9. Marts 2010 /NR. 10 (605)
Skaidrojumi. Viedokļi
Nolēmumu izpilde bērnu pārrobežu nolaupīšanas lietās
2
Mg.iur.
Irēna Kucina
LU Juridiskās fakultātes lektore 

Turpinot analizēt būtiskus trūkumus regulējumā, kas ir saistīts ar bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem,1 autore šajā rakstā vēlas pievērsties jautājumam par nolēmumu izpildi. Šobrīd kā starptautiskajā līmenī, tā arī Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – ES) ir divi tiesiski instrumenti, kas risina jautājumus par bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem – Hāgas 1980. gada 25. oktobra konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk tekstā – Hāgas konvencija)2 un Padomes 2003. gada 27. novembra Regula Nr. 2201/2003 (EK) Par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 (EK) atcelšanu (turpmāk tekstā – Briseles IIbis Regula).3 Taču nedz Hāgas konvencija, nedz arī Briseles IIbis Regula neparedz regulējumu tam, kā izpildīt nolēmumus par bērnu atpakaļatdošanu uz citu valsti. Rakstā autore apskatīs vairāku valstu nacionālo regulējumu izpildes jautājumos un norādīs, ka valstu nacionālā regulējuma nepilnības vai pat atšķirības norāda, ka izpildes jautājumiem jābūt regulētiem Hāgas konvencijas un Briseles IIbis Regulas līmenī.

Attiecībā uz nolēmumu izpildi Hāgas konvencija vienīgi nosaka, ka viens no konvencijas mērķiem ir nodrošināt bērnu, kuri nelikumīgi aizturēti vai aizvesti uz kādu no līgumslēdzēju pusēm, ātru atgriešanos,4 un ka līgumslēdzēju pušu tiesām vai administratīvajām iestādēm, veicot bērna atpakaļ­atdošanas procedūru, ir jārīkojas ātri.5 Līdz ar to Hāgas konvencija paredz tikai to, ka Hāgas konvencijas līgumslēdzējām valstīm ir jānodrošina ātra bērnu atdošana atpakaļ, taču līdzekļi un pasākumi, kā to panākt, ir atstāti valstu nacionālā regulējuma ziņā. Arī Briseles IIbis Regula paredz, ka izpildes procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti.6 Tas, ka saskaņā ar Hāgas konvenciju vai Briseles IIbis Regulu tiek pieņemts atbilstošs nolēmums par bērna atpakaļatdošanu, bet, piemēram, valstu nacionālā regulējuma nepilnību dēļ, tas turpmāk netiek efektīvi izpildīts, nozīmē, ka tiek traucēta Hāgas konvencijas un Briseles IIbis Regulas mērķu īstenošana – nodrošināt ātru bērna atpakaļatdošanu.

 

1. Ieskats dažādu valstu nacionālajā regulējumā

Ja ieskatās valstu nacionālajā regulējumā ar izpildi ģimenes tiesību jomā, tad jāatzīmē, ka tas ir samērā atšķirīgs. Atsevišķās valstīs īpaša izpildes kārtība tam vispār nav paredzēta. Daudzās valstīs nav īpaša nolēmumu izpildes regulējuma par bērnu atpakaļatdošanu uz citu valsti. Taču dažās valstīs, piemēram, Dānijā7 un Slovākijā,8 attiecībā uz nolēmumu izpildi par bērnu atpakaļatdošanu uz citu valsti tiek piemērota vispārējā kārtība, kas tiek piemērota attiecībā uz nolēmumu izpildi ģimenes tiesību jomā, piemēram, uz aizgādības, saskarsmes tiesību nodrošināšanu. Tomēr ir arī tādas valstis, kas līdz ar vispārējo kārtību nolēmumu izpildē ģimenes tiesību jomā ir paredzējušas speciālu regulējumu attiecībā uz nolēmumu izpildi par bērnu atpakaļatdošanu uz citu valsti, piemēram, Ungārija9 un Nīderlande.10

Ungārijā tiesas nolēmumā parasti tiek norādīts, ka bērns jāatdod pieteicējam vai tā pārstāvim. Tiesa var arī norādīt, kur un kad jānotiek bērna nodošanai. Bērna atpakaļatdošanu var organizēt pats pieteicējs, taču, ja tas lūdz centrālās iestādes (turpmāk tekstā – CI) palīdzību, tad CI jāveic visi nepieciešamie pasākumi atpakaļatdošanas nodrošināšanai bērna pastāvīgās dzīvesvietas valstī, piemēram, kas attiecas uz bērna pasi, vīzu, biļetēm. Ja izpilde nenotiek labprātīgi tiesas norādītajā laikā un vietā, tad izpilde notiek atbilstoši vispārīgajiem piespiedu izpildes noteikumiem.11

Nīderlandē Tieslietu ministrija ir izdevusi protokolu ar instrukcijām CI darbībai. Instrukcijā noteikts, ka CI aicina parādnieku vai tā pārstāvi uz pārrunām. Ja parādnieks ir gatavs sadarboties un labprātīgi izpildīt nolēmumu, tad CI pieprasa garantijas, ka tas tiešām tiks izpildīts, piemēram, biļešu kopijas.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
autore
13. Marts 2010 / 13:49
0
ATBILDĒT
Liels paldies par Jūsu jautājumiem! Gribēju atzīmēt, ka savā rakstā pievērsos tikai un vienīgi jautājumam par nolēmumu izpildi bērnu pārrobežu nolaupīšanas lietās, apskatot valstu nacionālo regulējumu un ECT praksi, kur tieši tiek analizēti nolēmumu izpildes problēmjautājumi Hāgas konvencijas piemērošanā un netiek analizēti citi būtiski Hāgas konvencijas piemērošanas jautājumi. Jūsu pieminētajos ECT spriedumos, manuptāt, ir cits pētījuma objekts, proti, Hāgas konvencijas 13(1)(b) panta piemērošana par bērnu neatgriešanas pamatiem, kas ir ārkārtīgi būtisks un sensitīvs jautājums. Tam būtu jāvelta uzmanība un atsevišķa analīze, ko es plānoju nākontē arī darīt un tad attiecīgi mēs varēsim atgriezties pie diskusijas šajā jautājumā. Kas attiecas uz EKT praksi, tad savā iepriekšējā rakstā biju analizējusi Rinau lietu, kur arī norādīju uz ES regulējuma trūkumiem, savukārt, tajā laikā vēl nebija pieņemts spriedums Detiček lietā, ko arī ir vērts atsevišķi apskatīt. Mani priecē, ka jautājumi par bērnu pārrobežu nolaupīšanu neatstāj vienaldzīgus un šiem jautājumiem tiek sekots un analizēts.
Francis Ksavers
10. Marts 2010 / 00:41
0
ATBILDĒT
Divi jautājumi autorei.

(1) Kapēc Jūs savā rakstā nemaz neminat un neanalizējat EKT 2009.g. 23. decembŗa spriedumu lietā Detiček (C-403/09 PPU) un 2008.g. 11. jūlija spriedumu lietā Rinau (C-195/08 PPU)?

(2) Tas ir ļoti labi, ka Jūs savā rakstā sniedzat ECT judikatūras sintēzi un daļēju analīzi, un Jūsu apraksts šajā ziņā ir principā pareizs. Taču ir ļoti žēl, ka Jūs neko nepateicāt par diviem neseniem, ļoti svarīgiem un daudz komentētiem ECT spriedumiem šajā jautājumā, un proti, Maumousseau un Washington pret Franciju (6.12.2007) un Neulinger un Shuruk pret Šveici (8.1.2009, lieta ir nosūtīta uz Lielo palātu un pašlaik vēl atrodas izskatīšanā). Būtu ārkārtīgi interesanti uzklausīt nevis pārstāstu, bet Jūsu personiskās domas par šiem diviem spriedumiem, it sevišķi tik daudz pelto Maumousseau un Washington. Un otrs jautājums: vai un kā, Jūsuprāt, šī manis minētā judikatūra saskan ar EKT spriedumu Detičekas lietā?

Jau iepriekš pateicos.
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties