Tiesību piemērošanas metode contra legem ir tiesību tālākveidošana, kas pārsniedz likuma ietvarus un kā tāda tiek lietota gadījumos, kad tiesas¹ nolēmums pamatā ir balstīts uz ārpuslikumiskiem kritērijiem, kas parastā situācijā, protams, ir aizliegts. Metode contra legem tiesību piemērošanas metožu hierarhijā ir pēdējā aiz metodes extra legem, kas ir likumimanenta tiesību tālākveidošana un tiek lietota gadījumos, kad tiesību tālākveidošana norisinās atbilstoši likuma plānam.

Svarīgi ir noskaidrot, pirmkārt, vai ir, un, ja ir, tad kāds ir tiesību piemērošanas metodes contra legem lietošanas likumiskais pamatojums, otrkārt, kāda ir šīs metodes lietošanas doktrīna un metodoloģija un, treškārt, vai un kā šī metode tiek lietota Latvijas tiesu praksē.

I. Metodes izmantošanas likumiskais pamatojums

Tiesību tālākveidošanas metode contra legem ir tāda tiesību tālākveidošanas metode, kuras lietošanas rezultāts nonāk tiešā pretrunā ar likuma tekstu un, iespējams, arī ar tā jēgu. Taču pat šādai likumam izteikti nedraudzīgai metodei ir atrodami atsevišķi vispārīgi atbalsta punkti pozitīvajās jeb rakstītajās tiesībās gan Latvijā, gan arī citās kontinentālās Eiropas tiesību loka nacionālo tiesību sistēmās, kas norāda uz tās izmantošanas pieļaujamību. Tā kā tieši šie metodi contra legem izmantošanu pieļaujošie pamati veido tās izmantošanas attaisnojuma juridiski pārliecinošāko pamatojumu, tie jāaplūko plašāk.

1. Latvijas tiesiskais regulējums

Latvijā tiesību tālākveidošanas pamats ir Latvijas Republikas Satversmes² (turpmāk tekstā – Satversme) 83. pants, kas noteic, ka "tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti", kopsakarā ar 1. pantu: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska [autora izcēlums] republika." No Satversmes 83. panta gramatiskas interpretācijas varētu šķist, ka Latvijā tiesnešiem jāievēro tikai normatīvie tiesību akti vai pat vienīgi Saeimas izdotie likumi. Lai šo maldību novērstu, 83. pants ir sistēmiski jāinterpretē kopā ar 1. pantu, kur talkā nāk demokrātijas jēdziens. Kā atzīmējis Egils Levits, "demokrātijas jēdziens Satversmes 1. pantā ir t. s. funkcionālais juridiskais jēdziens. Tā saturs atklājams tikai, izzinot, izprotot un normatīvi nosakot funkciju, ko šāds jēdziens apzīmē".³ Neatņemama demokrātijas jēdziena sastāvdaļa ir tiesiskas valsts princips, no kura savukārt tiek atvasināts tiesiskuma princips. Tiesiskuma princips noteic, ka jebkura valsts institūcija ir pakļauta tiesībām un drīkst darboties tikai tai tiesību normās piešķirto pilnvaru ietvaros.⁴ Tas nozīmē, ka Satversmes 83. panta jēdziens "likums" ir interpretējams plaši, ietverot tajā arī jēdzienu "tiesības". Šādu uzskatu atbalsta Valsts pārvaldes iekārtas likuma⁵ 10. panta pirmais teikums: "Valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām." To atbalsta arī Administratīvā procesa likuma⁶ (turpmāk tekstā – APL) 7. panta pirmais teikums – "iestādes un tiesas rīcībai jāatbilst tiesību normām" – kopsakarā ar 1. panta ceturto daļu: "Tiesību norma ir normatīvs akts (tā daļa) un vispārējie tiesību principi."

Tiesību tālākveidošanu contra legem attaisno arī juridiskās obstrukcijas aizlieguma princips, kas ir norādīts APL 15. panta divpadsmitās daļas pirmajā teikumā: "Iestāde un tiesa nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu (iestāžu un tiesu juridiskās obstrukcijas aizliegums)." Tāds normatīvais regulējums ("nedrīkst atteikties") ne vien norāda uz tiesas tiesībām, bet pat pienākumu radīt jaunus tiesību noteikumus dzīves gadījumu izšķiršanai, ja tāda nepieciešamība rastos.

