Pirms kāda laika, šķirstot vecās avīzes, autors nejauši pamanīja kādu interesantu rakstu laikrakstā “Diena”. Toreiz, pirms trim gadiem, autors nebija pievērsis tam īpašu uzmanību, taču tagad tas nez kādēļ iekrita viņam acīs. Virsraksts skanēja iznīcinoši skaudri: “Eksperti: Šmita izteikumi ne vien veicina neiecietību, bet arī apliecina nezināšanu cilvēktiesībās”.² Raksta galvenais temats bija nesen pirms tam notikusī deputāta (un vienlaikus luterāņu mācītāja) Jāņa Šmita ievēlēšana Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja amatā un daži viņa izteicieni Latvijas presē. Prāva daļa J. Šmitam adresēto pārmetumu skāra viņa attieksmi pret homoseksuālismu, taču tas šajā gadījumā autoru neinteresē (tāpat kā jautājums par šīs vai citas personas politisko atbilstību šādam vai citam amatam). Ievērības cienīgs likās kas cits:

“[..] apliecina absolūtu nekompetenci par to, kas ir cilvēktiesības juridiskā izpratnē. Tā šīs jomas eksperti vērtē jaunieceltā Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja Jāņa Šmita [..] izteikumus presē. To vidū viņš cilvēktiesības definē kā tiesības, ko visiem piešķīris Dievs [..].

“Šī viņa intervija liecina, ka nekas nav mainījies,” “Dienai” saka politologs Reinis Āboltiņš. Intervijā, kas pirmdien publicēta “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, J. Šmits cilvēktiesības traktē kā “tiesības, ko cilvēkiem piešķīris Dievs”. Taču Latvijā valsts un baznīca ir šķirtas, saka R. Āboltiņš. Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Ilze Brands-Kehre [uzskata, ka] šāda baznīcas un Dieva vārda izmantošana, to saistot ar politiku, nav ētiska.

J. Šmits kā komisijas vadītājs nespēj novilkt robežu, kur “viņš ir cilvēks, kas spēj spriest neitrāli par lietām kā komisijas vadītājs, un kur kā kaut kādu ideju aizstāvis”, tā interviju vērtē R. Āboltiņš. “Viņam nav juridiskās izpratnes par to, kas ir cilvēktiesības,” saka viena no kustības “Mozaīka” aktīvistēm Linda Freimane. Viņa atgādina, ka cilvēktiesības ir samērā jauna parādība – tās kā juridisks jēdziens parādījās tikai pēc Otrā pasaules kara un tādēļ nav saistāmas ar Bībeli, tās nosaka virkne starptautisku konvenciju un Latvijas konstitūcija.”³

Pēc šī fragmenta vairākkārtējas izlasīšanas autors brīdi bija viegli apjucis, kā tas bieži ar viņu gadās, baudot mūsu trakā postmodernisma laikmeta “garadarbus”. Būdams audzināts cieņā un bijībā pret formālo aristotelisko loģiku, autors nekādi nespēja saredzēt pretrunu (nerunājot jau par vienkāršu sakaru) starp tēzi par visai cilvēku dzimtai piemītošo pamattiesību dievišķo izcelsmi un konstitucionālo principu par valsts un baznīcas šķirtību Latvijā. Un kādēļ un pēc kādiem tikumības kritērijiem šāda tēze būtu “ne­ētiska”? No šādiem un līdzīgiem apgalvojumiem kā krītošs giljotīnas asmens tiek izrietināts galasecinājums: J. Šmits esot “apliecinājis absolūtu nekompetenci par to, kas ir cilvēktiesības juridiskā izpratnē”. Apliecinājis – ar ko? “Ja es ļaunu runāju, pierādi ļaunumu, bet, ja labi, tad kāpēc tu mani sit?”⁴

No L. Freimanes teiktā var noprast, ka J. Šmitam nav taisnība, jo: a) cilvēktiesību jēdziens esot radies tikai pēc Otrā pasaules kara, kad tika parakstītas atbilstošas starptautiskās konvencijas, b) cilvēktiesības kā parādība esot radušās tajā pašā laikā, c) cilvēktiesībām nav nekāda sakara ar Bībeli.