Jau romiešu tiesībās divu kaimiņu, zemes īpašnieku, savstarpējās attiecības noteica princips – “kas savas tiesības izlieto, tas nevienam nekaitē”. Īpašniekam nebija aizliegts rakt savā zemē akas un grāvjus, kaut arī ar tiem atņemtu kaimiņa īpašumam mitrumu un viņa zemesgabals kļūtu neauglīgs, bet būtiski bija ievērot, lai racējs neizlieto savas tiesības ar nodomu kaitēt kaimiņam. Kopumā romiešu īpašuma tiesībās atrodamie ierobežojumi ar likumdošanas aktiem ir galvenokārt kaimiņu interesēs: 1) pilsētās vairākstāvu nama īpašniekiem bija jāpacieš no kaimiņa zemākās ēkas kūpoši dūmi, ja tie nepārsniedz parastos ikdienas lietošanas apmērus, vai arī iebūves, kas rada pastiprinātus dūmus, kaimiņš varēja prasīt aizliegt, 2) pilsētās kaimiņa nama sienas izliekums bija jāpacieš, ja tas nepārsniedza puspēdu, 3) lauku zemesgabala īpašniekam bija jāļauj savam kaimiņam katru trešo dienu salasīt augļus, kas pārkrituši pāri robežai uz viņa lauka, 4) koku zari, kas karājās pāri uz kaimiņa zemi, bija jāapgriež, lai ēna nekaitētu kaimiņa zemei.¹ Sākumā kaimiņa tiesības īpašuma tiesību ierobežojumu laukā galveno kārtām izcēlās īpašnieka vienošanās ceļā ar trešajām personām. Ar laiku objektīvās tiesības padarīja viņas par parastiem darījumu atribūtiem, vēlāk – par pašām tiesībām nepieciešamiem atribūtiem. Tādā veidā īpašuma tiesību ierobežojumi, kuri kādreiz ir nodibinājušies uz subjektīviem pamatiem (darījumā), ir kļuvuši par īpašuma tiesību robežām (objektīvo pamatu).² Mūsdienās īpašuma tiesību “robežas” tiek noteiktas ne tikai publiskās, bet arī privātās interesēs. Faktiski pastāv divi īpašuma tiesību robežu veidi: publiskās un privātās.

Vārdnīcās atrodami vairāki termina “kaimiņš” skaidrojumi. Kaimiņš – cilvēks, kas dzīvo blakus vai tuvējā istabā, dzīvoklī, mājā, tāds, ar ko ir kopēja robeža, māju robežas jeb tuvāko kaimiņmāju saimnieks, arī tuvāko kaimiņmāju iedzīvotāji.³ Kaimiņš ir tas, ar kuru saiet kopā māju robežas jeb citādi saukts robežnieks.