Lekcijas sākumā tika apskatīta Starptautisko tiesību komisijas 2001. gada Normās par valsts atbildību par starptautiski prettiesiskiem aktiem (International Law Commission’s Draft Articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts, 2001) paredzēto valsts atbildību izslēdzošo apstākļu vieta starptautisko tiesību sistēmā. Pastāvot primārajiem noteikumiem, kas regulē valstu uzvedību, un sekundārajiem noteikumiem, kas regulē kārtību, kādā ir atlīdzināms valsts prettiesiskās rīcības radītais kaitējums, varētu apgalvot, ka valsts atbildību izslēdzošie apstākļi ir kaut kur pa vidu starp šīm grupām un to piemērošana ir apsverama brīdī, kad valsts jau ir izdarījusi starptautisko tiesību pārkāpumu, bet pirms reparācijas līdzekļu piemērošanas.

Nepieciešamība kā pamats valsts atbrīvošanai no atbildības par starptautisko tiesību pārkāpumu tika vērtēta Argentīnas ekonomiskās krīzes kontekstā. Tā kā situācija Latvijā aizvien biežāk tiek salīdzināta ar smago krīzes situāciju Argentīnā šā gadsimta sākumā, iespējams, ka no šī piemēra būtu iespējams aizgūt arī kādas atziņas Latvijas situācijai, lai neapdomīgas rīcības dēļ Latvijai nenāktos atbildēt par ārvalstu investoriem radītajiem zaudējumiem.

Argentīna, sargājot savas ekonomiskās intereses, noteica ārvalstu investoriem nelabvēlīgus noteikumus, paredzot, ka maksājumi turpmāk tiks veikti nevis dolāros, bet gan peso. Ņemot vērā straujās peso vērtības izmaiņas, šāda rīcība radīja ievērojamus zaudējumus ārvalstu investoriem, kuri savukārt izmantoja investīciju aizsardzības līgumos paredzētās tiesības celt prasības pret Argentīnas valsti. Izskatot šīs sūdzības, tribunāli lielākoties nonāca pie secinājuma, ka Argentīna ir rīkojusies prettiesiski un tai ir jāatlīdzina radītie zaudējumi. Tādēļ M. Paparinska lekcijā tika apskatītas arī attiecības starp investīciju aizsardzības līgumos paredzētajām tiesībām noteiktos gadījumos atkāpties no pienākumu izpildes un vispārīgajiem nepieciešamības regulējuma piemērošanas priekšnoteikumiem. Papildus tika aplūkota arī iespējamība, ka valstij var rasties pienākums atlīdzināt kaitējumu, kurš ir radīts ar tās tiesiskajām darbībām.

Pretpasākumi kā pamats valsts atbrīvošanai no atbildības par starptautisko tiesību pārkāpumu tika vērtēti dzērienu strīda (Soft-drink dispute), kas notika starp ASV un Meksiku, kontekstā. Šajā gadījumā strīds izvērtās par atšķirīgu nodokļu likmju piemērošanu kā pretpasākumu līdzekli. Lai gan Meksikai nebija nekādu iebildumu pret ASV investoriem, tomēr investoriem tika nodarīti zaudējumi ar starpvalstu attiecību kārtošanu pretpasākumu piemērošanas procesā. Tādējādi lekcijā tika aplūkots jautājums, vai ar pretpasākumiem vispār var tikt aizskartas trešo personu tiesības.

Šis jautājums ir vērtējams arī no cilvēktiesību viedokļa, jo valsts, kura ir apņēmusies garantēt cilvēktiesības visām personām, tās var ierobežot tikai specifiskos gadījumos un kārtībā. Turklāt pretpasākumi ir piemērojami vienīgi pret saistību pārkāpušo valsti, tomēr privātpersona nekādā veidā nav uzskatāma subjektu, kas ir spējīgs pārkāpt starpvalstu pienākumus, attiecīgi tā nevar būt pretpasākumu objekts.

Interesanta prakse bija novērojama arī tiesību aizsardzības mehānismu izmantošanā. Kamēr ASV cēla prasību pret Meksiku par tirdzniecības brīvības ierobežojumiem, investori cēla prasības par investīciju aizsardzības līguma pārkāpumiem. No tā var secināt, ka vienu un to pašu situāciju regulē divi atšķirīgi tiesību režīmi, kas ir vienlaikus piemērojami konflikta risināšanā.

Kā viens no būtiskākajiem apsvērumiem, ko M. Paparinskis novēlēja klausītājiem paturēt atmiņā, būtu jāmin: lai arī cik izsmeļošas, visap­tverošas un plaši komentētas varētu likties Starptautisko tiesību komisijas 2001. gada Normas par valsts atbildību par starptautiski prettiesiskiem aktiem, praksē parādās daudz problēmjautājumu, kuriem šīs normas precīzu regulējumu nesniedz.

Rihards Veinbergs