būtu pārsteidzīgs. Iepriekš minētā CL norma aptver ne tikai tādas situācijas, kad kreditors ir zaudējis interesi izpildījuma saņemšanā, parādniekam pieļaujot ilgstošu kavējumu, bet arī tādus gadījumus, kad kreditora intereses zudums ir radies uzreiz ar pirmo nokavējuma brīdi. Juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka, piemērojot CL 1663. pantu, tiesai ir jāņem vērā, vai puses ir vienojušās par precīzu saistības izpildi noteiktā laikā. Šādā gadījumā tiesai būtu pamats uzskatīt, ka abām pusēm vai vismaz vienai no tām bija būtiski, lai saistība tiktu izpildīta tieši noteiktajā laikā. Tāpēc parādnieka nokavējuma gadījumā kreditoram nav jāpamato savas intereses zudums izpildījuma saņemšanā.³ It īpaši tas attiecas uz komercdarījumiem, kuros apgrozījuma ātrumam parasti ir lielāka nozīme nekā civiltiesiskos līgumos. Tādējādi ir jāatzīst, ka pareiza darījuma dalībnieku gribas iztulkošana dod iespēju ar CL 1663. panta palīdzību sasniegt līdzīgu rezultātu, kāds ir paredzēts KCL 410. panta otrajā daļā, t. i., kreditoram rodas tiesības izbeigt līgumu tūlīt ar nokavējuma iestāšanos.

Tomēr minētais atzinums nenozīmē, ka KCL 410. pants tikai atkārto CL normas un ka sevišķs termiņpirkuma regulējums nemaz nebūtu nepieciešams. Termiņpirkuma pārkāpuma sekas ievērojami atšķiras no vispārējiem CL noteikumiem. Sīkāk šīs termiņpirkuma īpatnības tiks apskatītas sadaļā "Termiņpirkuma līguma pārkāpuma sekas".

2. Termiņpirkuma veidi

KCL 410. pants balstās uz pieņēmumu, ka parādnieka nokavējuma dēļ kreditors vairs nav ieinteresēts izpildījumā. Tāpēc kreditors ir tiesīgs prasīt novilcinātās saistības izpildi tikai tad, ja viņš tūlīt pēc termiņa izbeigšanās par to paziņo parādniekam. Šāds likuma regulējums liecina, ka, neraugoties uz pieļauto nokavējumu, saistības izpilde joprojām ir iespējama. Tomēr var pastāvēt tādi gadījumi, kad parādnieka nokavējuma dēļ iestājas saistības izpildes neiespējamība. Piemēram, veikals pasūta lielu partiju rotaļlietu ar piegādes termiņu līdz Ziemassvētkiem. Ja pārdevējs piegādā rotaļlietas dažas dienas vēlāk, viņš, formāli skatoties, kaut arī ar nokavējumu, tomēr būs izpildījis uzņemto saistību. Taču pirkuma līguma noslēgšanas brīdī abas puses apzinājās, ka pircējs pasūta lielu daudzumu rotaļlietu ar nodomu pārdot tās Ziemassvētkos. Tāpēc pārdevēja nokavējuma dēļ sākotnējā līguma mērķa sasniegšana ir kļuvusi neiespējama. Cits piemērs ir gadījums, kad uzņēmums ir noslēdzis līgumu par ielūguma karšu un rotājuma pirkumu sakarā ar plānoto desmit gadu jubileju. Šo lietu piegāde pēc svinībām būs zaudējusi jebkādu jēgu, jo uzņēmums jau otrreiz nesvinēs savu desmit gadu jubileju.

