Konferences atklāšanas runās atzinīgi tika vērtēta Bīriņu konstitucionālās politikas semināra nozīme Latvijas tiesību sistēmā un Publisko tiesību institūta devums šā pasākuma organizēšanā. Tieslietu ministra pienākumu izpildītājs Imants Lieģis īpaši atzīmēja gan Publisko tiesību institūta direktora Arvīda Dravnieka, gan arī Eiropas Savienības Tiesas tiesneša, Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļa Dr.iur.h.c. Egila Levita ieguldījumu Bīriņu konstitucionālās politikas semināra norisē, atzīmējot šo diskusiju vērtību.

E. Levits analizēja latviešu nācijas, Latvijas tautas un Latvijas valsts savstarpējās attiecības. Eiropā visas valstis vēsturiski veidojušās kā nacionālas valstis un parasti to pamatā ir viena valsts­nācija. Valstsnācija ir konkrētās valsts būtības kodols. Ņemot vērā attieksmi pret valsti un citām nacionālām kopienām, nacionālās kopienas var iedalīt nacionālās grupās, tautās un nācijās.

Nacionāla grupa ir nacionāla kopiena, kurai ir sava nacionālā pašapziņa, t. i., tā apzinās sevi kā nacionāli kulturālu vienību, taču tā neuzskata sevi par patstāvīgu nacionālo kopienu, bet gan par citas, lielākas nacionāli kulturālas kopienas sastāvdaļu. Savukārt tauta ir nacionāla kopiena, kas sevi uzskata par patstāvīgu nacionāli kulturālu kopienu. Tauta, kurai ir sava valsts vai kura cīnās par šādas valsts izveidošanu, ir nācija.

Nacionālā valstī starp valsti un nāciju pastāv nacionāli kulturāla identitāte. Līdz ar to valstsnācijai ir tiesības uz savas un valsts identitātes uzturēšanu un turpināšanu. Attiecīgās nācijas valoda un kultūra ir valsts un visas sabiedrības kopēja valoda un kultūra.

Līdztekus valstsnācijai nacionālā valstī pastāv mazākumtautības, proti, vēsturiskās nacionālās kopienas, kas nepieder pie valstsnācijas. Šajā kontekstā E. Levits īpaši akcentēja, ka imigranti neveido nedz valstsnāciju, nedz mazākumtautības. Imigrantiem nacionālā valstī ir pienākums piemēroties valsts­nācijai un apgūt dubultidentitāti.

Latvija ir latviešu nācijas valsts. Valsts dibināšanas sagatavošanas dokumenti un pirmie konstitucionālie dokumenti skaidri norāda, ka latvieši Latvijā ir valstsnācija. Tomēr jau no sākta gala Latvijas valsts paplašināja Latvijas valsts politiski juridisko bāzi, paredzot tajā iesaistīt arī nacionālās mazākumtautības. Konstitucionāli Latvijas valsts bāze ir ne tikai latviešu nācija, bet arī Latvijas tauta, kurā ietilpst gan latviešu nācija, gan arī Latvijā dzīvojošās nacionālās mazākumtautības un citi indivīdi, kuri piesaistīti Latvijai ar pilsonības saikni.

E. Levits norādīja, ka Satversmes 2. pantā paredzētā Latvijas tauta kā Latvijas valsts suverēnās varas nesējs sastāv no diviem elementiem: latviešu nācijas (neatkarīgi no tās atsevišķo piederīgo dzīvesvietas un pilsonības) un citu etnisko un nacionālo kopienu (it sevišķi vēsturisko mazākumtautību) piederīgajiem, kuri piesaistīti Latvijas valstij ar pilsonības saiti.

Tāpat Latvijas tauta ir plašāks jēdziens par pilsoņu kopumu. Pilsoņu kopums ietilpst Satversmes 2. pantā minētās Latvijas tautas sastāvā, bet papildus tam Latvijas tauta ietver arī visus latviešu nācijas piederīgos.

Atbilstoši Satversmes 2. pantam ikvienam latvietim ir tiesības apmesties Latvijā un iegūt Latvijas pilsonību, šīs tiesības nedrīkst ierobežot vai atcelt. Satversmē gan latviešu nācija kā pašsaprotamība īpaši nav minēta. Taču atsevišķos Satversmes noteikumos var atrast tā izpausmes, jo īpaši Satversmes 3. un 4. pantā, kas runā par Latvijas teritoriju kā tieši latviešu apdzīvotu teritoriju un latviešu valodu kā valsts valodu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents prof. Dr.iur., Dr.habil.sc.pol. Tālavs Jundzis savā priekšlasījumā gan apšaubīja sarežģīto jēdzienisko konstrukciju lietderību, atsevišķi nošķirot "tautu" un "nāciju". Tāpat viņš atzīmēja, ka Satversmes 2. pantā ietverts ne tikai pilsoņu kopums, bet arī citi latviešu nācijai piederīgie, kuri nav Latvijas pilsoņi. Tāpat jārisina jautājums par iespējamiem Satversmes grozījumiem, lai stiprinātu latviešu tautas īpašās tiesības nacionālā valstī.

Nacionālās valsts koncepcija raisīja plašas konstitucionālās politikas semināra dalībnieku diskusijas. Atsevišķi dalībnieki akceptēja E. Levita priekšlasījuma tēzes, turpinot uz to pamata meklēt jau konkrētus risinājumus situācijas uzlabošanai. Savukārt citi dalībnieki iebilda šādai koncepcijai, apšaubot tās aktualitāti. Attiecīgā teorētiskā koncepcija radot pilsoņu vidū nevajadzīgu hierarhiju. Lai arī visi pilsoņi ir vienlīdzīgi, valstsnācijai piederīgais pilsonis bauda plašākas tiesiskās garantijas.

Diskusijas izraisīja arī debates par pilsoni, politiķi un partijām demokrātiskā valstī. Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors PhD (Cantab) Roberts Ķīlis prezentēja modernākās atziņas par cilvēku sadarbības iemesliem kopīga labuma veidošanā, kā arī iespējām papildināt valsti ar citām nevalstiskām cilvēku sadarbības formām. Savukārt LU Juridiskās fakultātes lektors Lauris Liepa analizēja politiķa statusu, īpaši uzsverot likumdevēja lēmuma par politisko partiju finansēšanu no valsts budžeta nozīmi. Tas padarot politiķi par valsts apmaksātu profesionālo darbinieku, kas varētu uzlabot politisko vidi Latvijā. Tas, ko varētu sagaidīt no politiķa, ir kompetence, tālredzība un spēja saglabāt aktualitāti visā politiķa karjeras laikā. Tāpat svarīgi apzināties, ka ne katrs ir spējīgs kļūt par politiķi. Šai karjerai nepieciešamas noteiktas personiskās kvalitātes – ambīcijas, spējas, izglītība, dzīves pieredze, kā arī vēlme darboties politikā.

Diskutējot par Latvijas iedzīvotāju atšķirīgo juridisko statusu, īpaši tika akcentēta Latvijas pilsonības nepārtrauktība okupācijas laikā. E. Levits uzsvēra, ka 1991. gadā Augstākā padome ar saviem lēmumiem pilsonību nevis piešķīra no jauna, bet atjaunoja, konstatējot faktisko situāciju. Neviens Latvijas Republikas pilsonis okupācijas laikā juridiski nebija kļuvis par PSRS pilsoni. Tāpat okupācijas laikā neviens Latvijas Republikas pilsonis nezaudēja savu pilsonību. Savukārt neviens PSRS pilsonis, kas okupācijas periodā iebraucis uz dzīvi Latvijas teritorijā, nav ieguvis tiesības uz Latvijas Republikas pilsonību.

Tieslietu ministrijas Eiropas Savienības Tiesas departamenta direktore Kristīne Drēviņa savā priekšlasījumā aicināja pārvērtēt Latvijā noteiktos dubultpilsonības ierobežojumus. Latvijas Pilsonības likums šajā jomā neatbilst ne sociālekonomiskajai realitātei, ne arī pilsonības regulējuma attīstībai Eiropā. Attiecībā uz dubultpilsonības regulējumu būtu jāatceļ tās aizliegums un jānosaka, ka Latvijas pilsonība netiek zaudēta, iegūstot citas Eiropas Savienības vai NATO dalībvalsts pilsonību, kā arī tādas valsts pilsonību, ar kuru Latvija noslēgusi divpusējo līgumu par dubultpilsonības atzīšanu.

Šajā ziņā Eiropā skaidri iezīmējusies tendence, ka samazinās to jurisdikciju skaits, kuras paredz automātisku pilsonības zaudēšanu labprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas gadījumā. Jo sevišķi dubultpilsonību atzīst tās valstis, kuras piedzīvojušas plašu emigrāciju.

Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine runāja par Latvijas nepilsoņu statusa laika robežām. Viņas uzstāšanās bija provokatīva. I. Reine norādīja, ka naturalizācijas process nenotiek tik ātri, kā sākotnēji 1995. gadā politiskie spēki cerēja. Nepilsoņa statuss nebija domāts kā patstāvīgs, bet gan kā pagaidu statuss, tomēr šobrīd ir arvien grūtāk aizstāvēt šo argumentu. Šo statusu nedrīkstētu mantot, diemžēl apmēram 40% gadījumu nepilsoņiem dzimušie bērni arī saglabā nepilsoņa statusu. Naturalizācijas process ir jāvienkāršo, tomēr to nedrīkst darīt, samazinot kvalitātes prasības (valodas un vēstures zināšanas u. c.). Lai nodrošinātu veiksmīgāku naturalizācijas procesu, jāmaina izglītības politika skolā (jāpāriet uz mācībām latviešu valodā) un jānosaka nepilsoņu naturalizācijas beigu termiņš. Tie nepilsoņi, kuri nebūs naturalizējušies, paliks par bezvalstniekiem ar vairāk ierobežotām tiesībām nekā nepilsoņi un pilsoņi. Šādam priekšlikumam atradās oponenti, kas atmiņā atsauca centienus noteikt privatizācijas procesa galatermiņu un nemitīgu tā pagarināšanu. Naturalizācijas procesam jābūt neierobežotai personu gribai. Ja tā vēlas, tad naturalizējas, ja nevēlas, tad paliek nepilsoņa statusā. E. Levits pat uzsvēra, ka nepilsoņu daudzums viņu neuztrauc. Arī citās valstīs ir liels ārzemnieku skaits.

Pilsoņu kopums ir palielināms ne tikai naturalizācijas kārtībā, bet arī atļaujot dubultpilsonību. LU Juridiskās fakultātes doktorante Anda Ozola norādīja, ka, Latvijai iestājoties ES un NATO, fundamentāli ir mainījusies situācija no valsts vēsturiski tiesiskā un drošības aspekta. Šai jaunajai situācijai ir tiesiski neloģiski piemērot vecās situācijas formulas – principus, kas bija pamatā 1919. gada Likuma par pavalstniecību izstrādei. Šobrīd acīmredzama ir faktiskās dzīves un likuma burta nesaskaņa, kā rezultātā valsts zaudē savus pilsoņus, tādējādi nonākot pretrunā ar esošās pilsonības politikas virsuzdevumu – saglabāt (un palielināt) Latvijas pilsoņu kopumu, kas nodrošinātu Sa­tversmes 1. un 2. pantā noteikto principu īstenošanu un vienlaikus Latvijas valsts pastāvēšanu. Lai novērstu šo problēmu, jāsāk darbs pie jauna pilsonības likuma izstrādes, kas atbilstu valsts interesēm.

Viens no apspriestajiem jautājumiem bija arī Tieslietu ministrijas sagatavotā koncepcija "Par starptautisko līgumu nacionālā normatīvā regulējuma pilnveidošanas nepieciešamību". TM Valsts tiesību departamenta direktore Sanita Mertena uzsvēra, ka šobrīd normatīvais regulējums neatbilst aktuālajai situācijai. Netiek regulēti vai ir nepietiekami regulēti šādi aspekti: nesaistošas starptautiskās vienošanās, starptautisko līgumu atrunu un skaidrojošo deklarāciju veikšanas kārtība, atvasināto publisko personu noslēgtie starptautiskie līgumi, starptautiskie starpresoru līgumi, starptautisko līgumu saskaņošana, pilnvarojums starptautisko līgumu noslēgšanai un starptautisko līgumu publiskums. Tas var radīt precedentus uzņemto starptautisko saistību tiesiskuma izvērtēšanai, tādēļ jāizstrādā jauns likums vai jāuzlabo esošais, jārada Ministru kabineta noteikumi un vadlīnijas ierēdņiem.

Šī koncepcija tika vērtēta kritiski. LU Juridiskās fakultātes lektors Māris Lejnieks atgādināja, ka pēdējo desmit gadu laikā tā nav pirmā koncepcija par starptautisko publisko līgumu normatīvo regulējumu un arī šai koncepcijai nebūs viegls mūžs. Koncepcijas nepieciešamība tiek balstīta uz diviem lieliem neatrisinātiem jautājumiem, pirmkārt, nesais­tošajiem memorandiem, un otrkārt, starpresoru vienošanām. Tomēr prakses problēmas nedrīkst risināt ar detalizētu regulējumu likumā. Tās ir risināmas valsts pārvaldes iekšienē. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Dr.iur. Ineta Ziemele un E. Levits pilnībā piekrita M. Lejnieka secinājumam. Tiek plānots normēt to, ko parasti atstāj brīvai formai, tādējādi valstij samazinot manevrēšanas iespējas. Taču TM koncepcija pozitīvi ir vērtējama tādēļ, ka tajā atklāti klaji likumu pārkāpumi valsts pārvaldē. Lai tos novērstu, jāmaina valsts institūciju izpratne par publiskajiem starptautiskajiem līgumiem, jāuzlabo iestāžu savstarpējā sadarbība. Tas būtu iespējams nevis ar jaunu likumu vai grozījumiem, bet ar ieteikuma tiesību (soft law) palīdzību, piemēram, izstrādājot Ministru kabineta instrukciju vai rokasgrāmatu ierēdņiem.

Jānis Pleps, Gatis Litvins