Pirmais pasaules karš tā aculiecinieku skatījumā tika uzskatīts par vienu no bezjēdzīgākajiem cilvēces vēsturē. Gadiem ilgi Eiropu šķērsoja faktiski nekustīgas frontes līnijas, bet ģenerāļi vingrinājās kaujas mākslā, atkarodami viens otram dažus kvadrātkilometrus, lai pēc dažām dienām tos atkal zaudētu. Izlietās asinis viņus neuztrauca. Kara iemesli bija sen aizmirsušies. Principi palika. Tomēr beigu beigās šis karš nesa “rezultātus” – sagruva dažas reiz visvarenas impērijas...

Varbūt salīdzinājums ir pārāk dramatisks, diemžēl šobrīd “frontes līnijas” šķir varas zarus Latvijā. Runa ir par līniju, kuras vienā pusē stāv izpildvara un likumdevējs, bet otrā – tiesu vara. Milzīgai mīlestībai starp valsts varas zariem nav nemaz jābūt, tā sakot, pēc definīcijas. Pretējā gadījumā nebūtu iespējams sasniegt varas dalījuma mērķi – savstarpēju kontroli un līdzsvarošanu. Taču šī mehānisma darbība nav iespējama arī situācijā, kad varas zari atrodas atklātā konfliktā. To sauc par konstitucionālo krīzi, kas savukārt var novest pie valsts eksistences apdraudējuma.

Kopš valsts finanšu katastrofas sākuma likumdevējs vairākas reizes ir mēģinājis samazināt tiesnešu darba samaksas līmeni, pamatodams to ar budžeta konsolidācijas nepieciešamību, kuras dēļ tiek “grieztas” visu pārējo valsts algoto darbinieku algas. Tiesneši savukārt izmantoja savas tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību un divās šobrīd jau izspriestajās Satversmes tiesas lietās guva uzvaru.

Pagājušajā nedēļā valdība spēra kārtējo soli, publiskojot projektu, ar kuru paredzēts veikt fundamentālu tiesnešu algu reformu, iekļaujot tos vienotajā valsts atalgojuma sistēmā. Savukārt Administratīvo tiesnešu biedrība nāca klajā ar paziņojumu, kurā norādīja uz nepieņemamo valdības retoriku. Spriedze turpināja pieaugt. Kuluāros tiesneši izteica apņēmību šīs reformas realizēšanas gadījumā vērsties ne vien Satversmes tiesā, bet arī starptautiskajās institūcijās.

No malas raugoties, šobrīd jau izmisīgi jāaicina visas puses – sēsties pie sarunu galda! Ne vien tādēļ, ka likumdevējam tiesu varas uzklausīšanu kā tiesnešu darba samaksas reformas priekšnosacījumu pieprasa Satversmes tiesas spriedums. Un ne tikai tādēļ, lai tiesneši izteiktu nesatricināmu pārliecību, ka 2003. gadā izveidotā, taču šobrīd valsts budžeta iespējām vairs neatbilstošā viņu darba samaksas sistēma ir konstitucionāli aizsargāta, neiedragājami un negrozāmi neaizskarama vienība.

Visām pusēm, gluži kā Pirmā pasaules kara bezcerību apjaušot, Hemingveja vārdiem runājot, vajadzētu teikt “ardievas ieročiem”, kāpt ārā no ierakumiem un savstarpējas cieņas gaisotnē sākt meklēt izeju no “šaurās bezizejas” (tas savukārt ir citāts no Vinnija Pūka arsenāla).