Informācijas atklātība kalpo gan kā sistēma, kas nodrošina atbilstošu valsts varas īstenotāju rīcību, gan arī kā valsts varas īstenošanas kontroles līdzeklis. Sistēmas, kuru darbības pamatā ir arī informācijas atklātības princips, uzskata par pietiekami efektīvām, lai nodrošinātu tiesiskumu un objektivitāti. Turklāt valsts varas īstenotāji, apzinoties, ka to rīcību uzrauga sabiedrība, izjūt noderīgu psiholoģisku ietekmi un tādēļ daudzkārt nopietnāk pārdomā savas rīcības tiesiskumu un atbilstoši rīkojas. Publiskā sabiedrības uzraudzības mehānisma zudums var novest pie valsts varas īstenotāju stagnācijas, amatpersonu kā sociālas grupas morālas degradācijas, instrumentālās degradācijas, kā arī var kļūt par pamatu koruptīvas sistēmas izveidei valsts varas iekšienē.

Neraugoties uz visiem ieguvumiem, ko indivīdam un sabiedrībai kopumā sniedz informācijas atklātība, tās darbība ir ierobežota. Padarot informācijas atklātību par absolūtu, apdraudētas būtu tādas cilvēktiesības kā tiesības uz privāto dzīvi. Turklāt pārmērīgs privātās informācijas daudzums publiskajā saziņā veicinātu subjektivitāti un diskrimināciju lēmumu pieņemšanā – bez taisnīgā sabiedrībā derīgā "neziņas plīvura aizsega".¹ Arī publiskas informācijas absolūtai pieejamībai var būt negatīva ietekme gan uz indivīdu un sabiedrību, gan arī uz valsti kopumā. Lai panāktu līdzsvaru starp informācijas atklātību, no vienas puses, un citu tiesību un tiesisko interešu aizsardzības diktētu slepenību, no otras puses,² valsts ierobežo informācijas atklātības īstenošanu.

Informācijas atklātības ierobežojumi pat par plurālām un demokrātiskām uzskatītajās Eiropas Savienības valstīs atšķiras. Tie ir atkarīgi no katras valsts konstitucionālajām un politiskajām tradīcijām. Neraugoties uz atšķirībām starp dažādu valstu tiesiskajām sistēmām, var konstatēt vispārēju tendenci, lai noteiktu vienotu pieeju informācijas atklātības ierobežošanai. Šī vispārējā tendence ir atrodama starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, un to var izmantot, lai konstatētu informācijas atklātības kodolu.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 29. panta otrā daļa, kas ietver vispārējus principus cilvēktiesību ierobežošanai un kas tādēļ attiecas arī uz informācijas atklātību, paredz: "Realizējot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas un cieņas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā." Līdzīgi informācijas atklātības ierobežošanas nosacījumi ir iekļauti arī Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. panta trešajā daļā: "Šā panta 2. punktā paredzēto tiesību izmantošana uzliek īpašus pienākumus un atbildību. Tāpēc tā var būt pakļauta zināmiem ierobežojumiem, taču tiem jābūt likumā noteiktiem un nepieciešamiem: a) citu personu tiesību un reputācijas cienīšanai; b) nacionālās drošības,³ sabiedriskās kārtības,⁴ sabiedrības veselības vai tikumības⁵ aizsardzībai.