2010. gada 1. novembrī spēkā stājās jaunais, Saeimas 2010. gada 26. jūlijā pieņemtais, Maksātnespējas likums.1 Ar jaunā likuma spēkā stāšanos spēku zaudēja 2008. gada 1. janvāra likums ar tādu pašu nosaukumu2 (turpmāk tekstā – 2008. gada Maksātnespējas likums). Lai mainītu tiesisko regulējumu, likumdevējs izvēlējās radīt pilnīgi jaunu normatīvo aktu, tādējādi paturot sev prerogatīvu normatīvo aktu īpaši piemērot jau pastāvošo problēmu (kā arī nākotnes problēmu) risināšanai. Ievērojot minēto, būtu sagaidāms, ka jaunā likuma tiesību normas būtu radītas ar īpašu rūpību un kvalitāti, lai to piemērošana būtu pēc iespējas vienkāršāka.
Diemžēl jākonstatē, ka jaunais Maksātnespējas likums ir trūkumu pilns. Par to liecina kaut vai tas, ka likums jau ticis pie tā pirmajiem grozījumiem (turklāt daži grozījumi bijuši nepieciešami tikai tādēļ, ka likumā bijušas neuzmanības kļūdas), vēl pirms tas stājies likumīgā spēkā;3 turklāt tas jau pirms spēkā stāšanās ir saņēmis gana daudz kritikas. Valsts prezidents to nodeva otrreizējai caurlūkošanai, arī juridiskajā periodikā par to ir publicēts daudz kritikas. Kritizēts gan tiesiskās aizsardzības process,4 gan arī juridiskās personas maksātnespējas process,5 turklāt ir konstatēta ne vien problemātika jaunā likuma piemērošanā (līdz šim gan tikai hipotētiska), bet arī likuma iekšējās pretrunas, kas liecina par likumdevēja nepārdomātu rīcību un nekvalitatīvu darbu.
Šajā rakstā autors aplūkos jaunā Maksātnespējas likuma pretrunīgumu un tā neatbilstību būtiskākajiem maksātnespējas procesa mērķiem.
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.