Reprezentatīvā vai tiešā demokrātija

Valsts, kuras pārvaldi visvairāk raksturo tiešās demokrātijas elementi, ir Šveice. Visdažādāko līmeņu (nacionāla, kantonu, komūnu) referendumi šajā valstī notiek vairākas reizes gadā, turklāt sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka Šveices pilsoņi tik biežu iesaisti politikā neuzskata par nastu, tieši otrādi, tā tiek dēvēta par Šveices pamatvērtību, kas vieno tās valodas un reliģijas ziņā sašķelto sabiedrību.³

Joprojām gan ir valstis ar senām demokrātijas tradīcijām, kur tiešās demokrātijas instrumenti ir minimāli vai arī to nav vispār. Spilgts piemērs ir Beļģija, kuras konstitūcija neļauj parlamentam saistošu referendumu rīkošanu.⁴ Šādu skepsi pret tiešās demokrātijas instrumentiem izskaidro atšķirības mūsdienu demokrātijas koncepcijās: atšķirības galvenokārt skar vērtējumu par pārstāvniecības un tiešās demokrātijas savstarpējo mijiedarbību. Dažās valstīs joprojām dominē uzskats, ka referendumu iespējas var traucēt pilnvērtīgi strādāt vēlētajām institūcijām – parlamentam, parlamenta izveidotajai valdībai. Tāpat referendums kā lēmumu pieņemšanas forma neļaujot tik niansētu problēmas risinājuma izstrādi un filigrānus kompromisus kā, piemēram, tas dažreiz vērojams parlamenta darbā. Atšķirības starp Šveices un Lielbritānijas demokrātijas modeļiem ir tikušas pat pielīdzinātas atšķirībām starp dažādiem demokrātijas veidiem,⁵ kam ir maz kopīga.

Tomēr šīs pretrunas mazinās, jo arvien biežāk pasaules valstīs tiek izmantoti referendumi. Eiropas valstīs šobrīd dominē uzskats, ka tiešā un pārstāvniecības demokrātija ir nevis pretstati, bet savstarpēji savietojamas pārvaldes formas. Pat ja vairākumu jautājumu vieglāk un parocīgāk izšķirt parlamentā, atsevišķos gadījumos ir labāk, lai izšķirošā balss ir pēc iespējas plašākam attiecīgās valsts pilsoņu lokam. Tieši šāda izpratne izriet no Eiropas Padomes (EP) institūciju rekomendācijām.