Bieži pārņem sajūta, ka par pagātni ir zināms viss un nekādi jauni atklājumi vairs nebūtu gaidāmi. Tomēr nav lieki atgādināt, ka daudzi jo daudzi jautājumi un mīklaini atgadījumi līdz galam nav noskaidroti un izvērtēti. Raugoties uz Latvijas konstitucionālo tiesību pagātni, var atrast jautājumus, kuri bieži vien paslīd garām kā sausi fakti, lai arī par tiem būtu daudz kas pētāms un runājams. Viena no lielākajām mīklām šajā jomā saistās ar ģenerāļa Jāņa Baloža satversmi.

15. maija apvērsumā Kārlis Ulmanis kopā ar J. Balodi apturēja Satversmes darbību, tajā pašā laikā solot izstrādāt jaunu satversmi, veicot nepieciešamos konstitucionālos uzlabojumus. Laiks gāja, autoritārisma vilnis cēlās arvien augstāk, bet konstitūcijas projekti tā arī netapa. K. UImaņa plānos neietilpa savas varas iegrožošana ar formāliem konstitūcijas paragrāfiem. Taču ne visiem viņa līdzgaitniekiem šāda konstitucionālā attieksme likās pieņemama.

Īsi pirms Latvijas okupācijas – 1940. gada pavasarī – K. Ulmanis veica fundamentālāko pārkārtojumu savā kabinetā. Aprīļa sākumā J. Balodis tika atcelts no Valsts prezidenta vietnieka un kara ministra amata. Sabiedrībai tā arī netika izskaidroti iemesli, kuru dēļ Vadonis steigā atbrīvojās no sava populārākā līdzgaitnieka. Dažādos dokumentos un dažādās laikabiedru atmiņās pat nav panākta vienprātība par datumu, kurā notika kara ministra nomaiņa.

Laikabiedri un nu jau arī vēsturnieki gadiem ilgi meklējuši K. Ulmaņa lēmumu pamatojumus. Ir izskanējušas vairākas versijas, no kurām viena ir ļoti cieši saistīta ar konstitucionālo tiesību jautājumiem.

Secinot, ka K. Ulmanis nedošot valstij jaunu konstitūciju, J. Balodis esot spēris praktiskus soļus šajā virzienā, proti, pasūtīja senatoram Kārlim Ducmanim izstrādāt jaunu satversmes projektu. Acīmredzot J. Balodis plānoja ar gatavu satversmes projektu panākt K. Ulmaņa piekrišanu tā apspriešanai un pieņemšanai. K. Ducmanis savu darbu paveica atvaļinājuma laikā Berlīnē 1940. gada martā un šo projektu esot lūdzis sekretāram nosūtīt J. Balodim. Šajā vietā gan sākas spiegu stāsts. K. Ducmanis tajā pašā dienā ir vēlējies nosūtīt vēstuli arī tieslietu ministram Hermanim Apsītim – vienam no uzticamākajiem K. Ulmaņa politikas īstenotājiem. Un sekretārs sajaucis aploksnes. Satversmes projekts nonācis pie H. Apsīša, kurš to nekavējoties nogādājis K. Ulmanim. Rezultātā sekoja J. Baloža atbrīvošana no ieņemamajiem amatiem.

Šis stāsts arvien biežāk ir ietverts dažādās vēstures grāmatās. Taču pats Satversmes projekts vēl nav atrasts un publiskots. Un var uzdot nākamos jautājumus: vai tas vispār ir saglabājies arhīvos, vai tāds vispār ir bijis. Tajā pašā laikā tas liecina vēl par kaut ko – cik maz mēs tomēr zinām par savu pagātni.

Kāds bija J. Baloža skatījums uz konstitūcijas jautājumiem? Kādu viņš iedomājās uzlaboto satversmi? Kādas vērtības jurisprudencē aizstāvēja K. Ducmanis, un kādu projektu viņš būtu varējis uzrakstīt? Vai nebūtu interesanti to noskaidrot?