Pasākuma ievaddaļā, iezīmējot konferences tēmas aktualitāti un saturisko ietvaru, žurnāla "Jurista Vārds" galvenā redaktore Dina Gailīte norādīja, ka krīzes vārds jau aptuveni gadu ir dienaskārtībā, taču šķiet, ka juridiskā plāksnē krīzes ietekme un sekas līdz šim vēl nav pienācīgi vērtētas. Tādēļ "Jurista Vārds", kurš šobrīd ir palicis vienīgais juridiskais preses izdevums Latvijā un kura mērķis vienmēr ir bijis tiesiskas domas un prakses veicināšana, uzskatījis par savu pienākumu šādā brīdī sakopot Latvijas juristus. Aicinot tos uz kopīgu sarunu, "Jurista Vārds" vēlējās atspoguļot, kā vispārējā ekonomiskā krīze ir skārusi tieslietas Latvijā, kā arī iezīmēt tiesiskuma robežu, kuru ne ar kādiem ekonomiskiem argumentiem arī šajā laikā nedrīkst pārkāpt.

Oficiāli atklājot konferenci un uzrunājot klātesošos, tieslietu ministrs Mareks Segliņš uzsvēra, ka šoreiz vēlas tikt sadzirdēts kā kolēģis – jurists, nevis politiķis. Viņaprāt, ir pēdējais brīdis valstī samilzušo un aktuālo problēmu risināšanā aktīvi iesaistīties tieši juristiem, ar to saprotot juristu spēju skaidri un racionāli domāt un prasmi sistēmiski spriest, meklējot risinājumus ātrākai ekonomiskai augšupejai. Šajā sakarā, citējot juristu un bijušo tieslietu ministru Valdi Birkavu, M. Segliņš atsaucās uz kolēģa pārdomām par ekonomistu un juristu sintēzi, kuras, iespējams, tieši tagad mūsu valstī visvairāk arī pietrūkst.

"Ja krīze ir iespēju laiks, tad šīs iespējas var izmantot tikai ar skatu uz nākotni, attīstību un līdzšinējās kārtības uzlabojumiem. Nevis pelt un kritizēt, un stūrī kurnēt, bet gan nākt klajā ar savu viedokli. Tas ir arī šīs konferences galvenais uzdevums – paust viedokli par to, kā juristi var iesaistīties valsts ekonomikas atjaunošanā, izmantojot savas prasmes sabiedrības labklājības celšanā," atzīmējot "Jurista Vārda" organizētās konferences nozīmību un aktualitāti, uzsvēra tieslietu ministrs.

Savukārt žurnāla izdevēja – VSIA "Latvijas Vēstnesis" – valdes priekšsēdētāja Daina Ābele pauda pārliecību, ka "krīze, kamēr vien tā nav cilvēku galvās, ir pārvarama". Tādēļ, viņas skatījumā, ir svarīgi tam neļauties, un, iespējams, šā mērķa īstenošanā savu vērtīgo ieguldījumu dos arī kompetento un autoritatīvo juristu referentu argumentētie viedokļi par dažādu problēmu iespējamiem risinājumiem. Tādēļ D. Ābele vienlaikus izteica vēlējumu, "lai šajā konferencē izskanējušie risinājumi nepaliek tikai šajās sienās, bet iziet tālāk sabiedrībā".

Pēc konferences ievadvārdiem tās pirmo, Valsts prezidenta padomnieces Sandras Kukules vadīto, sekciju atklāja Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris ar referātu "Jurista īpašais pienākums pret valsti", minēto jautājumu īpaši analizējot no šā brīža skatupunkta.

Pēc referenta domām, jurista ietekme sabiedrībā aizvien pieaug un tieši šai profesijai ir neatsverama nozīme tiesiskuma nodrošināšanā. Tomēr no juristiem netiek prasīta un sagaidīta vienīgi tiesiska un likumīga rīcība, jo viņu profesionālajā darbībā ne mazāk būtisks ir arī ētikas un morāles aspekts.

