Amerikāņu autors Dens Dobss (Dan Dobbs) norādījis, ka pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi (sakarā ar to potenciāli graujošām sekām atbildētājam) parasti ir rūpīgi limitēti normatīvajos aktos vai tiesu nolēmumos.¹ Šajā rakstā tiks noskaidrots, vai tā ir arī Latvijā.

Lai gan pierādījumu nodrošināšana ir piemērojama visu nozaru prasības kārtības lietām, tā ir maz pētīta. Tiesnešu ikdienas darbā ir atklājušās vairākas problēmas, kas lielākoties saistītas ar normatīvo regulējumu un kas būtu steidzami jārisina: kādos gadījumos pierādījumi ir nodrošināmi, kāda ir pieteikuma izlemšanas procesuālā kārtība, kādos gadījumos var piemērot inaudita altera parte procedūru un kas tiesnešiem jāievēro, apsverot nolēmuma izpildes iespējas. Līdz ar to ir jāizpēta visi šie jautājumi un jārod atbildes uz tiem.

I. Pierādījumu nodrošināšanas pamats

Latvijā pierādījumu nodrošināšanas noteikumi atrodami Civilprocesa likuma 16. nodaļā, kur tiem veltīti astoņi panti – no 98. panta līdz 103.² pantam. Pierādījumu nodrošināšanas pamats nostiprināts 98. panta pirmajā daļā, kas nosaka: ja personai ir pamats uzskatīt, ka tai nepieciešamo pierādījumu iesniegšana vēlāk var būt neiespējama vai apgrūtināta, tā var lūgt šos pierādījumus nodrošināt. Šā panta formulējums nav tas veiksmīgākais, jo neizprotamu iemeslu dēļ orientēts uz "personu", kas, pirmkārt, nav civilprocesuāls termins lietas dalībnieku apzīmēšanai, un, otrkārt, pantā runāts par dalībnieka tiesībām lūgt, bet ne tiesas tiesībām piešķirt. Parasti Civilprocesa likuma formulējumi vairāk saistīti ar tiesas elementu, kas redzams arī likuma redakcijās, kas regulē līdzīga rakstura jautājumus. Piemēram, "ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama, tiesa vai tiesnesis pēc prasītāja motivēta pieteikuma var pieņemt lēmumu par prasības nodrošināšanu" (137. panta pirmā daļa) [šeit un tālāk tekstā autores izcēlumi] vai "ja pusēm vai citiem lietas dalībniekiem nav iespējams iesniegt pierādījumus, pēc viņu motivēta lūguma tos izprasa tiesa" (93. panta otrā daļa). Tātad likumā trūkst konsekvences, un labāks 98. panta pirmās daļas formulējums būtu šāds: "Ja ir pamats uzskatīt, ka pierādījumu iegūšana vēlāk var būt neiespējama vai apgrūtināta, tiesa vai tiesnesis pēc lietas dalībnieka motivēta pieteikuma var pieņemt lēmumu par pierādījumu nodrošināšanu." Neraugoties uz šīm redakcionālajām nepilnībām, galvenā doma tomēr ir skaidra – pamats pierādījumu nodrošināšanai ir pamatotas bažas par šo pierādījumu vēlākas iegūšanas neiespējamību vai ievērojamu apgrūtinājumu.

II. Pieteikuma izskatīšanas kārtība

Civilprocesa likuma 98. panta otrā daļa paredz, ka pierādījumus var nodrošināt jebkurā stadijā, arī pirms prasības celšanas tiesā, un tieši pirms prasības celšanas tas arī visbiežāk tiek darīts, ko var izskaidrot ar bažām par pierādījumu iznīcināšanu, atbildētājam uzzinot par prasības iesniegšanu. Piemēram, lai iznīcinātu pierādījumus par datorā nelegāli instalētu datorprogrammu, pietiek ar pāris mirkļiem.

Gan pirms, gan pēc prasības celšanas lēmumu par pierādījumu nodrošināšanu 10 dienu laikā var pieņemt divējādi: to var darīt tiesa tiesas sēdē, noklausoties lietas dalībnieku vai iespējamo lietas dalībnieku viedokļus, gan arī tiesnesis vienpersoniski inaudita altera parte jeb ex parte – bez otras puses uzklausīšanas un tiesas sēdes rīkošanas. Pēdējā kārtībā pierādījumus nodrošināt var tikai izņēmuma gadījumos: Civilprocesa likuma 100. panta trešā daļa noteic, ka ar tiesneša lēmumu pierādījumus bez iespējamo lietas dalībnieku uzaicināšanas var nodrošināt tikai neatliekamos gadījumos, tajā skaitā neatliekamos autortiesību un blakustiesību, datubāzu aizsardzības (sui generis), preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, patentu, dizainparaugu, augu šķirņu, pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju (turpmāk — intelektuālā īpašuma tiesības) pārkāpumu vai iespējamu pārkāpumu gadījumos vai gadījumos, kad nevar noteikt, kas būs lietas dalībnieki.

Redzams, ka šī panta trešajā daļā īpaši regulētas intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu lietas. Rodas jautājumi – kāpēc, un vai šāda pieeja ir attaisnojama. Uz otro jautājumu jāatbild noliedzoši, un tas tiks pamatots vēlāk, bet vispirms aplūkosim pirmo jautājumu, kāpēc šāds regulējums likumā vispār ir. Lai to izdarītu, jāatskatās uz Civilprocesa likuma grozīšanas vēsturi. 2004. gada sākumā 100. panta trešā daļa skanēja šādi: "Ar tiesneša lēmumu pierādījumus bez iespējamo lietas dalībnieku uzaicināšanas var nodrošināt tikai neatliekamos gadījumos vai gadījumos, kad nevar noteikt, kas būs lietas dalībnieki.