Kopš 2002. gada 1. jūnija ir spēkā Latvijas DL, ar kura palīdzību likumdevējs vēlējies panākt darba tiesību jomas sakārtošanu un modernizāciju, kā arī saskaņošanu ar Eiropas Savienības (turpmāk – ES) normatīvo tiesību aktu prasībām (ieviešot Latvijā 19 ES direktīvas un Dibināšanas līguma 141. panta nostādnes). Tomēr, kā jau ikviens likums, arī DL sevi var pierādīt un atsegt savas pozitīvās un negatīvās puses tikai tā piemērošanas praksē.

Par ieguldījumu DL normu iztulkošanā var uzskatīt gan Augstākās tiesas (turpmāk – AT) 2005. gadā sastādīto tiesu prakses apkopojumu "Par likumu piemērošanu, izšķirot tiesās darba strīdus",¹ gan Latvijas juridiskajos izdevumos publicētos viedokļus par atsevišķu DL normu iztulkošanu un piemērošanu.² Tomēr, neraugoties uz pēdējo Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta (turpmāk – Senāts) pozitīvo praksi,³ Latvijā joprojām nav īstas skaidrības un vienotības par jēdzienu "darba samaksa". Tas saistīts arī ar likumdevēja neviennozīmīgo attieksmi pret minēto jēdzienu DL.⁴

Šī iemesla dēļ DL piemērotājiem ir problēmas, kas saistītas ar jēdziena "darba samaksa" iztulkošanu.⁵ Šajā sakarā tiks analizēts arī nu jau par nepareizo atzītais Senāta 2004. gada 9. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-336,⁶ kurā Senāts izvirzīja tēzi, ka atlīdzība par darba piespiedu kavējumu nav darba samaksa DL 59. panta izpratnē, bet ir atlīdzība sakarā ar prettiesisku atlaišanu. Rīgas rajona tiesa ar 2006. gada 11. septembra spriedumu un Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2007. gada 13. marta spriedumu turpināja piemērot šo nepareizo slēdzienu. 2008. gada 29. oktobrī lietā Nr. SKC-375/2008 Senāts atzina, ka agrāk izteikto viedokli nevar atzīt par pareizu, jo jēdziens "atlīdzība par darbu" līdz šim tiesu praksē ir ticis tulkots sašaurināti.⁷ Šai Senāta tēzei autores pilnībā piekrīt un vēlas piedāvāt papildu argumentāciju, kas apstiprina tās pareizību un to, ka darba samaksas tvērumā ir iekļaujama atlīdzība par darba piespiedu kavējumu. Taču tajā pašā laikā autores nepiekrīt Senāta viedoklim, ka atlīdzība par darba piespiedu kavējumu ir uzskatāma par "jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu".⁸ Minētās tēzes pretargumenti izklāstīti šajā rakstā.

Tādēļ, pirmkārt, autores pievērsīsies darba piespiedu kavējuma jēdzienam un tā juridiskajai dabai. Otrkārt, tiks analizēta atlīdzības par darba piespiedu kavējumu sasaiste ar darba samaksas jēdzienu. Raksts noslēgsies ar darba samaksas un atlīdzības par darba piespiedu kavējumu jēdziena iztulkošanas civilprocesuālo seku noskaidrošanu. Secinājumu daļā tiks izteikti autoru ierosinājumi atlīdzības par darba piespiedu kavējumu iztulkošanas un piemērošanas prakses uzlabošanai.

1. Darba piespiedu kavējums Darba likuma izpratnē

Saskaņā ar DL 126. panta pirmo daļu "darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Atlīdzība par visu darba piespiedu kavējuma laiku izmaksājama arī gadījumā, ja tiesa, kaut arī pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, pēc viņa lūguma izbeidz darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu". Kas ir šī atlīdzība par visu darba piespiedu kavējuma laiku? Vai tā ir darba samaksa vai kompensācijas paveids?

Taču, pirms atbildam uz jautājumu, vai atlīdzība par darba piespiedu kavējumu ir vai nav darba samaksas sastāvdaļa, jānoskaidro, kas vispār ir darba piespiedu kavējums DL izpratnē.

Jāaplūko, kur un kādā kontekstā DL tiek lietots jēdziens "darba piespiedu kavējums":

– jau minētajā DL 126. panta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru "darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Atlīdzība par visu darba piespiedu kavējuma laiku izmaksājama arī gadījumā, ja tiesa, kaut arī pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, pēc viņa lūguma izbeidz darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu";

– DL 58.