Amerikas Savienotās Valstis

Pamatoti var uzskatīt, ka Amerikas Savienotās Valstis vienas no pirmajām saskārās ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu masveida ietekmi uz valsts tautsaimniecību, turklāt tās arī pirmās apzinājās nepieciešamību normatīvo aktu līmenī izstrādāt adekvātus šķēršļus naudas "atmazgātājiem". Līdz ar to var pamatoti apgalvot, ka ASV ir ļoti liela pieredze noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanā un apkarošanā. Lai izprastu būtiskākos normatīvos aktus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā un apkarošanā, jāizprot arī ASV normatīvo aktu jaunrades process šajā jomā. Veidojot normatīvo aktu bāzi, pirmajā posmā tika pievērsta lielāka uzmanība tieši speciālo normu izstrādei un to nostiprināšanai speciālajos likumos, savukārt otrajā posmā tika radītas un nostiprinātas procesuālās normas cīņā ar naudas atmazgāšanu un reglamentēts kriminālatbildības pamats, kaut gan jāatzīmē, ka samērā precīzs kriminālatbildības regulējums ir paredzēts ASV likumu krājumā (U.S. Code).

Kriminālatbildību ASV var pamatot ne tikai ar likuma un vispārējām tiesību normām, bet arī ar likuma pakārtoto aktu pārkāpumiem. Attiecībā uz ASV princips nullum crimen, nulla poena sine lege skan šādi: "Nav nozieguma, nav soda bez norādes uz likumu, vispārīgajām tiesību normām un likuma pakārtotajiem aktiem."¹

Normatīvo aktu jaunrades procesa pirmsākumi ir meklējami jau 1970. gadā, bet termins "atmazgāšana" tiek saistīts jau ar aizvadītā gadsimta divdesmito gadu beigām. Kā pirmsākums mēģinājumiem reglamentēt skaidrās naudas plūsmas caurskatāmību un "netīrās" naudas konfiskācijas mehānismu jāmin 1970. gadā pieņemtais tā dēvētais Banku noslēpumu likums.² Tāpat šis likums pazīstams ar nosaukumu "Finanšu uzskaites un pārskata par valūtas un ārvalstu darījumiem likums". Par likuma ideju bija centieni iegūt no dažādām iestādēm dokumentus, uz kuru pamata varētu secināt noteiktu finanšu darījumu patieso dabu.

Likuma mērķis ir noteikt procedūras, kuru rezultātā finanšu iestādēm tiek pieprasīts glabāt attiecīgus ierakstus un dokumentus par dažādiem ziņojumiem, ko var izmantot gan nodokļu, gan arī kriminālajā tiesvedībā. Likumam ir divas daļām: pirmā ir veltīta jautājumiem par finanšu uzskaiti, bet otrā – ziņojumu procedūrām par darījumiem ar valūtu.

Par likuma subjektiem jeb personām, kurām uzlikts pienākums ziņot par finanšu darījumiem, tiek uzskatītas: visas finanšu institūcijas, ieskaitot depozitārija institūcijas (bankas un citas krājinstitūcijas), brokeru un dīleru biroji, apdrošināšanas kompānijas vai kompānijas, kas sniedz naudas pārskaitījuma un valūtas maiņas pakalpojumus, kā arī operācijas ar dārgmetāliem un dārgakmeņiem, juvelieru izstrādājumiem un kazino. Likums iezīmē piecu veidu pārskatus par:

1) valūtas operācijām (Currency Transaction Report (CTR) – ziņojums par valūtas operācijām). FinCEN (Financial Crimes Enforcement Network – tīkls (grupa) cīņai ar finanšu noziegumiem) tiek iesniegti ziņojumi par katru depozīta atvēršanas gadījumu, naudas izņemšanu no depozīta, valūtas maiņu vai citiem maksājumiem, ja darījuma summa ir lielāka par 10 000 dolāru. Vairākas savstarpējas operācijas tiek uzskatītas par vienu veselu, ja ir iegūtas ziņas, ka tās veic viena un tā pati persona vai arī darījumu kopsumma pārsniedz 10 000 dolāru;

2) valūtas un finanšu dokumentu starptautisko pārvešanu (Report of International Transportation of Currency or Monetary Instruments (CMIR) – ziņojums par valūtas un finanšu dokumentu starptautisko pārvešanu). Ziņojumu FinCEN iesniedz persona (arī kredītiestāde) par valūtas un/vai finanšu dokumentu starptautisko pārvadāšanu un/vai pārsūtīšanu, ja darījuma summa ir lielāka par 10 000 dolāru;

3) ārvalstu banku un finanšu rēķiniem (Report of Foreign Bank and Financial Accounnts (FBAR) – ziņojums par ārvalstu banku un finanšu rēķiniem). Ziņojumu FinCEN iesniedz persona (arī kredītiestāde), kas ir ASV rezidents un kam ir paraksta tiesības, kā arī tiesības rīkoties ar vienu vai vairākiem bankas, depozīta un citiem kontiem ārvalstīs, ja darījuma summa pārsniedz 5000 dolāru (jebkurā kalendārā gada periodā);

4) aizdomīgiem darījumiem (rīcību) – (Suspicious Activity Report (SAR) – ziņojums par aizdomīgiem darījumiem (rīcību)). Ziņojumu sniedz par jebkuru gadījumu, kas izraisa aizdomas sakarā ar iespējamo normatīvo aktu pārkāpumu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā;

5) personām, uz kurām nav attiecināma CTR prasību izpilde – (Designation of Exempt Person (DEP) – apliecinājums izņēmuma personai). Kredītiestādēm ir jāziņo par personām, kuras nav pakļautas Banku noslēpumu likuma prasībām, kā arī par tām neiesniedz CTR.