14. Decembris 2010 /NR. 50 (645)
Notikums
Lemj par tiesnešu iekļaušanu vienotā atalgojuma sistēmā
11

Pēdējo nedēļu laikā arvien plašāk sabiedrībā izskanējušas likumdevēja un tiesu varas debates par tiesnešu atalgojumu nākamajā gadā. "Jurista Vārda" lasītājs droši vien jau ir pamanījis Tieslietu padomes lēmumu, kurā tiesu varu pārstāvošā institūcija noraidījusi Ministru kabineta priekšlikumu noteikt tiesnešu un prokuroru atlīdzību Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā.

Saeimas Juridiskā komisija un Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisija ir rūpīgi izskatījusi Tieslietu padomes argumentus, kā arī uzklausījusi Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas viedokļus. Aizvadītajā ceturtdienā Saeimas ārkārtas sēdē par tiesnešu atalgojuma reformu runāja Saeimas priekšsēdētāja un Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne. Politiķes savās runās sniedza plašu esošās situācijas raksturojumu, kā arī iezīmēja likumdevēja pieņemtos lēmumus un mērķus. Debatēs par tiesnešu atalgojumu runāja Saeimas deputāti Valērijs Agešins un Dzintars Rasnačs, kā arī tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs. Ņemot vērā plašo interesi par tiesnešu atalgojuma reformu, "Jurista Vārds" šajā numurā publicē 10. Saeimas 2010. gada 9. decembra ārkārtas sēdē teikto runu fragmentus.

Ilma Čepāne (frakcija "Vienotība")

Ministru kabineta sagatavotie likumprojekti – likumprojekts "Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā", likumprojekts "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", likumprojekts "Grozījumi Prokuratūras likumā" un likumprojekts "Grozījumi Satversmes tiesas likumā" – paredz no valsts budžeta finansēto valsts amatpersonu atalgojuma sistēmas būtisku reformu.

Vienotā atlīdzības likuma tvērums šodien, kā mēs redzam, tiek paplašināts. Šobrīd uz pirmo lasījumu šajā sistēmā tiek piedāvāts iekļaut tiesnešus, prokurorus un arī Saeimas deputātus. Šie likumprojekti ir būtisks solis, lai sāktu veidot loģisku, pārskatāmu un ikvienam saprotamu atlīdzības sistēmu visos no valsts budžeta finansētajos varas atzaros – likumdevēja varā, izpildvarā un tiesu varā.

Nedrīkst būt situācija, kāda tā bija pirms dažiem gadiem, kad viena valsts varas atzara amatpersonām atalgojums astronomiski pieauga, bet citi tajā pašā laikā turpināja gaidīt, kad valdība vai Saeima par viņiem atcerēsies.

Daži piemēri, par kuriem es iepriekšējās Saeimas laikā jau esmu runājusi un norādījusi: no valsts budžeta finansēto amatpersonu atlīdzības jomā, maigi izsakoties, valdīja liela nesakārtotība.

Spriežot pēc Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā publicētajām valsts amatpersonu 2007. gada ikgadējā ienākuma deklarācijām, pieredzējušiem Augstākās tiesas tiesnešiem, senatoriem alga bija aptuveni no 30 līdz 33 tūkstošiem latu gadā, bet ierindas Satversmes tiesas tiesnesim, piemēram, kaut arī ar profesora grādu, nedaudz vairāk par 28 tūkstošiem latu. Savukārt atsevišķu ministriju ierēdņiem, piemēram, Satiksmes ministrijā, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Finanšu ministrijā un vēl citur, valsts sekretāru un viņu vietnieku atalgojums tika noteikts pat divas reizes vairāk nekā Augstākās tiesas senatoriem, ko minēju iepriekš.

Bez tam šie ierēdņi bija saņēmuši papildu atalgojumu kā kapitāldaļu turētāju pārstāvji privātās un valsts kapitālsabiedrībās vai arī kā padomes vai valdes locekļi šajās kapitālsabiedrībās.

Piemēram, vislielāko rekordu 2007. gadā bija uzstādījis tā laika Satiksmes ministrijas valsts sekretārs, kas bez darba ministrijā – alga viņam bija ap 60 tūkstošiem – vēl 11 vietās bija kapitāldaļu turētājs un divās vietās – valdes loceklis, kopā gadā saņemot aptuveni 90 tūkstošus latu.

Vēl vairāk, departamenta direktora vietnieks Izglītības ministrijā saņem līdzīgu algu kā Satversmes tiesas priekšsēdētājs vai Augstākās tiesas priekšsēdētājs, proti, šeit es runāju par viņa pamatalgu un arī vēl kapitāldaļu turēšanu un pārstāvību atsevišķās valdēs un padomēs.

Un tāpēc es saprotu arī tiesnešu aizvainojumu, kas krājies gadiem ilgi, jo arī es desmit gadus esmu bijusi, kā jūs zināt, viņu vidū. Tāpat šajos gados nemitīgi ir bijuši aizmirsti arī zemesgrāmatu tiesneši un, neraugoties uz atbildīgiem uzdevumiem un smagiem darba apstākļiem, pabērna lomā visus šos gadus ir bijuši arī prokurori.

