2. Marts 2010 /NR. 9 (604)
Skaidrojumi. Viedokļi
Adopcijas sociāli tiesiskā nozīme

Bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vides vai kuru, lai vislabāk ievērotu viņa paša intereses, nedrīkst atstāt šajā vidē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību.1 Bērns šādā situācijā ir jānodrošina ar citu aprūpi un viens no šādas aprūpes veidiem ir adopcija. Adopcijas uzdevums ir radīt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem apstākļus audzināšanai ģimenē, nodrošinot stabilu un harmonisku dzīves vidi.2 Raksta mērķis ir izpētīt adopcijas sociāli tiesisko nozīmi, iedziļināties adopcijas institūta rašanās vēsturē, apskatīt esošo adopcijas tiesisko regulējumu Latvijā un sabiedrības viedokli par adopciju, kā arī saskatīt trūkumus un problēmas, kas saistītas ar bērnu adopciju.

Bērni ir mūsu nākotne – šāds izteikums bieži vien izskan sabiedrībā. Tas ir pamatots un pieņemts. Bērniem ir savas tiesības un pienākumi. Tomēr pēdējā laikā aizvien biežāk sabiedrībā apspriež ar šo jautājumu saistītās problēmas, kas nav maznozīmīgas. Musulmaņu tiesībās teikts, ka "pravietis bērniem vēlējis pasauli".3 Vai un cik tas ir aktuāli mūsdienu sabiedrībā?

Bērns ir būtne, kurai ir nepieciešamas īpašas rūpes, un bērna pilnvērtīgas dzīves sastāvdaļa ir ģimene, kurā bērns ir vecāku aprūpēts. Tomēr dzīve mēdz būt nežēlīga, dažkārt atņemot bērnam iespēju augt savā ģimenē. Iemesli var būt dažādi – liktenīga nelaime vai vecāku bezrūpība un nevēlēšanās atbildēt par savas rīcības sekām. Lai kādi arī tie būtu, upuris šajā situācijā ir bērns. Bērns šādā gadījumā ir jānodrošina ar citu aprūpi un viens no šādas aprūpes veidiem ir adopcija.

 

1. Adopcijas institūta attīstība

Vecāku un bērnu tiesiskās attiecības, kā arī attiecības vispār var rasties ne tikai ar bērna piedzimšanu no miesīgajiem vecākiem, no viņu bioloģiskās izcelšanās, bet arī ar adopciju. Adopcija ir civiltiesisks akts. Pēc Civillikuma (turpmāk tekstā – CL) ģimentiesisks līgums ir līgums, ar kuru kāda persona pieņem cita bērnu par savu. Adopcija rada tādas pašas personiskās un mantiskās ģimenes un citas civiltiesiskās tiesības un pienākumus kā dabiskā (miesīgā, bioloģiskā) radniecība. Adopcija ir juridisks fakts, kas rada tiesiskā ziņā pilnvērtīgas vecāku un bērnu attiecības. Ar adopciju izbeidzas tiesiskās un arī faktiskās attiecības starp adoptēto bērnu un viņa miesīgajiem vecākiem un citiem radiniekiem pēc izcelšanās. Tādējādi adopcija ir tāds ģimentiesisks akts, kam ir nozīme visās tiesību nozarēs.4

Adopcijas institūts romiešu tiesībās

Adopcijas institūta attīstība ir skatāma, sākot ar romiešu tiesībām. Tomēr adopcijas institūts ir minēts jau Hamurapi likumu kodeksā5 (ap 1750. g. p.Kr.).6 Senās Indijas Manu likumos (2. gs. p.Kr.–2. gs.) bija noteikts, ka adoptētais dēls nedrīkst pieņemt iepriekšējās ģimenes vārdu un īpašumu no sava īstā tēva.7 Viens no Livonijas tiesību avotiem bija romiešu tiesību sistēma. Romiešu tiesības šajā laikā sāka pārņemt un lietot praksē Rietumeiropas valstis. Tas bija romiešu tiesību recepcijas process.8 Romiešu civiltiesībās tēva vara (patria potestas) nodibinājās ar bērna dzimšanu, ar leģitimāciju, arī pieņemot bērna vietā kādu svešu personu.9 Likumiska un tiesiska bija laulība ar vīra varu (cum manu), kā arī laulība bez vīra varas (sine manu), bet ne konkubināts10 vai ārlaulība (contubernium). Par konkubīni varēja būt jebkura vecuma sieviete, taču ne jaunāka par 12 gadiem.11 Par laulībā likumīgi dzimušu uzskatīja bērnu, kurš piedzimis ne agrāk kā 182. dienā pēc laulības nodibināšanas un ne vēlāk kā 10 mēnešus pēc laulības izbeigšanās (prezumpcija). Ulp.D.38, 16, 3, 11-12: qui centesimo octogensimo secundo die natus est [..] iusto tempore videri natum [..] Post decem menses mortisnatus non admitteretur ad legitimam hereditatem.12 Ja sieviete paziņo, ka viņa ir stāvoklī, 30 dienu laikā pēc šķiršanās, tad vīram bērns ir jāatzīst par savu.13 XII tabulu likumu IV tabulas 5. pantā teikts, ka bērns, kas dzimis vēlāk nekā 10 mēnešus pēc tēva nāves, netiks pielaists pie mantošanas.14 Vīram ir jānodrošina sievai grūtniecības novērotāji, kā arī uzraugi grūtniecības sargāšanai.15 Katrs bērns, ko dzemdējusi precēta sieva, bija viņas vīra likumīgs dēls vai meita. Romiešu tiesību prezumpcija: "Tēvs ir tas, uz kuru norāda laulība." Tiesas ceļā šo prezumpciju varēja apstrīdēt, ja bija pretpierādījumi (paternitātes strīds). Mātes persona parasti šaubas neradīja. Leģitimācijas institūts attīstījās galvenokārt pēcklasiskajā laikā.16 Raksturīgi ir divi veidi: leģitimācija ar sekojošu vecāku laulību (legitimatio per subsequens matrimonium), kad īstais tēvs likumīgi salaulājas ar sava konkubināta (ārlaulības) bērna māti un līdz ar laulības aktu bērns ipso iure nonāk sava īstā tēva varā; un leģitimācija ar valdnieka priekšrakstu (legitimatio per rescriptum principis), kas bija kā žēlsirdības akts īstā tēva lūgumam. Šis leģitimācijas veids notika tad, kad īstajam tēvam un mātei bija šķēršļi likumiskās laulības nodibināšanai.17 Justiniāna digestās ir teikts, ka par ģimenes dēliem var radīt ne tikai daba, bet arī adopcija.18 Svešas personas pieņemšana bērna vietā bija juridisks akts, ar kuru kāds pilntiesīgs Romas pilsonis pieņēma savā ģimenē un tēva varā cita bērnu vai pieaugušu personu par savu likumīgo bērnu, ievērojot attiecīgās piekrišanas un citus noteikumus. Romiešu tiesībās pazīstamas divējādas šī akta formas. Pirmā, ja bērna vietā tika pieņemta persona ar neierobežotu tiesībspēju (persona sui iuris). Tad vajadzēja viņas piekrišanu un speciālu ceremoniālu aktu (adrogatio), kam vēsturiska izcelšanās saistās ar senajām tautas sapulcēm (adrogare – lūgt sapulces piekrišanu, tāpat kā likumu pieņemot). Vēlāk, kad tautas sapulces vairs nedarbojās, ar īpašu aktu patstāvīga persona nokļuva pakļautas personas stāvoklī (persona alieni iuris) un turpmāk bija pieņēmēja tēva (pater arrogans) varā. Līdz ar pašu pieņemto personu šajā varā pārgāja arī viņa bērni un visa manta. Otrā situācija, ja pieņēma bērna vietā personu, kura atradās jau kāda tēva varā (persona alieni iuris), tad bija vajadzīgs cits juridisks akts – adoptio, kas bija privāttiesisks darījums starp adoptētāju un adoptējamā bērna tēvu.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties