Līdzšinējā Rīgas pašvaldības prakse attiecībā uz pulcēšanās tiesībām nav bijusi viennozīmīga. 2006. gadā tā neatļāva nevienu pasākumu, turklāt Brīvības pieminekļa apkārtne tika iežogota. 2007. gadā tika atļauti visi pasākumi, bet 2008. gadā atļāva tikai "Daugavas Vanagu Latvijā" pasākumu. Savukārt 2009. gadā netika atļauts neviens pasākums.

Šogad biedrība "Daugavas Vanagi Latvijā" 16. martā bija iecerējusi rīkot gājienu cauri Vecrīgai līdz Brīvības piemineklim, turpretim biedrība "Latvijas Antifašistiskā komiteja" bija iecerējusi rīkot "antinacistisku sapulci" Brīvības un Aspazijas bulvāra stūrī pie "Laimas" pulksteņa.

Rīgas domes Sapulču, gājienu un piketu rīkošanai iesniegto pieteikumu izskatīšanas komisija šā gada 5. martā aizliedza rīkot visus 16. martā galvaspilsētā pieteiktos pasākumus. Abas biedrības šo aizliegumu 10. martā apstrīdēja Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā. Pamatojoties uz abu organizāciju pieteikumiem, tiesa 11. martā nolēma ierosināt administratīvās lietas un vienlaikus ierosinātās lietas apvienot vienā tiesvedībā.

Tiesas sēdē ideoloģiski pretējās puses sēdēja vienā pusē pie viena galda. Kā atbildētāja piedalījās Rīgas pašvaldība, savukārt Valsts policija un Drošības policija tika pieaicinātas kā institūcijas atzinuma došanai.

Līdz šim šādu lietu izskatīšanas atklātums un tiesas sprieduma pie­ejamība bija viens no diskutablākajiem jautājumiem. Tiesai nebija vienotas prakses, vai vienmēr, kad tiek pieminēts valsts noslēpums vai ierobežotas pieejamības informācija, tiesas sēde jāorganizē pilnībā slēgta. Šoreiz bija patīkams izņēmums. Neraugoties uz Drošības policijas pārstāvja lūgumu lietu izskatīt slēgtā tiesas sēdē, jo Drošības policija sniegs tiesā informāciju, kas ņemta no valsts aizsargājamiem informācijas avotiem un satur valsts noslēpumu, tiesa noraidīja šo lūgumu. Tiesa lietu izskatīja daļēji slēgtā tiesas sēdē, izraidot no sēdes klausītājus tikai tajā brīdī, kad tiesa uzklausīja Drošības policijas pārstāvi. Līdz ar to arī spriedums būs publiski pieejams, izņemot tās daļas, kuras saturēs valstiski aizsargājamo informāciju.

Biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā" un biedrības "Latvijas Antifašistiskā komiteja" pārstāvju argumenti par aizlieguma prettiesiskumu bija līdzīgi.

Abas puses pievērsa tiesas un pārējo lietas dalībnieku uzmanību nesenajam Augstākās tiesas spriedumam par pagājušā gada aizliegumu. Tās norādīja, ka pulcēšanās brīvība ir būtiskas personu pamattiesības, kuras valsts nevar patvaļīgi ierobežot.

Biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā" pārstāvis tiesas sēdē apšaubīja drošības institūciju sniegtās informācijas pamatotību. Arī iepriekšējos gados tika norādīts uz sabiedriskās drošības apdraudējumiem, tomēr reāli tie nekad nav piepildījušies. Savukārt pasākumos, ko pašvaldība atļauj (piem., 9. maija pasākums un seksuālo minoritāšu gājiens), pārkāpumi tiek konstatēti daudz vairāk. Policijas sniegtajos atzinumos nav pateikts, ka gājiens nevar notikt. Turklāt Rīgas domes lēmums ir nepamatoti radikāls, jo tā nav vērtējusi iespējamās alternatīvas, lai nodrošinātu abām pusēm miermīlīgus pasākumus un mazinātu iespējamos sabiedriskās kārtības apdraudējuma riskus. Tas vien, ka iespējama konfrontācija, nevar būt iemesls aizliegt miermīlīgu gājienu. Pašvaldība nav arī vērtējusi, vai iespējamie apdraudējumi ir novēršami vai samazināmi un kādi resursi būtu nepieciešami, lai tas tiktu izdarīts. Biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā" pārstāvis norādīja uz vienlīdzības principa pārkāpumu. Rīgas pašvaldība atļauj, piemēram, 9. maija pulcēšanos, kam tradicionāli raksturīga alkohola lietošana un tādējādi pastāv risks sabiedriskajai kārtībai, bet neļauj miermīlīgu puķu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā" pārstāvis vērsa uzmanību uz biedrības "Latvijas Antifašistiskā komiteja" rīkoto sapulci. Biedrība "Latvijas Antifašistiskā komiteja" rīko sapulci tikai tāpēc, ka biedrība "Daugavas Vanagi Latvijā" rīko gājienu. Viņš norādīja, ka tā būtu aizliedzama, jo tā ir vērsta uz citas sabiedrības grupas konstitucionālo tiesību aizliegšanu.

Biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā" pārstāvis arī norādīja: ja pasākumi de jure tiks aizliegti, tie tāpat kā katru gadu de facto tāpat notiks. Tomēr saskaņotus un organizētus pasākumus Valsts policijai ir vieglāk uzraudzīt. Papildus tam Valsts policijas pārstāvis atzina, ka policijas darbības ar neko neatšķirsies, ja pasākumi būs atļauti vai aizliegti. Gan vienā, gan otrā gadījumā policija, balstoties uz iepriekšējo gadu pieredzi, gatavosies iespējamām konfrontācijām, provokācijām un vardarbībai. Ap Brīvības pieminekli tiks izveidota norobežojoša policistu ķēde, lai novērstu iespējamās abu pušu sadursmes. Valsts policijas pārstāvis arī atzina, ka katru gadu tikai biedrības "Latvijas Antifašistiskā komiteja" pārstāvji gan vārdiski, gan citādi mēģina provocēt otra pasākuma dalībniekus.

Biedrības "Latvijas Antifašistiskā komiteja" pārstāvis arī atsaucās uz Augstākās tiesas 2010. gada 10. marta spriedumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Pulcēšanās ir atļaujama, ja arī pastāv iespēja sadursmēm starp divām naidīgām pusēm. Valsts drošības institūcijām ir jānovērš šī iespēja. Drošības ieguvumiem jābūt lielākiem nekā negatīvajām sekām konkrētām sabiedrības grupām. Konkrētajā gadījumā tā nav un aizliegums noteikts patvaļīgi. Abām pusēm jādod iespēja izteikt savu viedokli. Ja arī pašvaldība aizliedz pasākumus, tad tikai abām organizācijām. Biedrības "Latvijas Antifašistiskā komiteja" pārstāvis atzina, ka organizācijas rīkotā sapulce ir kā pretpasākums leģionāru gājienam. Ja šāds gājiens netiktu rīkots, tad arī šāda sapulce netiktu organizēta. Tomēr biedrības "Latvijas Antifašistiskā komiteja" pārstāvis noliedza, ka "antifašistu" mērķis būtu panākt pilnīgu 16. marta pasākumu aizliegumu nākotnē. Atbildētājam tika uzdots jautājums, vai pastāv strīds par iecerēto pasākumu miermīlīgumu?

Rīgas pašvaldības pārstāvji tiesā norādīja, ka iecerētie pasākumi apdraud sabiedrisko kārtību un demokrātiskas valsts iekārtu. Uz tiesas jautājumu, kādi konkrēti drošības apdraudējumi iespējami, pašvaldības pārstāvis atsaucās uz Valsts policijas un Drošības policijas atzinumiem un lūdza par tiem jautāt policijas pārstāvjiem. Valsts policijas un Drošības policijas pārstāvji norādīja, ka kopumā tie neiebilst pret pasākumiem un ir gatavi novērst iespējamos draudus. Uz atkārtotu tiesas jautājumu par riskiem, pēc mulsuma brīža, pašvaldības pārstāvis nevarēja atbildēt, gan norādot, ka pasākumi varētu veicināt pārējās sabiedrības iesaistīšanos, kas varētu pāraugt nepatikas izteikšanā pret valdību sakarā ar ekonomisko situāciju valstī.

Pašvaldības pārstāvis arī atzina, ka pašvaldība nav vērtējusi alternatīvas iespējas, lai abām biedrībām nodrošinātu pulcēšanos, tajā pašā laikā mazinot sabiedriskās drošības apdraudējuma riskus. Nav arī vērtēta policijas spēja nodrošināt kārtību un iespēja atļaut pasākumu tikai vienai no biedrībām vai arī rīkot pasākumus dažādās vietās un laikos.

Rīgas pašvaldības pārstāvji vērsa tiesas uzmanību uz to, ka biedrības "Daugavas Vanagi Latvijā" gājiena pieteikuma iesniedzējs un uzrādītais pasākuma vadītājs vairs nav biedrības biedrs. Tāpēc apšaubāma ir gājiena leģitimitāte un norise. Pēc pārējo lietas dalībnieku uzklausīšanas tiesa norādīja, ka jautājums par pasākuma vadīšanu nav svarīgs, lemjot par gājiena atļaušanu. Ja gājiena norises sākumā nebūs pasākuma vadītāja, tad gājiens nenotiks. Bet no tā nav atkarīgs lēmums par atļaušanu.

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nams nolēma atcelt Rīgas pašvaldības aizliegumu rīkot abām biedrībām 16. marta pasākumus. Tā kā spriedums ir izpildāms nekavējoties, iecerētie pasākumi bez nopietna sabiedriskās kārtības apdraudējuma arī notika.

Šā gada 15. martā tiesa nolasīja saīsināto spriedumu. Pilns tiesas spriedums būs pieejams 26. martā. Pēc tam to 30 dienu laikā varēs pārsūdzēt Augstākās tiesas Senātā.

Jācer, ka Administratīvās rajona tiesas spriedums nebija šāds tikai nesen pieņemtā Augstākās tiesas sprieduma dēļ. Nenoliedzami, Augstākās tiesas spriedums noteikti radīja lielāku izpratni par pulcēšanās tiesībām 16. martā. Ņemot vērā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lietu izskatīšanas vidējos termiņus (vidēji trīs vai četri mēneši,¹ bet ne gads), varētu izteikt minējumu, ka, pasludinot spriedumu 10. martā, iespējams, tas tika darīts stratēģiski izplānotā laikā, tādējādi pavisam neilgi pirms šī gada tiesas sēdes norādot kritērijus, kas Administratīvajai rajona tiesai būtu vērtējami.

Diemžēl jāatzīst, ka kārtējo reizi kāda sabiedrības grupa var īstenot Satversmē minētās tiesības tikai ar tiesas atļauju. Tādējādi tiek nonivelēta valsts pārvaldes vara nodrošināt un aizstāvēt personu pamattiesības. Arī tiesībsargs šajā situācijā nereaģēja uz personu pamattiesību aizskārumu. Ja tiesībsargs uz šādiem gadījumiem teorētiski var reaģēt nekavējoties, tad kārtējo reizi nākas secināt, ka Latvijā šādos gadījumos "teorētiski lēnīgā" tiesa mēdz būt efektīvāks tiesību aizsardzības līdzeklis nekā tiesībsargs. Lai gan, spriežot pēc ārvalstu prakses un loģikas likumiem, būtu jābūt otrādi.

Šī situācija arvien vairāk raisa pārdomas par Latviju kā par "tiesneša valsti". Ja katru gadu valsts pārvaldes vietā tiesai nākas lemt par lielāko pasākumu atļaušanu, tad, iespējams, būtu maināma līdzšinējā sistēma. Personām, kas vēlas piketēt, doties gājienā vai sapulcēties, būtu jānosūta pašvaldībai tikai paziņojums par šādu ieceri. Ja pašvaldība iebilst, tai būtu jāvēršas tiesā ar protestu. Tad arī iestādei reāli būtu jāpierāda savu argumentu pamatotība. Rezultātā konkrētā sistēma neatšķirtos no pašreizējās de facto sistēmas, tomēr privātpersonām vismaz nebūtu jāraksta pieteikumi tiesai un tiktu novērsta situācija, ka pašvaldība, tukši atsaucoties uz sabiedrisko kārtību un citiem "skanīgiem" principiem un vērtībām, aizliedz pulcēšanos.

Gatis Litvins

¹ Sk.: Krūmiņa V. Administratīvo tiesu pirmie pieci gadi. Pieejams: http://www.at.gov.lv/files/docs_en/conferences/adm5gadi/veronika_krumina.pps#277,1 [skatīts 17.03.2010.].