22. Decembris 2009 /NR. 51/52 (594/595)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni
Mg.iur.
Anita Kovaļevska
LU Juridiskās fakultātes lektore un doktorante 

To, ka tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni ir cilvēktiesības, apliecināja to iekļaušana ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā 1948. gadā. Satversmē šādas tiesības nav minētas expressis verbis. Līdz ar to aktuāls ir jautājums par to, vai Satversme aizsargā šīs tiesības un kāds ir to saturs. Šī raksta mērķis nav visaptveroši analizēt tiesību uz atbilstošu dzīves līmeni saturu, bet gan pievērsties atsevišķiem to aspektiem. Rakstā autore analizē, vai Satversme aizsargā šīs tiesības un kāds ir minimālais ienākumu līmenis, kas cilvēkam būtu jāgarantē atbilstoši šīm tiesībām. Tāpat tiks aplūkots arī jautājums par to, vai šīs tiesības ierobežo valsti attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokļu noteikšanu.

1. Tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni Satversmē

Pieņemot ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tajā tika iekļautas arī tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni. Deklarācijas 25. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai atbilstošu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un nepieciešamos sociālos pakalpojumus. Šajā pantā ir ietvertas arī tiesības uz sociālo nodrošinājumu un tiesības uz īpašu aizsardzību mātēm un bērniem.

1966. gada ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni ir garantētas 11. pantā. Šī pakta pirmā daļa nosaka: “Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Tas ir nepieciešamais uzturs, apģērbs un mājoklis, un tiesības nemitīgi uzlabot dzīves apstākļus. Dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu, atzīstot, ka šai ziņā svarīga nozīme ir brīvprātīgai starptautiskajai sadarbībai.” Savukārt panta otrajā daļā tiek noteikti valstu pienākumi, lai nodrošinātu, ka tiek realizētas katra cilvēka pamattiesības neciest badu.

ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir skaidrojusi tādus šo tiesību elementus kā tiesības uz mājokli,1 tiesības uz uzturu2 un tiesības uz ūdeni.3 Taču tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni ietver ne tikai šos elementus. Tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni nozīmē, ka ikvienam ir jābūt spējīgam būt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Tas cita starpā nozīmē, ka ikvienam ir jābūt iespējai cilvēka cienīgā veidā nodrošināt savas pamatvajadzības.4

Satversmē šīs tiesības expressis verbis nav minētas. Taču tas nenozīmē, ka Satversme tās neaizsargā. Šīs tiesības var tikt aizsargātas ar citu Satversmē minētu tiesību palīdzību. Tā, piemēram, Satversmes 93. pantā garantētās tiesības uz dzīvību un Satversmes 111. pantā garantētās tiesības uz veselību uzliek valstij par pienākumu rūpēties par tiesību uz mājokli, tiesību uz uzturu un tiesību uz ūdeni ievērošanu, aizsardzību un nodrošināšanu vismaz tādā apmērā, lai mājokļa, uztura vai ūdens trūkums vai kvalitāte neapdraudētu cilvēka dzīvību un veselību.5 Savukārt tiesības cilvēka cienīgā veidā nodrošināt savas pamatvajadzības aizsargā gan Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu, gan Satversmes 107. pantā garantētās tiesības uz atbilstošu atalgojumu, gan arī Satversmes 109. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.6

Arī uz pensijām un pabalstiem būtu attiecināms princips, ka maksimālajam pieļaujamajam ieturējumu apmēram ir jābūt tādam, lai pēc to veikšanas personai būtu iespējams nodrošināt savas un ģimenes locekļu pamatvajadzības. Tikai tad, ja tas tiek garantēts, personai ir nodrošināta efektīva tiesību uz atbilstošu dzīves līmeni un tiesību uz sociālo nodrošinājumu baudīšana.

Tiesības uz īpašumu aizsargā gan personas tiesības izmantot savu īpašumu tieši pamatvajadzību nodrošināšanai, gan arī tiesības gūt no tā izmantošanas ienākumus, kas tiek izmantoti pamatvajadzību apmierināšanai.

“Darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā, kura balstās uz tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Ieguldot savas zināšanas, kompetenci un spējas darbā, persona gūst iespēju pilnvērtīgi dzīvot mūsdienu sabiedrībā. Strādājot algotu darbu, persona gūst savu fizioloģisko, sociālo un kultūras vajadzību apmierināšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties