Šā gada pēdējais mēnesis aizsākās ar zīmīgu notikumu visas Eiropas kontekstā – beidzot spēkā stājās Lisabonas līgums, kas paredz būtiskus pārveidojumus Eiropas Savienības funkcionēšanā.

Eiropas ceļš līdz Lisabonas līguma spēkā stāšanās dienas svinībām nav bijis viegls. Ar milzīgām ambīcijām aizsāktais Eiropas Konstitūcijas projekts izgāzās un ir jau nodots vēstures apcirkņiem. Arī tā pieticīgajam turpinātājam Lisabonas līgumam nav veicies raiti. Vēl pirms spēkā stāšanās tas jau paspējis apaugt ar biezu dažādu valstu konstitucionālo tiesu nolēmumu kārtu, un arī Īrijas tauta referendumā tikai ar otro piegājienu pauda savu piekrišanu šim līgumam. Čehijas prezidenta Vāclava Klausa eiroskeptiskā piesardzība jau kļuvusi par simbolu daļas eiropiešu attieksmei pret Eiropas integrācijas procesiem.

Šajā plašajā kontekstā tīri pārsteidzoša šķiet Latvijas sabiedrības attieksme pret diskusijām par Eiropas nākotni. Eiroskeptiskā ideoloģija pie mums nav kļuvusi par konvertējamu politisko piedāvājumu, tāpat arī Lisabonas līgums nekļuva par plaši apspriestu politisko novitāti. Dalība Eiropas Savienībā Latvijā tiek uztverta kā pašsaprotama lieta, un nez vai plašu ievērību gūtu aicinājumi izstāties no šā megaprojekta.

Vienotas Eiropas izjūta Latvijā ir sena. Varētu pat atzīt, ka ideja par Latvijas valstiskumu radās un auga kopā ar ideju, ka drošības un tautsaimniecības jautājumus jārisina vairāku valstu kopīgiem spēkiem. Valsts prezidents Jānis Čakste aģitēja par Tautu Savienības ideju un nepieciešamību nokārtot drošības jautājumu kopīgiem spēkiem visā Eiropas kontinentā. Ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica sapnis par Mazo un Lielo Baltijas Antanti prasīja sintezēt valstu neatkarību ar sadarbību vienotas drošības un ekonomiskās telpas radīšanā. Savukārt dzejnieks Jānis Rainis dienasgrāmatās rakstījis, ka pasaules revolūcija radīšot ne tikai Latvijas Republiku, bet pēc tam arī vienotu Eiropas republiku. Vienotā Eiropas republika piepildīšot senās ilgas, ka “nevis tauta pret tautu karos, bet visas kopā pret tumsu”.

Politiski Latvijas neatkarība nekad nav bijusi iecerēta kā pretstats vienotās Eiropas idejai. Vienota un ciešām saitēm saistīta Eiropa kopš Latvijas valsts proklamēšanas uzskatīta par visdrošāko Latvijas valstiskuma drošības un uzplaukuma garantu. Ne velti Latvijas Tautas padomes politiskais mērķis 1918. gada 18. novembrī bija apvienota, patstāvīga un neatkarīga Latvija Tautu Savienībā.