I. Šķīrējtiesu spriedumi un izpildu raksti to izpildei skaitļos

Atbilstoši CPL 528. un 533. pantam šķīrējtiesas nolēmumi nav pārsūdzami, ir pusēm obligāti un izpildāmi labprātīgi nolēmumā noteiktajā termiņā. To tiesiskā pamatotība nav pārbaudāma apelācijas vai kasācijas kārtībā. Taču visai bieži šķīrējtiesas spriedumi par parādu piedziņu un citiem mantiskiem prasījumiem labprātīgi netiek pildīti, un tad ieinteresētā puse meklē valsts palīdzību, lūdzot tiesu izsniegt izpildu rakstu, lai piedziņu veiktu piespiedu kārtā.

Par apjomu, kādā tiesas īsteno izpildu rakstu izsniegšanu šķīrējtiesas spriedumu izpildei, liecina šādi Tiesu informatīvās sistēmas dati: 2008. gadā Latvijas tiesās izskatīti 3437 pieteikumi par šķīrējtiesas nolēmumu izpildi, apmierināti 2607 pieteikumi, atstāti bez izskatīšanas pieci, lieta izbeigta par 32 pieteikumiem; 2009. gadā izskatīti 3298 pieteikumi, apmierināti 2265, atstāti bez izskatīšanas četri, lieta izbeigta par 21 pieteikumu. Šie skaitļi rāda, ka šķīrējtiesas dod jūtamu atslogojumu vispārējās jurisdikcijas tiesām, taču izraisa arī jautājumu, kāpēc daudz ir neapmierināto pieteikumu.

No statistikas datiem nav grūti izrēķināt, ka dažādu trūkumu dēļ tiesas, respektīvi, tiesneši, kas vienpersoniski lemj par izpildu raksta izsniegšanu, 2008. gadā nav taisījuši pozitīvu lēmumu vairāk nekā 790 gadījumos, bet 2009. gadā – gandrīz 1000 gadījumos. Tātad šķīrējtiesas spriedums ir izrādījies brāķis. Tik liels brāķa skaits ir šokējošs, ko nespēj mīkstināt pat skaidrojums, ka daļa šķīrējtiesas spriedumu varētu būt izpildīti labprātīgi, bez izpildu raksta. Visticamāk, prasītājs gan ir ātri saņēmis sev labvēlīgu un nepārsūdzamu spriedumu, bet šis spriedums tā arī paliks neizpildīts. Un nav jau arī liels brīnums, jo šķīrējtiesu skaits Latvijā ir tāds, kāds nav zināms nevienā Eiropas valstī. Šķīrējtiesu veidošanai būtībā nav nekādu ierobežojumu, tādēļ tās ir savairojušās milzīgā daudzumā – 2010. gada vidū to bija 190.² Kvantitāte diemžēl nenodrošina kvalitāti.

II. Autonomija, lai palīdzētu

Mūsdienu sabiedrība ir attālinājusies no šķīrējtiesas sākotnējā veidola. Savulaik tas bija šāds: strīda dalībnieki vienojās, ka uztic strīda izšķiršanu kādam abiem pazīstamam gudram, taisnīgam, objektīvam, nosvērtam utt. cilvēkam, aicinot viņu par šķīrējtiesnesi, un ka viņa lēmumu labprātīgi izpildīs, nemeklējot ne tiesu izpildītāju, ne kādu citu valsts varas pārstāvi. Kad vēstures gaitā jau bija radušās valstis, tās pieļāva šādu privātu strīdu ārpustiesas noregulēšanu. Tagadējos laikos personas, kas paraksta šķīrējtiesas klauzulu, bieži vien pat nezina, kura no šķīrējtiesas sarakstā esošām personām vajadzības gadījumā strīdu skatīs, kāda ir viņas gudrība, kvalifikācija, pieredze, kā notiks strīda izskatīšana.