26. Oktobris 2010 /NR. 43 (638)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiešā demokrātija Eiropā
LL.M.
Inese Nikuļceva
SIA "Eiropas tiesību birojs" valdes priekšsēdētāja 

Mūsdienās galvenā valsts pārvaldes forma ir reprezentatīvā demokrātija, tomēr Eiropas valstīm ir arī sena tiešās demokrātijas institūtu izmantošanas vēsture. Vispirms jau jāmin Šveices pieredze, vēlāk tiešās demokrātijas institūti "pārceļoja" uz Franciju, Itāliju un citām Eiropas valstīm. Šodien gandrīz visu Eiropas valstu konstitūcijās ir ietvertas normas par referendumu.

Raksta mērķis ir, pirmkārt, sniegt īsu ieskatu tiešās demokrātijas institūtu attīstībā Eiropā. Otrkārt, rakstā klasificēti tiešās demokrātijas institūti, kā arī salīdzinošā aspektā analizēta tiešā demokrātija vairākās Eiropas valstīs. Šveice izvēlēta kā valsts, ko pamatoti uzskata par tiešās demokrātijas "dzimteni". Īrija izvēlēta kā valsts ar senām referendumu tradīcijām un kā valsts, kuras referendumu regulējumā var atrast līdzības ar Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk tekstā – Satversme) ietverto tautas nobalsošanas regulējumu. Itālija analizēta galvenokārt tāpēc, ka tā ir viena no nedaudzām valstīm, kurās tāpat kā Latvijā mūsdienās pastāv atceļošais referendums jeb referendums ar veto raksturu. Savukārt tiešā demokrātija Austrijā un Francijā aprakstīta, jo Austrijas un Francijas sistēmas ir visai atšķirīgas no Latvija sistēmas. No postsociālistiskajām valstīm aplūkota Lietuva un Igaunija. Latvijai ar tās kaimiņvalstīm ir ne tikai līdzīga vēsture, bet arī daudz kopēja to tiesību sistēmās, arī tiešās demokrātijas institūtu regulējumā. Treškārt, raksta mērķis ir salīdzināt citu Eiropas valstu un Latvijas tiešās demokrātijas institūtu regulējumu un izdarīt secinājumus par tiešās demokrātijas institūtu būtību. Raksta mērķis nav sniegt dziļāku ieskatu Latvijas tautas nobalsošanas un vēlētāju likumdošanas iniciatīvas regulējumā.

Ieskats vēsturē

Tiešās demokrātijas saknes meklējamas jau Senajā Grieķijā un Romā. Arī viduslaiku Dienvideiropas pilsētvalstīs un Šveices teritorijā lēmumu pieņemšanā laiku pa laikam izmantoja dažādas pilsoņu tiešās līdzdalības formas. Pirmais referendums Šveicē notika 1449. gadā, tajā pilsoņi balsoja par kara nodokļiem un par dalību valstu savienībās.1

Pirmā konstitūcija Šveices teritorijā bija 1798. gada 12. aprīlī pieņemtā Helvēcijas Republikas Konstitūcija. Šo Konstitūciju varēja grozīt tikai, nododot Konstitūcijas grozījumus tautas nobalsošanai. Otrā Helvēcijas Konstitūcija tika pieņemta 1802. gadā, un tā bija pirmā konstitūcija, ko pieņēma tauta referendumā. Šajā referendumā izmantotā balsošanas metode atšķīrās no iepriekšējās šveiciešu metodes, atbilstoši kurai balsis tika skaitītas pa zemēm un veidoja zemes balsojumu. Pēc jaunās sistēmas individuālās balsis tika skaitītas kopā visā valstī. 1815. gadā Šveices teritorijā tika izveidota konfederācija, kuras pamatā bija līgumi starp 22 suverēnām valstīm (kantoniem). Līdz 1830. gadam Šveicē nebija no kantoniem neatkarīgas centrālās varas, savukārt kantonos dominēja reprezentatīvā lēmumu pieņemšana. No 1830. līdz 1848. gadam lielākā daļa kantonu ieviesa tiešās demokrātijas formas. 1831. un 1832. gadā gandrīz puse kantonu pieņēma konstitūcijas tautas nobalsošanā. Vēlāk tika ieviests veto referendums, kas ap 1840. gadu transformējās obligātajā referendumā par likumiem un fakultatīvajā referendumā.2 Šveices Konfederācijas pamatā esošos līgumus starp kantoniem aizvietoja 1848. gada 12. septembra Konstitūcija. Šīs Konstitūcijas teksts paredzēja gan obligāto, gan fakultatīvo referendumu. Pati Konstitūcija tika pieņemta kantonos, tomēr absolūti lielākajā daļā gadījumu kantonos notika tautas nobalsošana. Nākamajās desmitgadēs pēc 1848. gada tiešās demokrātijas institūts attīstījās kantonos. Tas ietvēra inter alia tautas iniciatīvu par konstitucionāliem jautājumiem, obligāto referendumu par likumiem, tautas likumdošanas iniciatīvu par likumprojektiem, referendumu par finansiāliem jautājumiem un likumu atcelšanu. 1874. gada 29. maija Šveices Konstitūcija papildus 1848. gada Konstitūcijā ietvertajām normām par referendumu paredzēja tautas (vēlētāju) tiesības ierosināt referenduma rīkošanu. Konstitūcijas 89. pants paredzēja, ka "federālie likumi un vispārsaistoši federālie akti ir jānodod apstiprināšanai vai noraidīšanai tautai, ja to pieprasa 30 000 [vēlāk – 50 000] Šveices balsstiesīgo pilsoņu no astoņiem kantoniem".3 Kopš 1891. gada 1874. gada Konstitūcijā tika paredzēta atšķirīga kārtība pilnīgai un daļējai Konstitūcijas pārskatīšanai, tomēr abos gadījumos bija nepieciešama tautas nobalsošana. Šveices 1874. gada Konstitūcijas 123. pants noteica obligāto tautas nobalsošanu Konstitūcijas grozīšanai un jaunas Konstitūcijas pieņemšanai: "Pārskatītā Federālā konstitūcija vai tās daļa stājas spēkā, ja to apstiprina Šveices pilsoņu, kas piedalās nobalsošanā, vairākums un kantonu vairākums."4 Ar šiem grozījumiem tiešā demokrātija Šveicē praktiski ieguva mūsdienu formu.5 Šveices 1874. gada Konstitūcija, gan vairākkārt grozīta, bija spēkā līdz 1999. gadam. Pašlaik spēkā ir 1999. gada 18. aprīļa Šveices Konfederācijas Federālā konstitūcija. Šveicē ir notikuši vairāk nekā pieci simti piecdesmit referendumu; tas ir vairāk nekā referendumi nacionālā līmenī visās citās valstīs kopā.

Vairākas Francijas pilsētas izmantoja referendumu jau no 1552. gada. Iedvesmojoties no Ruso koncepcijas par tautas suverenitāti un revolūcijas ideāliem, Francijas 1793. gada Konstitūcijā tika iekļautas normas par referendumu par Konstitūcijas grozīšanu, kā arī tautas iniciatīvas tiesības.6 Tomēr Napoleons izmantoja referenduma procesu nevis tādēļ, lai atbalstītu demokrātisku valdību, bet gan tādēļ, lai ierobežotu likumdevēju un leģitimizētu savas diktatora pilnvaras. Piemēram, 1802. gadā notika referendums par Napoleona nozīmēšanu par konsulu uz mūžu, bet 1804. gadā – par Napoleona apstiprināšanu par Francijas imperatoru.7 Referendumu nozīme Francijā īpaši tika atzīta pēc 1962. gada, kad Šarls de Golls (Charles de Gaulle) iesniedza Francijas tautas izlemšanai jautājumu par Valsts prezidenta ievēlēšanu tiešās vēlēšanās. Francija paplašināja referendumu rīkošanas iespējas Piektās Republikas – 1958. gada – Konstitūcijā un šodien ir kļuvusi par vienu no valstīm, kurās referendumi notiek bieži.

Arī Itālijā visai plaši rīko referendumus. 1860. gadā dažādās provincēs notika nobalsošanas par provinces turpmāko valstisko identitāti. Normas par referendumu tika iekļautas Itālijas 1947. gada 22. decembra Konstitūcijā (pašlaik spēkā esoša). Francijā referendumu izmantoja, lai "leģitimizētu spēcīgu valdību", savukārt Itālijā referendumi veicina pretēju rezultātu. Tautas veto tiesības atcelt parlamenta pieņemtu likumu referendumā iegrožoja parlamentu.8

Vairākas valstis tiešās demokrātijas institūtus paredzēja savās konstitūcijās 20. gadsimta sākumā. 1915. gada Dānijas konstitūcija paredzēja obligāto referendumu par jebkuriem Konstitūcijas grozījumiem. Arī Dānijas 1953. gada Konstitūcija (ir spēkā) iever obligāto referendumu, kā arī papildus 1915. gada Konstitūcijā paredzētajam – fakultatīvo referendumu par parlamenta pieņemtu likumu.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties