Daudzi no Latvijas pilsoņiem ir piedalījušies parakstu vākšanā par kādu likumprojektu, kā arī tautas nobalsošanās pēc tam, kad Saeima to noraidījusi. 2008. gadā bija divas šādas parakstu vākšanas un tautas nobalsošanas – par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē un par grozījumiem likumā "Par valsts pensijām". Parakstu vākšana parasti ir bijusi veiksmīga, proti, tika savākts nepieciešamais parakstu skaits, tomēr veiksmīgu tautas nobalsošanu par vēlētāju iesniegtu likumprojektu Latvija vēl nav piedzīvojusi – nevienā gadījumā nav bijis nepieciešamā kvoruma. Šī raksta mērķis ir salīdzināt Latvijas un citu valstu likumus par vēlētāju likumdošanas iniciatīvu un izteikt priekšlikumus par vēlētāju likumdošanas iniciatīvas regulējuma iespējamiem uzlabojumiem Latvijā.
1. Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas regulējums Latvijā
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 64. pants paredz, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Likumdošanas procesā ir vairākas stadijas: likumdošanas iniciatīva, likumprojekta apspriešana, likuma pieņemšana, likuma publicēšana.1 Savukārt Satversmes 65. pants paredz likumdošanas iniciatīvas tiesības arī vēlētājiem, bet Satversmes 78. pants noteic vēlētāju likumdošanas iniciatīvas realizācijas kārtību, proti: "Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai." Detalizēta kārtība šādas vēlētāju gribas īstenošanai noteikta likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu". Šis likums tika pieņemts 1922. gada 30. jūnijā. Likuma 11. pantā sākotnēji bija noteikts, ka ne mazāk kā tūkstotim vēlētāju ir tiesības iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai Satversmes 78. pantā paredzēto izstrādāto likumprojektu. Vēlētāju paraksti bija jāapliecina pie notāra, valsts vai pašvaldības iestādēm. Pēc šāda iesnieguma saņemšanas Centrālajai vēlēšanu komisijai bija pienākums izsludināt ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanu par attiecīgo likumprojektu.
Likumu "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" Saeima atjaunoja 1994. gada 31. martā. Lai gan Saeima galvenajos vilcienos saglabāja 1922. gada likumā ietverto kārtību vēlētāju likumdošanas iniciatīvas realizācijai, tā tomēr noteica lielāku likumprojekta iniciatoru skaitu – 10 000 vēlētāju.
| Mehānismi dažādās valstīs ir atšķirīgi. Tomēr nevienā citā Eiropas valstī, kuras tiesiskais regulējums tika analizēts, nav otrā posma, kurā parakstu vākšanu pilnībā uzņemtos valsts. Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas gadījumā parakstu vākšana notiek pēc privātas iniciatīvas. |
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
