Vai politisko partiju vēlēšanu programmās atvēlētā uzmanība tieslietu jomai ir pietiekama?

G. Kūtris:

Neesmu pārliecināts, vai partiju programmām vispār ir vērts ticēt un vai daudzi cilvēki tās lasa tieši tā paša iemesla dēļ. Sarakstīt jau var skaistus vārdus, taču līdz šim nav bijusi nekāda atbildība par programmas neizpildi (turklāt vienmēr ir attaisnojums: mēs gribējām, bet mūs neatbalstīja). Tomēr šoreiz savu vērtējumu veidošu, pieņemot, ka programmas ir rūpīga plānošanas darba rezultāts, kas atspoguļo gan problēmas, ko partija ir saskatījusi, gan to risinājumus.

Vērtēt var tikai to, kas ir. Liekas, ka Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), "Atbildība", "Pēdējā partija" un Kristīgi demokrātiskā savienība (KDS) ir apmierinātas ar esošo situāciju tieslietu jomā, jo nesaskatīju nekādus priekšlikumus. Tāpat visai grūti atzīt par programmu vienā teikumā izteiktu ļoti vispārīgu solījumu uzlabot stāvokli ("PCTVL – Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL), "Par prezidentālu republiku") vai konkrētu, bet šauru jautājuma risinājumu kā vienīgo būtiskāko ("Ražots Latvijā", "Tautas kontrole", "Daugava – Latvijai").

Speciālistiem, protams, interesi rada izvērstas pro­grammas ("Vienotība", "Saskaņas centrs" (SC), "Par labu Latviju" (PLL), "Visu Latvijai" – "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (VL/TB/LNNK)), jo šeit ir ko vērtēt, par ko diskutēt un arī būs pamats prasīt izpildi.

Manuprāt, šobrīd sabiedrība vairāk ir uztraukusies par ekonomiskajiem un ar tiem cieši saistītajiem sociālajiem jautājumiem, tāpēc arī partiju solījumos lielāka uzmanība veltīta tiem (programma tomēr domāta vēlētāju piesaistīšanai). Tāpēc tieslietu jomai atvēlētā uzmanība loģiski ir mazāka. Iespējams, ka šajā virzienā sabiedrība (tostarp – partijas) arī nesaskata visas sistēmas problēmas, bet izvirza tikai atsevišķus risināmos jautājumus.

Līdz ar to varētu teikt paldies tām partijām, kas rūpīgāk iedziļinājās tieslietu jomas jautājumos un publiski darīja zināmus savus nodomus. Esmu pārliecināts, ka arī citas partijas (pat bez rakstiska apsolījuma) ir ieinteresētas darīt visu, lai tieslietu sistēma turpinātu attīstīties.

S. Osipova:

Lielākā daļa no politiskajām partijām nav izvērsušas savu nostāju tieslietu jomā. Tās ir apmierinājušās ar vispārīgām frāzēm, kuras lasītājs var tulkot pēc savas izvēles. Piemēram: "Jāpārskata tiesas attieksme pret ekonomiskajiem noziegumiem valsts pārvaldē." Frāze var nozīmēt gan bargākus sodus, gan vieglākus sodus, jo politiķu attieksme nav konkretizēta. Turklāt par sodiem lemj likumdevējs, nevis tiesa. Tiesa spriež tiesu, nevis pauž savu attieksmi. Teikums ir populistisks uzsaukums bez dziļākas jēgas. Diemžēl šādi teikumi bez jēgas, loģikas un dziļāka seguma dominē politisko partiju piedāvātajā politikā tieslietu jomā. Tieslietas nav izņēmums, jo līdzīga aina ir arī citās valsts darbības jomās.

Tikai dažās no politiskajām programmām, kas iesniegtas Centrālajai vēlēšanu komisijai, ir loģiski izstrādāta stratēģija tālākai tieslietu attīstībai. Te varētu minēt "Vienotības" un PLL iesniegtās programmas, kurās ir minēti konkrēti pasākumi, kuri, pēc katras partijas viedokļa, stiprinātu tiesiskumu Latvijas Republikā. Arī VL/TB/LNNK, lai gan mazāk detalizēti, piedāvā loģisku politiku tiesiskuma stiprināšanai. Šajās partijās ir kandidāti ar lielu politisko pieredzi, un viņu vidū arī juristi. Minēto partiju piedāvātā stratēģija tieslietās ir balstīta uz iestrādēm, kuras veikusi pašreizējā Saeima, kā arī Tieslietu ministrijas veiktajiem un pasūtītajiem pētījumiem. Daļa no ierosinājumiem jau ir apspriesti politiķu un juristu vidū. "Vienotība" un PLL sola turpināt šīs Saeimas iesāktos un nepabeigtos darbus, kas ir vērtējams ļoti pozitīvi, jo parlamentam, no vienas puses, vajag svaigas asinis, taču parlamenta darbības turpināšanās arī ir ļoti svarīga. Ja katrs parlaments sāktu darbu "no baltas lapas", valstī nevarētu runāt ne par tiesisko, ne jebkādu citu stabilitāti. Tālejošas attīstības programmas nav realizējamas vienas Saeimas pilnvaru ietvaros. Tas, kā šobrīd tik ļoti pietrūkst Latvijai, ir skaidra nākotnes vīzija, kas notiks ar mums pēc diviem, pieciem un desmit gadiem, lai iedzīvotāji varētu plānot savu dzīvi un paļauties uz drošu nākotni Latvijā.