Kaut arī saistības izpilde iepriekš minētajos piemēros joprojām objektīvi ir iespējama (izpildījuma priekšmets nav gājis bojā), novēlota preču piegāde netiks atzīta par līguma izpildi. Šeit ir runa nevis par nepienācīgu izpildi, bet par neizpildi vispār. Šādu pirkuma līgumu, kurā saistības izpilde ir iespējama vienīgi noteiktā termiņā vai datumā, sauc par absolūtu termiņpirkumu,⁴ un tas atšķiras no KCL 410. panta regulētā relatīva termiņpirkuma.⁵ Tā kā absolūta termiņpirkuma gadījumā saistības izpilde nokavējuma dēļ ir kļuvusi neiespējama, parādnieks tiek atbrīvots no pienākuma veikt apsolīto darbību, bet tā vietā viņam ir jāatlīdzina kreditoram nodarītie zaudējumi (CL 1543. pants). Pats līgums paliek spēkā, jo tā priekšmets joprojām ir objektīvi izpildāmā darbība (CL 1413. pants), bet abas puses tiek atbrīvotas no savām saistībām (parādnieks neiespējamības dēļ, bet kreditors sakarā ar līguma divpusēju raksturu, CL 1591. pants). Tāpēc šeit, atšķirībā no relatīva termiņpirkuma, kreditoram nemaz nav nepieciešamas atkāpšanās tiesības no līguma. Kaut arī absolūts un relatīvs termiņpirkums rada dažādas tiesiskās sekas, no praktiskā viedokļa starp šiem diviem termiņpirkuma veidiem nav lielas atšķirības. Kreditoram nav svarīgi, vai viņš tiek atbrīvots no pienākuma izpildīt savu saistību tādēļ, ka līgums tika izbeigts, vai tādēļ, ka parādniekam nav iespējams izpildīt savu pretim stāvošu saistību. Tādējādi šim termiņpirkuma iedalījumam drīzāk ir teorētiska nozīme.

3. Termiņpirkuma nošķiršana no parastā pirkuma

Lai atzītu pirkuma līgumu par termiņpirkumu, nepietiek ar to vien, ka puses ir vienojušās par saistības izpildi noteiktā termiņā, piemēram, piecu dienu laikā vai līdz 1. septembrim. Papildus tam ir jākonstatē pušu griba piešķirt izpildes termiņam tik būtisku nozīmi, lai tā pārsniegšana dotu pietiekamu pamatu atzinumam, ka kreditors ir zaudējis interesi līguma izpildē. Attiecīgi KCL 410. panta pirmajā daļā tiek norādīts, ka izpildījuma laikam ir jāveido līguma būtiska sastāvdaļa. Tātad bez norunas par saistības izpildes termiņu puses vai vismaz viena no tām nepiekristu līguma noslēgšanai. Par pušu nodomu noslēgt termiņpirkuma līgumu var liecināt parādnieka apņemšanās precīzi izpildīt saistību līdz noteiktam datumam vai abām pusēm zināms darījuma mērķis, piemēram, pircējs pērk viņam ikdienā nevajadzīgu iekārtu, lai atbilstu konkursa nolikumā minētajām prasībām. Ja pārdevējs piegādās iekārtu jau pēc tam, kad būs beidzies termiņš iepirkuma piedāvājuma iesniegšanai, pircējs vairs nebūs ieinteresēts līguma izpildē. Šaubu gadījumā ir jāpieņem, ka puses noslēdza parastu pirkuma līgumu.⁶ Par labu šādam secinājumam runā tas, ka kreditoram, kas grib atkāpties no līguma vai atcelt to, ir jāpierāda attiecīga tiesiskā pamata esamība.

Turklāt minētā atzinuma pareizību apstiprina KCL 410. panta pirmās daļas teksts, saskaņā ar kuru pušu gribai piešķirt izpildījuma laikam būtisku nozīmi ir jābūt noteikti izteiktai. Jēdziens "noteikts gribas izteikums" tiek pietiekami plaši lietots CL, piemēram, 1589., 1603., 1729., 1917. pantā, un citos normatīvajos aktos. Tāpēc varētu šķist, ka noteikta gribas izteikuma prasības ietveršana arī KCL 410. panta pirmajā daļā ir pareiza. Tomēr patiesībā pašreizējā termiņpirkuma definīcija ievērojami un nepamatoti sašaurina to gadījumu loku, uz kuriem būtu attiecināmi likuma noteikumi par termiņpirkumu. Tas ir izskaidrojams tādējādi, ka saskaņā ar noteikta gribas izteikuma jēdzienu pušu nodomam ir nepārprotami jāizriet jau no paša līguma teksta,⁷ t. i., iztulkojot pušu nodomu, tiesa nedrīkst ņemt vērā citus apstākļus, piemēram, iepriekšēju pušu sadarbību, līgumā neatspoguļotu, bet abām pusēm zināmu preces iegādes mērķi utt.