6. Jūlijs 2010 /NR. 27 (622)
Tiesību politika
Par Dievu, cilvēku un cilvēktiesību
metafizisko dabu
2
III. Skandalozā vienlīdzība

Šīs sērijas iepriekšējā rakstā1 aplūkojām brīvības metafizisko pamatu. Tagad, trešajā un pēdējā rakstā, ir jāpievēršas otrajai cilvēka dabas īpatnībai – cilvēku savstarpējai vienlīdzībai. Ļoti labu un pilnīgu ieskatu šajā jautājumā no mūsu Satversmes 91. panta viedokļa sniedz pirms vairākiem gadiem publicētais Egila Levita raksts.2 E. Levits skaidri un pārliecinoši parāda, ka, par spīti normatīvajam un terminoloģiskajam sajukumam, dažādu valstu pamatlikumos un starptautiskos līgumos līdztiesība un diskriminācijas aizliegums ir tikai vienas kopīgas un vispārējas pamattiesības – tiesiskās vienlīdzības – aspekti.3 Tomēr šeit rodas vairākas papildu problēmas.

Vienlīdzības pirmavota meklējumos

Pirmā problēma: kāds ir tiesiskās vienlīdzības principa pirmavots? E. Levits, atsaucoties uz I. Kanta “Tikumumetafizikas pamatiem”, kā šādu avotu min vispārējo taisnīguma principu. Šajā stadijā tam var piekrist, taču noteikti jāpaskaidro, kas ar to ir domāts. Kā mēs jau redzējām, pēc klasiskās aristoteliskās shēmas vispārējais un sevišķais taisnīgums ir mērķi, uz kuriem tiecas attiecīgi morāle un tiesības. Ja mēs sakām, ka tiesiskās vienlīdzības pirmavots ir morāle, tad šīs tēzes neapšaubāmais nopelns ir tas, ka tā noraida kelzeniskos mēģinājumus meklēt vienlīdzības saknes tiesību normās, kur tās pilnīgi noteikti nav atrodamas. Taču kurā īsti ētikas sistēmā cilvēku vienlīdzības atzīšana ir viena no taisnīguma pazīmēm? Aristoteļa sistēmā to meklēt ir veltīgi: tur mēs atradīsim drosmi, mērenību, devīgumu, augstsirdību, patiesumu un tamlīdzīgus tikumus. Solīdu, dzīvotspējīgu ideju par vienlīdzību, piemēram, starp vīrieti un sievieti, starp vergu un brīvu cilvēku, mēs neatradīsim nedz Senajā Grieķijā, nedz kur citur. Un tas ir pilnīgi saprotami, jo, no racionāla viedokļa raugoties, vienlīdzībai nav nekāda pamatojuma. Ja mēs paraudzīsimies uz cilvēkiem visapkārt, mēs konstatēsim to vienkāršo un acīmredzamo faktu, ka viņi nav vienlīdzīgi: nedz savu fizisko un intelektuālo spēju ziņā, nedz pēc izcelsmes, nedz savas attieksmes ziņā pret līdzcilvēkiem, nedz tā reālā labuma ziņā, kuru viņi spēj dot sabiedrībai.

Šajā situācijā nāk prātā vienīgā iespējamā atbilde: tā kā vienīgais kopsaucējs visiem cilvēkiem ir viņu piederība pie cilvēku dzimuma, tad viņu vienlīdzība noteikti sakņojas viņu cilvēciskumā. Tas jau ir daudz tuvāk patiesībai, bet ko tad īsti nozīmē “cilvēciskuma” ideja? Iepriekšējā rakstā redzējām, ka neatņemama cilvēka būtības pazīme ir brīvība un ka brīvību nav iespējams pārliecinoši postulēt bez transcendentāla “ego” jeb dvēseles atzīšanas. Taču, lai pierādītu vienlīdzību, ar brīvību vien nepietiek.

Ja mēs tagad vēlreiz uzmanīgi izlasīsim Žaka Maritēna (Maritain) “garabērnu” – Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantu –, tad atbilde kļūs skaidrāka: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Rix Goa
7. Jūlijs 2010 / 09:51
0
ATBILDĒT
Autors raksta iespaidīgi, bārstot citātus un idejas, bet mani tas nepārliecina. Autora 4.secinājums, ka tikai cilvēkam piemīt spēja pieņemt ētiskus lēmumus un spriest ētikas kategorijās , un that’s why viņš ir tiesību subjekts; savukārt, dzīvnieki neesot tiesību subjekti, jo viņiem šādu spēju nav, mani mudina aktualizēt jautājumu par tām dzīvajām būtnēm, kuras izskatās kā cilvēks, bet nevar pieņemt brīvus lēmumus un ētikas kategorijās pat nekad nav mēģinājušas domāt, un šādas spējas viņiem pat nepiemīt . Piemēram, genocīda dalībnieki Ruandā vai sarkano khmeru kaujinieki Kambodžā. Kā viņus uztvert: kā cilvēkus vai kā dzīvniekus? Autora norādītais princips „nošķiršana starp cilvēku un grēku” padarītu neiespējamu nelabojamu slepkavnieku utilizēšanu (valsts sankcionētu dzīvības izdzēšanu) un nez vai būtu attiecināms uz Nirnbergu vai Eihmanu. Drīzāk būtu jārunā par starpkategoriju starp cilvēku un dzīvnieku, kad izskats nāk no cilvēka, bet rīcība no dzīvnieka. Šādai starpkategorijai būtu nepieciešams pilnīgi cits regulējums un tas arī ļautu kā starptautiskajai sabiedrībai, tā nacionālajām valstīm ātri un radikāli izmainīt cilvēku kopuma attiecības.
diehard
6. Jūlijs 2010 / 08:52
0
ATBILDĒT
Autors uzskata, ka visi raksta secinājumi izriet no elementāra veselā saprāta. Tad gan būtu vienlaikus jāatzīst ka ikvienam, kurš nav kristietis (un kurš līdz ar to tātad, piem., nespēj pienācīgi izprast cilvēktiesību dabu), nepiemīt šāds elementārs veselais saprāts.
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties