Tiesību zinātnieku darbos var atrast dažādus valsts suverenitātes principa un neatkarīgas valsts jēdziena skaidrojumus. Taču jau kopš suverenitātes teorijas aizsākumiem ir pastāvējusi cieša korelācija starp valsts suverenitāti un tiesas spriešanu augstākajā instancē.
Suverenitātes teorijas pamatlicējs Žans Bodēns suverenitāti definēja kā noteiktu pilnvaru kopumu, kas raksturo suverēnu. Viena no tām ir tiesas spriešana augstākajā instancē.1 Atbilstoši Ž. Bodēna mācībai suverēnam jābūt galavārdam savu pavalstnieku strīdu izšķiršanā. Ja suverēna lēmumus tiesas spriešanas jomā iespējams pārsūdzēt, tad viņa augstākā vara ir apšaubāma.
Valsts suverenitātes kontekstā tas nozīmē, ka valstij ir autonoma tiesu sistēma, kurā lietas tiek galīgi izlemtas. Savukārt tas attiecīgi uzliek pienākumu katrai valstij izveidot savu tiesu sistēmu un arī augstāko instanču tiesas, kuras pieņem galīgos lēmumus lietās. Balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, Satversmes tiesa secinājusi, ka valstis bauda plašu rīcības brīvību savu tiesu sistēmu institucionālajā izveidošanā.2
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Par "Jurista Vārds" | Autoriem | |
| Redakcija | Lietošanas noteikumi | |
| Kontakti | Autortiesības | |
| Reklāma | Grāmatu e-veikals | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Abonēšana | Lapas karte |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