Vienīgais izņēmums no juridiskās obstrukcijas aizlieguma ir noteikts APL 15. panta divpadsmitās daļas trešajā teikumā: "Tas [juridiskās obstrukcijas aizliegums – autora piebilde] neattiecas tikai uz gadījumu, kad nav izveidota vai nedarbojas iestāde, kurai šī tiesību norma ir jāpiemēro vai citādā veidā jāpiedalās tās piemērošanā." Šī atruna kā ikviens izņēmums no vispārēja principa gan būtu jātulko ļoti sašaurināti. Piemēram, lielo iedzīvotāju parādsaistību un vispārējās jurisdikcijas tiesu noslogotības dēļ tiktu pieņemts likums, ar kuru izveidotu īpašas parādu tiesas, kurām būtu piekritīgas tikai fizisko personu parādsaistību lietas, taču ekonomiskās situācijas dēļ to faktiska izveidošana aizkavētos. Tādā gadījumā nedrīkstētu pieļaut situāciju, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas atteiktos iztiesāt tāda veida lietas, jo tas novestu pie personas tiesību uz taisnīgu tiesu principa neievērošanas.

Juridiskās obstrukcijas aizliegums netieši izpaužas arī Civilprocesa likuma⁷ (turpmāk tekstā – CPL) 5. panta piektajā daļā: "Ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, bet, ja tāda likuma nav, – vadās pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas [autora izcēlums]." Šis normatīvais regulējums ir "vistuvāk" tiesību tālākveidošanas contra legem atzīšanai jaunu tiesību noteikumu radīšanas formā. Likuma komentāros gan norādīts, ka šī panta daļa leģitimē vien likuma un tiesību analoģijas izmantošanu, turklāt ar tiesību analoģiju saprotot gadījumus, kad "strīdīgā attiecība jāizšķir, ievērojot tiesību vispārīgos principus un jēgu (CPL 5. p.)".⁸ Tādam apgalvojumam gan var piekrist tikai daļēji. Vismaz panta vārdiskais formulējums vedina secināt, ka strīdīgo attiecību var izšķirt, arī radot jaunu tiesību noteikumu.⁹ Jebkurā gadījumā izšķiroši ir noteikt, vai tiesību analoģijas rezultātā radītais vispārējais princips pirms tā piemērošanas netiek falsificēts.¹⁰

Norādes uz pilnvarojumu tiesai tālākveidot tiesības contra legem šķietami ir arī Civillikuma¹¹ (turpmāk tekstā arī – CL) 1. un 5. pantā. Attiecībā uz 1. pantu vismaz tā teksts – "tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības" – tomēr norāda uz civiltiesisko attiecību subjektu pienākumu neizlietot subjektīvās tiesības pašmērķīgi un objektīvi netaisnprātīgi, nerēķinoties ar citu personu interesēm, nevis uz tiesas tiesībām vērtēt konkrētu tiesību normu atbilstību taisnīgumam konkrētā situācijā. Taču šim pantam ir svarīga loma tiesību normu iztulkošanā, tiesai novērtējot šo subjektu tiesību izlietošanas raksturu. Uz to tika norādīts jau uzreiz pēc Civillikuma pieņemšanas: "Laba ticība [..] ir likuma un darījuma iztulkošanas [autora izcēlums] norma to īsto mērķu sasniegšanai. [..] laba ticība nav pati par sevi avots jaunām tiesībām, ja likuma devējs nepiešķir expressis verbis tiesnesim tiesību radīt jaunas normas un tamdēļ iztulkošana saskaņā ar 'labas ticības' kritēriju var notikt tikai legis adiuvandae vai supplendae, bet nevis corrigendae gratia¹² [autora izcēlums]."¹³ Tāda novērtēšana ir izdarāma, salīdzinot konkrētajā gadījumā sadūrušās intereses. Tādējādi CL 1. pants nosaka pozitīvo tiesību interpretācijas veidu, bet nekad nestājas to vietā. Tomēr mūsdienu Latvijas tiesu praksē ir sastopami piemēri, kad tiesa atsaucas uz CL 1. pantu arī kā uz netaisnīga likuma piemērošanas ierobežojošu normu.¹⁴

Minētais citāts ir attiecināms arī uz CL 5. pantu, kas noteic: "Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem." Civillikuma 5. pantā ir norāde¹⁵ uz tiesas pienākumu izlemt pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem tajos gadījumos, kad likumā savukārt ir norāde uz tiesas ieskatu vai svarīgiem iemesliem. Pretējā gadījumā (ja CL 5. pantu interpretē kā vispārēju tiesību tālākveidošanas pamatojumu) citam normatīvam regulējumam vairs nebūtu praktiskas nozīmes, jo ikvienu dzīves gadījumu varētu konstruēt kā tādu, kurš jāizšķir pēc tiesas, nevis likuma ieskata.