Savā uzrunā G. Kūtris īpaši uzsvēra valsts sektorā strādājošo juristu lomu un nozīmi, šajā saistībā vienlaikus norādot uz būtisku problēmu, – kā šajā laikā līdzsvarot lojalitāti pret darba devēju un jurista pienākumu? Kā pozitīvu piemēru Satversmes tiesas priekšsēdētājs minēja tos likumprojektus, kuru anotācijās juristi jau ir norādījuši uz normu pretrunām ar Satversmi. "Tas nozīmē, ka šie juristi profesionāli veic savu pienākumu un vērš uzmanību uz likumpārkāpumiem." Turpretim negatīvais piemērs vairāk tiek attiecināts uz izpildvarai piederīgiem juristiem. "Vai patiesi juristi var sagatavot likuma tekstu, nesakot neviena vārda, ka tas ir pretrunā citam likumam vai Satversmei? Vai jurists var likt parakstu zem šāda dokumenta, lai izpatiktu darba devējam?" retoriski jautā G. Kūtris, vienlaikus atgādinot, ka "mūsu tiesību sistēma balstās uz diviem pamatprincipiem – demokrātiju un tiesiskumu. Līdz ar to, uzskatot, ka juristi ir tiesību sistēmas sargātāji un uzraugi, tiem ir profesionāls pienākums atbalstīt un iestāties par šo principu nosargāšanu arī šajā, krīzes laikā".

Arī nākamais referents – Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, kas, pēc S. Kukules teiktā, esot ieguvis iesauku "Satversmes vārtsargs", savas uzrunas ievadā retoriski jautāja: vai patiesi Latvijas sabiedrība un arī mēs kā šīs sabiedrības locekļi sākam šaubīties par Satversmes piemērošanu un ievērošanu šajā laikā?

Savā referātā "Satversmes aizsardzība krīzes apstākļos" G. Kusiņš pauda pārliecību, ka sabiedrības vairākums un institūcijas arī šobrīd cenšas vadīties pēc Satversmes un tajā ietvertajiem principiem. Taču viņš arī vērsa uzmanību uz kādu īpašu pēdējā laika tendenci, proti, aizvien vairāk sarodas tā dēvētie konstitūcijas un likumu patērētāji – personas, kuras raksturo pieņēmums, ka viss ir vienkārši un bez piepūles dabūjams. Ar šādu attieksmi pārņemtie, pēc G. Kusiņa teiktā, šobrīd grib arī Satversmes lakoniskajā tekstā ātri atrast vienkāršu recepti, kā rīkoties krīzes situācijā. "Tādējādi viņi arī mēģina Satversmē atrast atbildi, vai Satversme vēl aizvien ir jāievēro. Diemžēl arī augstas amatpersonas sāk apgalvot, ka viņas, lūk, izlasījušas Satversmi un nav kādu situāciju tur atradušas. Šādi konstitūcijas patērētāji nevēlas iedziļināties Satversmes principos, bet gan vēlas ar ierastu kustību atvērt Satversmi un kādā pantā izlasīt recepti, kuru mūsu viedie konstitūcijas tēvi tur būtu ierakstījuši. Tas nav liels pārsteigums, jo nejuristi bieži vien likuma tekstu lasa burtiski, taču ir nelāgi, ja tā sāk rīkoties arī valsts amatpersonas, kā vienīgo izmantojot gramatisko interpretācijas metodi. Patiesībā šie padomi, kā rīkoties, Satversmē ir atrodami, bet tos nav viegli ieraudzīt tik primitīvā veidā, kā daudzi to mēģina izdarīt," rezumē Satversmes eksperts.

