Šīs sērijas pirmajā rakstā² autors aplūkoja cilvēktiesību metafizisko dabu un centās parādīt, ka ikvienam cilvēkam piemītošo pamattiesību kopums ir, pirmkārt, imanents (tāds, kas izriet no noteiktas lietu kārtības, nevis no tiesību normām) un, otrkārt, konnaturāls (no pašas cilvēka būtības izrietošs). Atliek tikai ieurbties pašā šīs problēmas kodolā un noskaidrot, kas tad veido šo cilvēcisko būtību un ar ko cilvēks tik ļoti atšķiras no visas viņam apkārt esošās dzīvās radības, ka viņam ir tas gods būt atzītam ne vien par cilvēktiesību subjektu, bet par tiesību subjektu vispār. Tieši šim jautājumam autors ir veltījis šo rakstu.

Pirms sākam runāt par to, ir vērts atgādināt 1948. gada 10. decembra ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantu, kas nosaka: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.”

Katrs vārds šajā teikumā ir ļoti rūpīgi izsvērts; ne velti tā izstrādāšanā ir piedalījušies izcili juristi un filozofi.³ Pagaidām pievērsīsim uzmanību tam, ka šis pants – kuru varētu nosaukt par “cilvēcības pamatnormu” – min divas cilvēkiem piemītošas īpašības: brīvību un vienlīdzību. Šoreiz autors pievērsīsies pirmajai no tām – brīvībai, bet vienlīdzības jautājumu aplūkos nākamajā rakstā.

No Platona vistas līdz Singera gorillai

Daudziem ir zināms šis klasiskais piemērs: Platons, atsaucoties uz Sokrātu, mēģināja definēt cilvēku kā “divkājainu būtni bez spalvām”, bet Sinopes Diogēns atnesa uz Platona akadēmiju noplūktu vistu, saukdams: “Skatieties: es jums atnesu cilvēku!” Tad apkaunotajam Platonam nācās pievienot savai definīcijai vārdus “un ar plakaniem nagiem”. Tas, protams, ir anekdotisks atgadījums, par kuru var pasmaidīt, bet sakarā ar to noteikti ir jāpasaka divas lietas.

Pirmkārt, arī pēc Platona un līdz pat mūsdienām cilvēki ir centušies paši sevi definēt.⁴ Daudzās “cilvēka” definīcijas ir bijušas vairāk vai mazāk veiksmīgas, parasti izceļot kaut kādu vienu cilvēka īpašību – primāru vai sekundāru, individuālu vai sabiedrisku. Aristoteļa skatījumā, cilvēks bija “sabiedrisks dzīvnieks” (zōon politikon) un “ar valodu (jeb domu) apveltīts dzīvnieks” (zōon logon echon). I. Kanta acīs “cilvēks citu dzīvnieku starpā izceļas ar savu pašapziņu, pateicoties kurai viņš ir racionāls dzīvnieks”. K. Marksa ieskatā, cilvēks ir vispirms “strādājošs dzīvnieks” (animal laborans).⁵ 20. gs. amerikāņu filologs un filozofs Kenets Bērks (K. Burke) piedāvāja jau daudz pilnīgāku definīciju: “Cilvēks ir simbolus izmantojošs (simbolus taisošs, simbolus lietojošs) dzīvnieks, nolieguma izgudrotājs (vai caur noliegumu moralizējošs), no sava dabiskā stāvokļa atšķirts ar paša izgatavotu rīku palīdzību, viņu dzen uz priekšu hierarhijas gars (jeb kārtības sajūta), un viņš apmāts ar pilnības ideju.”⁶

Tātad cilvēks atšķiras no pārējiem dzīvniekiem ar to, ka viņš: a) lieto simbolus savstarpējai saziņai, b) lieto un izprot abstrakto (dabā nepastāvošo) nolieguma jeb negācijas ideju, c) taisa rīkus, ar kuriem nošķir sevi no mežonīgās dabas stāvokļa, d) veido hierarhiskas sabiedriskas struktūras, e) tiecas būt labāks un pilnīgāks, nekā viņš noteiktajā brīdī ir. Pēc autora domām, visas šīs definīcijas ir principā pareizas, jo visas šīs īpašības cilvēkam patiešām piemīt.

Otrkārt, visas minētās definīcijas skaidri nošķir cilvēku no pārējiem dzīvniekiem. Tas ir pašsaprotami, jo ikviens garīgi vesels cilvēks un ikviena cilvēku sabiedrība vienmēr ir intuitīvi apzinājusies strikto, būtisko robežšķirtni starp sevi un visu plašo skraidošo, lidojošo, peldošo un rāpojošo kustoņu valstību.