Kopš 1990. gada 4. maija, kad Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā padome (turpmāk tekstā arī – LPSR AP) pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" (turpmāk tekstā – Neatkarības deklarācija),³ ir pagājuši 20 gadi. Lai arī pilna neatkarība tika atgūta 1991. gadā, pieņemot 1990. gada 4. maija deklarāciju, tika nosprausts kurss uz mērķtiecīgu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas tiesneša un viena no Neatkarības deklarācijas autoriem Egila Levita secināto,⁴ kā arī Satversmes tiesas judikatūru,⁵ Valsts prezidents Valdis Zatlers uzsvēris, ka deklarācija ir atzīstama par spēkā esošu konstitucionālo aktu, ciktāl tas nav aizstāts ar Satversmes normām.⁶ Neatkarības deklarācija iezīmēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu de facto un nostiprināja Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu. Šī raksta mērķis, izmantojot "apaļo jubileju", ir ieskicēt būtiskāko, kas šajā laikā noticis valststiesību jomā, lai tādējādi konstatētu gan pieļautās kļūdas, gan sasniegumus.

Pašreizējā brīdī, kad pēc Valsts prezidenta iniciatīvas⁷ ir aktualizēts jautājums par 4. maija dienas nosaukumu likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", mūsuprāt, būtiskāk ir vienoties par pareizu apzīmējumu laika periodam kopš 1990. gada. Jautājums ir cieši saistīts ar to, kā mēs dēvējam laika periodu no 1918. līdz 1940. gadam. Sabiedrībā ir izplatīti vairāki apzīmējumi – "brīvvalsts", "pirmā brīvvalsts", "pirmā republika", "starpkaru periods" u. c. Viskorektākais no visiem, šķiet, ir pēdējais, kas parādās arī Satversmes tiesas spriedumos⁸ un tiesībzinātnieka Jāņa Plepa publikācijās.⁹ Lai arī pirmajā brīdī attiecībā uz neatkarīgās Latvijas periodu nošķiršanu saprotamākais šķiet iedalījums Pirmajā un Otrajā republikā, līdzīgi francūžiem, kuriem šobrīd (kopš 1958. gada) ir Piektā republika,¹⁰ tomēr pret šādu iedalījumu ir konceptuāli iebildumi. Vairums rietumvalstu nekad nav atzinušas Latvijas okupāciju¹¹ un, kā pamatoti norāda Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, iedalījums republikās nozīmētu "saišu saraušanu ar pagātni".¹² Arī bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs profesors Aivars Endziņš šai sakarā ir noraizējies par kontinuitātes apšaubīšanu.¹³ Apsverot, kā vislabāk varētu dēvēt esošo valsts pastāvēšanas posmu, nonākam pie secinājuma, ka laika periods kopš 1990. gada būtu apzīmējams ar terminu "otrais neatkarības laiks". Latvijā pareizāk būtu runāt par pirmo un otro neatkarības laiku, jo, bez šaubām, no Latvijas konstitucionālo tiesību viedokļa Latvijas valsts atguva neatkarību, nevis tika nodibināta no jauna. No iedalījuma nevar izvairīties, jo pirmās un otrās neatkarības laiks gan kvalitatīvi, gan seku analoģijas ziņā, gan tiesiskās pieredzes jomā atšķiras. Starp 4. un 5. Saeimu¹⁴ ir "Satversmes apturēšanas" laiks un trīs okupācijas periodi, no kuriem viens ilga gandrīz piecdesmit gadu. Arī profesors A. Endziņš ir atzinis, ka pēc neatkarības atjaunošanas mēs esam zaudējuši tās tradīcijas, kas mums pastāvēja līdz pagājušā gadsimta 40. gadam.¹⁵

Patiešām, Latvijas Republika nav viendabīgs veselums atšķirībā no Vācijas Federatīvās Republikas, kura pēc Veimāras Republikas kļuva par nacistisko Trešo reihu, bet pēc kara – par Vācijas Federatīvo Republiku, kaut arī daļa tās teritorijas (piecas zemes) atradās "citā" valstiskā statusā (Vācijas Demokrātiskajā Republikā). Par līdzīgiem piemēriem varētu runāt Spānijas, Francijas, Krievijas un citos gadījumos.

Turpmāk rakstā, ievērojot pastāvošo praksi,¹⁶ Latvijas otrā neatkarības laika valststiesību attīstība tiks aplūkota šādos posmos:

1) no 1990. gada līdz 1993. gadam;

2) no 1993. gada līdz 1995. gadam;

3) no 1995. gada līdz 2000. gadam;

4) no 2000. gada līdz 2009. gadam.

1. Otrā neatkarības laika pirmais posms (1990–1993)

Otrā neatkarības laika sākumu ievada 1990. gada 4. maija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".¹⁷ Neapšaubāmi, šī dokumenta pieņemšana bija nozīmīgs pavērsiens Latvijas valstiskuma attīstībā.

Neatkarības deklarācijas būtība ir 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas atjaunošana uz tiesiskās pēctecības pamata,¹⁸ deklarācijā visaugstākajā līmenī tiek atzīta tiesiskā nepārtrauktība un atjaunota 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas valsts.¹⁹ Neatkarības pasludināšana balstījās uz tēzi, ka Latvijas valsts un tās Satversme de iure savu darbību nav pārtraukusi un pārejas periodā tiek ievērots kontinuitātes (valstiskās pēctecības) princips attiecībā uz pirmā neatkarības laika tiesību aktiem. Deklarācijas galvenā funkcija tādējādi nav valsts proklamēšana, bet gan atjaunošana, līdz ar to Neatkarības deklarācija Latvijas tiesību sistēmā nostiprināja nepārtrauktības doktrīnu. Arī piecpadsmit gadus pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Latvijas Republikas Satversmes tiesa savā spriedumā norāda, ka par Neatkarības deklarācijas preambulas galveno funkciju ir uzskatāma tieši Latvijas nepārtrauktības doktrīnas nostiprināšana Latvijas tiesību sistēmā.²⁰ No tiesību teorijas viedokļa, Neatkarības deklarācijai ir konstitucionāla likuma statuss.²¹ Deklarācijā pirmo reizi tiek atzīts okupācijas fakts kā juridisks fakts,²² jo Latvijas "dalība" PSRS sastāvā tiek atzīta kā prettiesiska no paša sākuma, – 1940. gada 21. jūlija deklarācija "Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā" tiek atzīta par spēkā neesošu kopš tās pieņemšanas brīža. Neatkarības deklarācija pasludina, ka Latvijas un Krievijas attiecības tiks veidotas uz joprojām spēkā esošā 1920. gada 11. augusta miera līguma pamata, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība.

Kā būtisks pavērsiens jānorāda arī Deklarācijā ietvertais lēmums atjaunot Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā, bet līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Satversmi, izņemot Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu, t. i., Satversmes konstitucionāli tiesisko pamatu, kurš ir grozāms tikai tautas nobalsošanā.

Neatkarības deklarācijas autori šajā brīdī ir pārliecināti, ka ir jāizstrādā jauna valsts konstitūcija, jo Satversme ir novecojusi, pārāk īsa, nekonkrēta, un tādēļ deklarācijas 7. punktā nolemj izveidot komisiju, kura izstrādātu jaunu Satversmes redakciju, kas atbilstu "pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim". Balstoties uz Neatkarības deklarāciju, LPSR AP visai drīz uzsāka darbu pie jaunas konstitūcijas izstrādāšanas – 1990. gada 31. jūlijā AP izveido speciālu darba grupu,²³ iekļaujot tajā 22 deputātus. Darba grupai tika uzdots iesniegt projektu Augstākās padomes prezidijam līdz 1991. gada 1. janvārim. Minētajā termiņā uzdevums netika izpildīts, jo darbu kavēja konceptuālas neskaidrības un arvien pieaugošie Latvijas Tautas frontes (LTF) frakcijas deputātu protesti grozīt 1922. gada Satversmi. Rezultātā tika nolemts nevis grozīt Satversmi, bet izstrādāt projektu "Pamatlikums pārejas periodam". Pārejas perioda pamatlikuma projektam bija 95 panti, un to 1991. gada 20. jūnijā izdevās pieņemt pirmajā lasījumā, taču, kā norāda profesors Romāns Apsītis, svītru "pārejas perioda pamatlikumam" pārvilka 1991. gada 19. augusta PSRS valsts apvērsuma mēģinājums un vēlāk pieņemtā 21. augusta Konstitucionālā likuma 1. pants, kas noteica, ka Latvijas Republikas valstisko statusu nosaka 1922. gada 15. februāra Satversme. Līdz ar to šajā brīdī tika uzņemta virzība uz pilnīgu Satversmes atjaunošanu.²⁴

Nullum simile est idem²⁵ – Egils Levits, salīdzinot deklarāciju ar Lietuvas un Igaunijas analoģiska rakstura konstitucionālajiem dokumentiem, atzīst, ka deklarācija ir visprecīzāk formulētais dokuments.²⁶

Pilsoņu kongresa (turpmāk tekstā – PK) komiteja, iepazinusies ar Neatkarības deklarāciju, 1990. gada 15. maijā konstatēja, ka tas ir tiesiski korekts un politiski izsvērts dokuments, kura pamatnostādnes atbilst arī PK gribai.²⁷ Līdz ar to PK kā neatkarības atjaunotājam zuda jēga, jo uzdevums bija izpildīts un mērķis – Latvijas valsts atjaunošana – bija sasniegts.

Neapšaubāmi, 4. maija deklarācija vērtējama kā viens no neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas svarīgākajiem konstitucionālo tiesību aktiem. Tas ir fundamentāls pamatakmens, uz kuru balstoties pamazām veidojas brīva, neatkarīga, demokrātiska un tiesiska Latvijas valsts,²⁸ tā ir sākums pārejai no "dozētas neatkarības" uz pilnīgu neatkarību un ir Padomju tiesību sistēmas atcelšanas sākums.²⁹

Kā nākamais pavērsiens Latvijas valsts attīstībā jāizceļ 1991. gada augusta puča notikumi, kuru rezultātā 1991. gada 21. augustā AP pieņem konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu",³⁰ kas ir jau Neatkarības deklarācijai pakārtots dokuments, jo Neatkarības deklarācija, bez šaubām, jāuzskata par atskaites punktu.