Latvijas Bankas prezidenta padomnieks, Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks Edvards Kušners, referējot par tematu "Ekonomikas regulēšana: tiesisko instrumentu loma mūsdienu ekonomikā", norādīja gan uz modernās ekonomikas iezīmēm, gan arī krustpunktiem, kur sastopas ekonomika un tiesības. Šajā sakarā, runājot par juristu iespējām līdzdarboties ekonomikas atveseļošanā, E. Kušners uzsvēra: "Normatīvais regulējums, tiesību sistēma rodas kā sekas politiku ieviešanai. Un šeit redzu atkārtotas kļūdas, ka problēmu risināšanu sākam ar grozījumiem normatīvajos aktos. Mums visos gadījumos nav skaidras, izvērtētas politikas, kurai tad arī seko norma. Mums normu radīšana ir kļuvusi par zināmu apsēstību, tāpēc Latvijā ir nepieciešamas nopietnas izmaiņas ideoloģijā – tiesību normu radīšanā, kas balstās uz mērķa formulēšanu, pretstatā šobrīd ļoti izplatītajiem darbību un procedūru aprakstiem. Modernā ekonomika ir pārāk mainīga, lai precīzi jau iepriekš spētu visu paredzēt un aprakstīt, tādēļ ir jādomā par elastīgu un universālu normu radīšanu, nevis procedūru un darbību aprakstiem."

LU Juridiskās fakultātes doktorante Anita Kovaļevska referātā "Cilvēktiesības ekonomiskās krīzes apstākļos" apskatīja jautājumu, vai cilvēktiesības garantē cilvēkam kaut kādu minimālu ienākuma un dzīves līmeni. Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ir ietvertas tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni. Lai gan Satversmē nav ietvertas tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni, tas nenozīmē, ka Satversme tās neaizsargā. Tās aizsargā Satversmes 107. un 109. pants. Arī Satversmes tiesa ir pateikusi, ka valdība nevar noteikt pilnīgi jebkādu minimālo atalgojumu. Tam jābūt tādam, lai tas būtu pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai. Minimālās darba samaksas noteikšanas mērķis ir nodrošināt minimālo ienākumu apjomu, ar ko persona varētu segt dzīvesvietas, pārtikas, uztura, apģērba u. c. izdevumus. Arī sociālā nodrošinājuma mērķis ir kalpot cilvēka cienīgas esamības nodrošināšanai. Vajadzētu domāt ne tikai par izdzīvošanas sliekšņa nodrošināšanu, bet arī par to, lai indivīds varētu saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Ieturējumi no darba samaksas, pensijām utt. nevar būt neierobežoti, un atbilstoši sociāli atbildīgas valsts principam un cilvēka cieņai valsts nevar pieļaut to, ka no personas ienākumiem tiek ieturēts tik daudz, ka tā nevar apgādāt sevi un savu ģimeni. Turklāt absurda ir situācija, ka valsts no iedzīvotāja ienākumiem paņem tik daudz, ka vēlāk valstij pašai šai personai jāsniedz sociālā palīdzība.

LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures zinātnes katedras vadītāja prof. Dr.iur. Sanita Osipova sniedza ieskatu par tēmu "Vadonisma idejas atdzimšana Latvijā". Sākumā S. Osipova norādīja, ka viņa neizvēlējās tēmu, bet tēma izvēlējās viņu un ka ir īstais laiks izvērtēt pagātni, lai atdzimtu nākotnē. "Vadonisms ir viens no mūsu vēstures fenomeniem, kas nav viennozīmīgi vēsturiski un juridiski izvērtēts. Katrai tautai ir nepieciešams valsts radīšanas mīts un mitoloģiskais ciltstēvs jeb varonis, lai apzinātos savu izredzētību. Jo dižāks radīšanas mīts ar spēcīgāku varoni ir valsts pamatā, jo vairāk tautai ir kopīgu iemeslu, lai lepotos ar savu izcelsmi. Lāča dēls Lāčplēsis un ķēves dēls Kurbads – vēl no totēmisma laikiem saglabājušies varoņi. Tautas eposs emocionāli iedvesmo, saliedē un kas tālāk? Tautas eposs neatbild uz jautājumu, kas mēs esam. Tie nav konkrēti vēsturiski personāži, par ko lepoties. Ir tikai viens cilvēks Latvijas vēsturē, kas ir pacēlis roku pret pašu svētāko – latviešu nācijas kopīgo gribu, kas juridiski ir fiksēta Satversmē. Tie nebija padomju okupanti, jo, kad Latvija tika okupēta, Satversme bija apturēta. Paši latvieši 1934. gadā apturēja Satversmi. Cilvēks, kas pārkāpa kopējo gribu, uzņēmās atbildību un viens lēma par tautas gribu un interesēm bija neviens cits kā Kārlis Ulmanis. Ja mēs slavējam cilvēku, kurš pārkāpa Latvijas valsts augstāko tiesību avotu, tad rodas jautājums, cik augstu mēs vērtējam mūsu kolektīvo gribu. Vadonisms ir tautas piekāpšanās un atteikšanās lemt savu likteni. Vēlme pēc vadoņa ir vēlme pēc aizbildniecības un vēlme neuzņemties atbildību. Vadonisms balstās uz to, ka tauta ir nesaprātīga, nav lietderīgi tai dot tiesības lemt, jo lēmums būs nesaprātīgs. Tomēr cilvēks ir saprātīgs un cilvēks ir vērtība. Pie katrām ekonomiskām grūtībām nevar mainīt valsts iekārtu. Mums jādomā par nācijas un valsts simboliem. Ja simbols būs cilvēks, kas pacēla roku pret Satversmi, pie laba gala mēs nenonāksim." S. Osipova par Latvijas valsts radīšanas mītisko varoni izvirzīja Cēsu skolnieku rotu, kas cīnījās par savu valsti brīvības cīņās.

LU Juridiskās fakultātes lektors Māris Lejnieks uzstājās ar referātu "Latvijas ārējie aizņēmumi krīzes laikā: juridiskie aspekti", kurā analizēja Ministru prezidenta, finanšu minis­tra, Latvijas Bankas prezidenta un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājas parakstītā Starptautiskajam valūtas fondam un Eiropas Komisijai adresētā nodomu protokola un saprašanās memoranda juridisko dabu. M. Lejnieks meklēja atbildi uz jautājumu, vai nodomu protokoli un saprašanās memorandi ir starptautiski līgumi. Izejot no tā, ka memorandā Eiropas Komisijai ir atsauce, ka "attiecībā uz Latviju šis memorands stāsies spēkā pēc Latvijas tiesību aktos noteikto iekšējo procedūru pabeigšanas, memorandā var izdarīt grozījumus, pusēm savstarpēji vienojoties Papildinājuma formā. Ikviens šāds Papildinājums veidos šī memoranda neatņemamu sastāvdaļu un stāsies spēkā tādā pašā kārtībā kā memorands", runātājs nonāca pie secinājumiem, ka "Starptautiskajam valūtas fondam adresētais nodomu protokols, visticamāk, nav starptautiskais līgums, tomēr saprašanās memorands ar Eiropas Komisiju, visticamāk, ir starptautiskais līgums. Vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju par aizdevuma summu, atmaksas termiņiem un procentiem, visticamāk, ir starptautiskais līgums. Valsts vadītāju vienpusēji paustie solījumi var radīt starptautiski tiesiskas saistības un likumdevējam un tiesu varai būtu jābūt iespējai kontrolēt izpildvaras rīcību".

Augstākās tiesas Civillietu departamenta senators prof. Dr.habil.iur. Kalvis Torgāns referēja par tēmu "Civiltiesības ekonomiskās krīzes apstākļos". K. Torgāns secināja, ka krīze atsedz trūkumus likumos un negatīvo cilvēku dabā. Novērojama masveidīga nespēja dzēst parādus, it īpaši pret bankām, par dzīvokli un komunālajiem maksājumiem. Darbinieku skaits tiek samazināts un tiek pārkāpts Darba likums. Zaudējot darbu vai algas būtisku daļu, cilvēki pastiprināti meklē atļautus un neatļautus ceļus eksistences nodrošināšanai, tādējādi aug krāpnieciski darījumi. Kur iespēja ātri atgūt naudu, lieto bezstrīdus un brīdinājuma procesuālo kārtību, bet ar kļūdām. Runātājs arī secināja, ka ne jau parastie civiltiesiskie līgumi nosaka ekonomisko labklājību. Miljonus tautai atņem monopolistu vai komersantu prettiesisku apvienību izdarības (sods Ls 6,6 milj. gan skāra vienu tādu konkurences kropļošanu), trekni publiskie iepirkumi, naudas pārtēriņi tiltiem u. c. objektiem, nesamērīgās algas dažām valsts un pašvaldību amatpersonu kategorijām, birokrātiskā aparāta izmaksas un budžeta veidošanas paradoksi. Profesors K. Torgāns norādīja, ka valsts nevar palīdzēt tiem, kas paši "lec āliņģī", neapdomāti piekrītot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā, parakstot līgumus par nesamērīgiem procentiem un līgumsodiem.

Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks Edgars Pastars konferencē dalījās pārdomās par "krīzes laika likumiem", ar to saprotot gan krīzes pārvarēšanai paredzētos likumus, gan likumus, kas pieņemti krīzes laikā. Lai gan šobrīd kā nelietderīga jau ir atmesta ideja par speciāla "Krīzes likuma" pieņemšanu (tam būtu bijis jānosaka īpašs regulējums uz krīzes laiku, jāaptur normas citos likumos utt.), par "krīzes laika likumiem", pēc E. Pastara domām, var uzskatīt vismaz četrus likumprojektus, no kuriem divi jau ir guvuši likuma spēku: likums, ar kuru tika samazināts valsts amatpersonu atalgojums un sociālās garantijas, kā arī pensiju samazināšanas likums. Savukārt projekts, kura autori sakarā ar naudas trūkumu gribēja ļaut pašvaldībām atteikties no savu funkciju pildīšanas, kā arī naudas grūtībās nonākušo kredītņēmēju iniciētais projekts, kas paredzēja iespējas atbrīvoties no "treknajos gados" uzkrātās parādu nastas, vismaz pagaidām politisko atbalstu nav guvis.

Taču, kā atzina runātājs, arī citos normatīvo aktu projektos krīzes laikā parādās "skarbas" un Satversmei pretrunīgas normas, ko autori aizbildina ar "galējās nepieciešamības stāvokli", kādā šobrīd atrodas valsts un kas, viņuprāt, ir attaisnojums gan konstitūcijas neievērošanai, gan vispārējo tiesību principu pārkāpšanai. Šāda rīcība gan būtu juridiski absurda, jo ar pozitīvajām tiesībām (tiesību normām) nav iespējams atcelt dabiskās tiesības (kuru "auglis" ir tiesību principi).

Runātājs uzsvēra, ka visasāk krīzes laikā problēmas parādās nesakārtotajās nozarēs, piemēram, uzblīdušajā valsts un pašvaldību amatpersonu atalgojuma sistēmā.

E. Pastars secināja, ka "mums jābūt pateicīgiem, ka krīze mūs ir piemeklējusi, jo tā ļauj atklāt sen samilzušas problēmas un diskutēt par tādiem tiesību jautājumiem, par kuriem normālos apstākļos nerunā".

Tiesībsarga biroja Labas pārvaldības departamenta vadītājs Arvīds Dravnieks savā referātā analizēja labas pārvaldības iespējas "knapbudžeta" apstākļos. Viņaprāt, galvenā Latvijas problēma šobrīd ir nespēja definēt valsts mērķus, kam būtu jābūt iedzīvotāju labklājībai, latviskās identitātes uzturēšanai un demokrātijas ieaudzināšanai sabiedrībā.

Raksturojot šā brīža situāciju valsts pārvaldē, A. Dravnieks atzina, ka faktiski notiek tās demontāža un nākamajai, labākajā gadījumā, vajadzētu būt fāzei, ko Latvija piedzīvoja gadsimtu mijā, proti, atkal būtu jāveido jauna izpratne par tiesiskas valsts administrāciju.

A. Dravnieks uzsvēra, ka jāatjauno šobrīd iznīcinātā civildienesta sistēma, efektīvi jāorganizē valsts pārvaldes institūcijas (tostarp nevis jālikvidē, bet tieši jāveido jaunas valsts aģentūras, tādā veidā pārceļot vairākas valsts funkcijas uz pašfinansēšanās principiem un atslogojot budžetu) un jāveic citi pasākumi, kas arī krīzes apstākļos varētu nodrošināt un uzlabot valsts pārvaldes darbību.

LU Juridiskās fakultātes dekāne Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga analizēja krīzes ietekmi uz augstāko izglītību Latvijā, pievēršoties gan izglītības formai (institūcijas, mācību programmas), gan saturam (juridiskā izglītība kā misija).

Valsts finansējums bezmaksas studiju vietām LU Juridiskajā fakultātē 2009. gadā sarucis par 46%. Kopumā valsts nauda šobrīd veido tikai 18% (iepriekšējo 25,7% vietā) no fakultātes budžeta, tādēļ var teikt, ka faktiski mācību iestādes darbs tiek finansēts no privātiem (maksas studentu) līdzekļiem. Profesora amata atalgojums, sarūkot par 33%, ir zemākās kvalifikācijas rajona tiesas tiesneša līmenī!

Lielāko uzstāšanās daļu K. Strada-Rozenberga veltīja sāpīgākajam juridiskās izglītības zaudējumam – Latvijas Policijas akadēmijai, ko Iekšlietu ministrija likvidēs ar nākamā gada sākumu. Izrādās, ka sākotnējais arguments – līdzekļu taupīšana – izrādījies nepamatots, jo, ņemot vērā studentu un mācību programmu pārņemšanas izmaksas LU, ietaupījums, likvidējot tradīcijām bagāto Latvijas augstskolu, kas vienīgā gatavoja speciālistus iekšlietu nozarei, varētu būt pat mazāks par 100 tūkstošiem latu. Turklāt nav skaidrs, kur nākotnē augstāko izglītību varēs gūt valsts drošībai svarīgi speciālisti. Referente retoriski jautāja: varbūt kādam šīs izglītības iestādes slēgšana apstākļos, kad strauji pieaug noziedzība, ir izdevīga?

Konferenci noslēdza Tieslietu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Lazdovska referāts "Tieslietu iespējas krīzes pārvarēšanā", kurā tika atspoguļotas divas tēmas: budžeta samazināšanas sāpīgā ietekme uz tieslietu institūcijām, kā arī pasākumi, ar kuriem Tieslietu ministrija iecerējusi mazināt krīzes ietekmi ne vien nozarē, bet visā tautsaimniecībā kopumā.

Tieslietu sistēmas budžets 2010. gadā būs par 40 % mazāks, nekā bija plānots 2009. gadā. Šī nopietnā samazinājuma dēļ jau šobrīd sistēmā atlaisti 720 darbinieki, turklāt ir ievērojami sašaurinātas valsts funkcijas un to apjoms, piemēram, probācijā. (Plašs materiāls par tieslietu nozares finansējumu – JV Nr. 47, 24.11.2009. – red.)

Valsts sekretārs raksturoja, kā ministrija cīnās ar krīzes sekām: lai veicinātu aktīvu apriti uzņēmējdarbībā, jau šobrīd būtiski grozīts Maksātnespējas likums (kurš stājās spēkā tikai šī gada sākumā) un ir pieņemts lēmums vēlreiz rakstīt pilnīgi jaunu maksātnespējas likumu; tiks grozīts Komerclikums un jau ar jauno gadu spēkā būs jaunā D daļa (arī par to plašāk – JV Nr. 47, 24.11.2009. – red.); ministrija strādā pie izmaiņām gandrīz visās Civillikuma daļās; tuvākā nākotnē paredzēts dažas tiesu funkcijas nodot zvērinātiem notāriem, VSIA "Latvijas Vēstnesis" nodrošinās elektroniskās oficiālās publikācijas ieviešanu papīra laikraksta vietā.

Savu uzstāšanos M. Lazdovskis noslēdza ar juristiem provokatīvu jautājumu: vai Latvija krīzes laikā var atļauties šā brīža demokrātisko, taču milzīgu laiku un valsts resursus patērējošo administratīvo procesu, kā arī lēno un neefektīvo normatīvo aktu pieņemšanas procesu?

Sannija Matule, Gatis Litvins, Dina Gailīte