Vācu zinātnieks Matiass Kēnigs atzinis, ka cilvēktiesības savulaik bijušas revolucionāra izlaušanās uz mūsdienu laikmetu. Ziemeļamerikas koloniju neatkarības cīņās un Lielajā franču revolūcijā tika formulētas ikvienam cilvēkam garantētās neatņemamās tiesības kā jaunā laikmeta galvenās vērtības. Cilvēks no varas objekta kļuva par varas subjektu. Cilvēktiesību normas noteica valsts rīcības robežas.

Eiropā lielāku vērību guvusi ģeogrāfiski tuvā Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, kā arī hrestomātiskais sauklis par brīvību, vienlīdzību un brālību. Tomēr mazliet pirms francūžiem neatņemamās cilvēktiesības garantēja Ziemeļamerikas kolonijas savā Neatkarības deklarācijā.

Tomasa Džefersona un Bendžamina Franklina vadībā tapušajā dokumentā kā neapšaubāma patiesība atzīts fakts, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un tiem piešķirtas neatņemamas tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. T. Džefersons ideju par trīs neatņemamajām tiesībām patapināja no Vecās pasaules intelektuālajiem apcirkņiem. Angļu filozofs Džons Loks rakstījis par cilvēka tiesībām uz dzīvību, brīvību un īpašumu. T. Džefersons Neatkarības deklarācijā gan apzināti aizstāja tiesības uz īpašumu ar tiesībām uz tiekšanos pēc laimes.

Eiropas cilvēktiesību katalogos dzīvības un brīvības garantijas pēcāk guva plašu atspoguļojumu un izvērsumu. Savukārt tiesības uz tiekšanos pēc laimes Eiropa neatzina. Iespējams, tādēļ eiropeiskajā tradīcijā tik nozīmīgs ir īpašums, un tik maz ir bijis laimes. Arī latviskajā pasaules uztverē, kurā galvenā vērtība ir savam kaktiņam, savam stūrītim zemes.

Definējot tiekšanos pēc laimes kā cilvēka tiesību, T. Džefersons neietvēra tajā katra privātās vēlmes un tieksmes, lai arī Neatkarības deklarāciju iespējams lasīt arī šādi. T. Džefersons uzskatīja, ka ikvienam ir neatņemamas tiesības tiekties, lai pēc iespējas vairāk cilvēku sabiedrībā būtu laimīgi. Tas prasa cilvēka rūpes un gādību gan pašam par sevi, gan arī par sev tuvajiem un visu sabiedrību. Šādā kontekstā tiesības uz tiekšanos pēc laimes ir kā cilvēktiesību pamats, tā arī cilvēka dzīves mērķis. Atbildīgu cilvēku pārdomāts lēmums, cīnoties par brīvību un neatkarību, ne vien prasīt sev tiesības, bet arī uzņemties atbildību par sabiedrības nākotni.