Viens no vispretrunīgāk vērtētajiem jautājumiem Maksātnespējas likuma sadaļā par fiziskās personas maksātnespējas procesu šobrīd ir šā likuma 158. panta interpretācija. Šī norma noteic: “Pēc fiziskās personas maksātne­spējas procesa pasludināšanas nodrošinātajam kreditoram ir tiesības prasīt savam prasījumam par nodrošinājumu kalpojošās (ieķīlātās) fiziskās personas mantas pārdošanu izsolē Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, ja šajā likumā nav noteikts citādi.”

Ir arī pretēji viedokļi par to, vai un kādas tiesiskās sekas šī norma rada. Atbilstoši vienam no viedokļiem šī norma tikai dod tiesības nodrošinātajam kreditoram vērsties ar lūgumu pie parādnieka, bet lūguma izpilde paliek parādnieka ziņā. Parādnieks un viņa administrators, lemjot par to, ir saistīti tikai ar lietderības apsvērumiem. Argumenti par labu šim viedoklim ir atrodami gan Gaida Bērziņa rakstā “Vai nodrošināto kreditoru intereses ir samērojamas ar likuma mērķi” (publicēts “Jurista Vārdā” 2009. gada 20. oktobrī), gan arī atsevišķos tiesu nolēmumos.¹ Nepretendējot uz izvērstu visu šo argumentu izklāstu, kā būtiskākie īsumā ir jāmin šādi. Maksātnespējas likuma 158. pants ir interpretējams kopsakarā ar Maksātnespējas likuma 149. panta pirmo daļu (t. i., fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķi). Kreditoru intereses nav vērtējamas augstāk par parādnieka interesēm atjaunot maksātnespēju. Viena kreditora intereses nav vērtējamas augstāk par kreditoru kopuma interesēm. Konstatējot, ka nodrošinātā kreditora prasījums var apdraudēt fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķu sasniegšanu (atjaunot parādnieka maksātnespēju un aizsargāt kreditoru intereses), parādniekam ir tiesisks pamats noraidīt nodrošinātā kreditora pieprasījumu pēc ieķīlātās mantas pārdošanas. Maksātnespējas likuma 158. panta norma paredz nodrošinātā kreditora tiesības prasīt ieķīlātās mantas pārdošanu, taču neviena norma neparedz ne parādnieka, ne administratora pienākumu šo prasību izpildīt.²

Īpašu uzmanību šajā argumentācijā piesaista Maksātnespējas likuma 158. panta normas samērošana ar fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķi, kā arī apgalvojums, ka likumā noteiktas likuma subjekta tiesības nav realizējamas, ja likumā tiešā tekstā nav atrodama persona, kurai ir pienākums šīs tiesības izpildīt.

No pirmā acu uzmetiena aicinājums ikkatru Maksātnespējas likuma normu skatīt kontekstā ar likumdevēja nospraustajiem likuma mērķiem ir saprotams un atbalstāms. Taču jautājums ir par to, vai tiešām apskatāmā norma ir pretrunā ar likuma mērķi un tāpēc normas piemērotājam būtu jāatkāpjas no normas teksta, faktiski pašai normai noņemot juridisko slodzi?

Uz šo jautājumu mēģināšu rast atbildi savā rakstā. Problēma ir saistīta ar vairāku fundamentālu maksātnespējas procesa institūtu izpratni, kas līdz šim Latvijas tiesību literatūrā nav sīkāk pētīti un līdz ar to arī netiek uztverti kā pašsaprotami. Katrs institūts būtu pelnījis daudz plašāku izklāstu un analīzi, nekā tas ir iespējams vienā rakstā. Tāpēc jau iepriekš atvainojos lasītājam par savu apsvērumu vietumis pārāk koncentrēto izklāstu.

Vai pastāv neaizskarams parādnieka interešu standarts

Apgalvojumā par Maksātnespējas likuma 158. panta neatbilstību fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķim ir divas sadaļas. Parādnieka (fiziskās personas) interešu konkurence ar kreditoru interesēm un kreditoru interešu sasvstarpējā konkurence.