Pagātnē ir bijis ļoti daudz netaisnību, kuras mēs apzināmies, ir bijušas ļoti daudzas kļūdas, taču mums ir jāiet uz priekšu un, veidojot 2011. gada budžetu ar skaidru stabilizācijas un nākotnes izaugsmes perspektīvu, mums ir svarīgi neatkārtot pagātnes kļūdas.

Valsts spēks ir nevis varenajā likumdevējā, kā daži mēģina iztēloties, vai ne no viena neatkarīgā tiesā, kā dažkārt arī nepamatoti tiek uzskatīts. Valsts spēks ir dažādu varu spējā savstarpēji komunicēt, atrast kompromisus, resursus tērēt nevis vienam otra apkarošanā, bet gan valsts izaugsmes veicināšanā un rūpēs par ikvienu šai valstij piederīgo.

Šodien apspriežamie likumprojekti nav tapuši viegli, tie radušies smagās un asās debatēs. Vieglas nav bijušas arī konsultācijas ar tiesu varu. Taču likumdevējs un izpildvara ir pildījusi noteiktās procedūras, kādās šādus likumprojektus var pieņemt. Un mums, Saeimai, ir tas nepateicīgais uzdevums mēģināt kā uz aptiekas svariem izsvērt gan visas sabiedrības, gan arī atsevišķu sabiedrības grupu intereses, tostarp tiesnešu, prokuroru, arī Saeimas deputātu intereses. Un vienīgais pamats, uz kura mēs varam pieņemt pareizos lēmumus, ir Satversme un Satversmes tiesas spriedumos sniegtās vadlīnijas. Tālāk pievērsīšos šīm galvenajām vadlīnijām, kuras varam atrast Satversmē un Satversmes tiesas spriedumos, kas ir veltīti tiesnešu darba atalgojumam.

Visupirms jāuzsver, ka Satversmes tiesas spriedumi neliedz veikt tiesnešu atlīdzības sistēmas reformu. Atbilstoši Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumam šādu reformu var veikt, ja tai ir leģitīms mērķis, nopietni iemesli un saprātīgs pamatojums.

Papildus tam Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka reformu nevar veikt krīzes periodā vai krīzes ietekmē, kā arī jāievēro noteiktas procedūras konsultācijās ar tiesu varu.

Es gribu īpaši uzsvērt, ka Ministru kabineta sagatavotie likumprojekti neparedz krīzes laika regulējumu. Likumprojekti nav izstrādāti krīzes ietekmē, bet gan vienotā atalgojuma sistēmas ieviešanas ietvaros.

Arī tiesnešu atlīdzības sistēma vienotās atlīdzības sistēmas ietvaros tiek kārtota ilgtermiņa perspektīvā, nevis šodienas vajadzībām un reformas mērķis ir nodrošināt adekvātu tiesnešu atalgojumu, tādējādi nodrošinot tiesu neatkarību. Likumprojekts paredz, ka tiesnešu atalgojums nākamajā gadā būs viens no augstākajiem valstī.

Otrkārt. Satversmes tiesa savā 2010. gada 22. jūnija spriedumā ir daudz runājusi par taisnīguma principa ievērošanu, nosakot dažādu valsts amatpersonu atalgojumu, tostarp tiesnešu atalgojumu. Satversmes tiesa ir minējusi, ka tiesneši nedzīvo sociālā vakuumā, bet gan ir sabiedrības daļa, kura cieši saistīta ar šo valsti.

Satversmes tiesa ir aicinājusi likumdevēju tiesiskajā realitātē nodrošināt tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru. No Satversmes tiesas spriedumiem izriet, ka likumdevējam līdz 2011. gada 1. janvārim ir pienākums veikt noteiktus pasākumus, lai nodrošinātu taisnīguma principa īstenošanu.

Satversmes tiesa ir atzinusi: "Lai likumdevējs varētu novērst šajā spriedumā konstatētos pārkāpumus, tam ir nepieciešams laiks. Būtisku likumu grozījumu izstrādāšanai vai ar budžetu saistīto jautājumu risināšanai Satversmes tiesa parasti nosaka sešu mēnešu termiņu. Tātad likumdevējam šiem nolūkiem būtu nepieciešams laiks līdz 2011. gada 1. janvārim." Citāta beigas. Es citēju no Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 32. punkta.

Līdz ar to Saeimai ir ne vien tiesības, bet arī pienākums noteiktā laikā veikt būtiskus likumu grozījumus tiesnešu atlīdzības jomā.

Treškārt. Attiecīgie grozījumi sagatavojami, ievērojot procedūras prasības, kas ir noteiktas arī šajos spriedumos. Ministru kabineta sagatavotie likumprojekti Satversmes tiesas noteiktajā termiņā ir izstrādāti un rūpīgi apspriesti. Neraugoties uz saspringto laika grafiku un ilgstošajām konsultācijām ar tiesu varu, kurās ir piedalījušies ne vien izpildvaras, bet arī likumdevēja pārstāvji, likumprojekta sagatavošanā ir mēģināts ievērot visus Satversmes tiesas noteiktos termiņus un procedūras.

Šīs procedūras nodrošina, ka tiesu varai ir bijis laiks iepazīties ar politiķu piedāvājumu, to apspriest un izteikt savu vērtējumu. Mēs runājām ar tiesnešiem Tieslietu padomē, aicinājām tiesnešus un prokuratūras pārstāvjus uz Juridiskās komisijas un apakškomisijas sēdēm. Mēs zinām visas tiesnešu bažas un iebildumus.

Tāpēc komisijas sēdēs ir izkristalizējušies vairāki priekšlikumi, kuri ir vērsti uz tiesnešu bažu samazināšanu. Proti, likumdevējs paredzēs tiesnešiem piemaksas par kvalitatīvu un kompetentu tiesas spriešanu. Likumdevējs paredzēs piemaksas par darbu tiesnešu pašpārvaldes institūcijās un par judikatūras apkopošanu. Likumdevējs ierobežos Ministru kabineta iespējas patvaļīgi pārskatīt atalgojuma sistēmu, lai, rūpējoties par saviem darbiniekiem, aizmirstu par tiesnešiem.

Mēs esam gatavi iet arī tālāk. Ja tiesnešiem ir priekšlikumi, kas vēl būtu veicams, lai jaunā sistēma tiktu akceptēta un iedarbināta, esam gatavi uzklausīt un risināt problēmas.

Reforma tiek veikta arī tādēļ, ka iepriekšējā atalgojuma sistēma ar nepārtrauktajiem pārejas periodiem (es runāju par tiesnešu atalgojumu), tiesnešu algas iesaldēšanu un rožainas nākotnes solījumiem sevi ir izsmēlusi. Ar šo likumprojektu palīdzību ir mēģināts labot visas šīs lietas, par kurām Satversmes tiesa savos spriedumos pamatoti teikusi skarbus vārdus.

Ceturtkārt. Likumdevējs ir izšķīries par nebijušu soli Latvijas parlamentārisma vēsturē (es šeit runāju par Juridisko komisiju): ņemot vērā gadiem ilgu tiesu varas aizmiršanu, atstāšanu pabērna lomā, Juridiskā komisija konceptuāli ir nolēmusi ikvienam tiesnesim un prokuroram izmaksāt kompensāciju. Domājams, ka svarīgāks par kompensācijas summas apmēru ir apstāklis, ka likumdevējs ir atzinis savu kļūdu.

Un nobeigumā es gribu uzsvērt, ka šodien izskatāmie likumprojekti nav ideāli. Tie ir uzlabojami un rūpīgi pilnveidojami. Mums vēl ir laiks debatēm, mums vēl ir laiks formulēt priekšlikumus un pilnveidot Ministru kabineta projektu. Konsultācijās ar tiesu varu, kā arī apspriežot likumprojektus Juridiskajā komisijā, ir izkristalizējušās vairākas nepilnības, kas projektā būtu novēršamas. Es pievēršu jūsu uzmanību, ka Saimnieciskā komisija un Prezidijs ir lēmis par būtisku Saeimas deputātu atalgojuma reformu. Vēl ir laiks līdz otrajam lasījumam iesniegt priekšlikumus, lai novērstu tās lietas, kas līdz galam nav precīzi izstrādātas.

Bet ir vēl viena svarīga lieta, kurai es gribētu pievērst uzmanību. Proti, tas ir tiesu darbinieku, tiesnešu palīgu, tiesas sēžu sekretāru un kancelejas darbinieku zemais atalgojums. Viņi ir tie, kas nodrošina tiesu varas komunikāciju ar sabiedrību un atslogo tiesnešu darbu, rakstot, piemēram, spriedumu projektus. Bez šo darbinieku adekvāta atalgojuma nodrošināšanas mēs arī nevaram runāt par neatkarīgu tiesu varu.

Juridiskā komisija ir saņēmusi arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas atbalstu šiem likumprojektiem.

Līdz ar to es aicinu piešķirt likumprojektiem steidzamību un atbalstīt šos likumprojektus pirmajā lasījumā.

 

Solvita Āboltiņa (frakcija "Vienotība")

Es runāšu kā Tiesu politikas apakškomisijas vadītāja. Tātad jautājums ir par atalgojumu, par to, vai tas ir strīds starp varām, vai tas ir par varu attieksmes demonstrēšanu pret sabiedrību.

Šodien tiek piedāvātas izmaiņas tiesnešu un prokuroru darba samaksas sistēmā un es gribu teikt, ka tās nav ne jaunas, ne arī tikai tagad izdomātas, lai kaut ko nepildītu, nedarītu. Vispirms mēs esam tiesiska valsts, mēs apzināmies, ka Satversmes tiesas spriedumi ir jāpilda. Satversmes tiesas spriedums nenosaka, ka mums jāturpina piemērot un maksāt tiesnešiem no 5000 latu līdz 2000 latu alga zemākajā robežā, kas ir daudzkārt vairāk nekā jebkuram citam. Mums ir jāveido tāda sistēma, kura būtu ilgtspējīga, kura nodrošinātu tiesnešu neatkarību un būtu arī samērojama. Tātad šobrīd mēs piedāvājam sistēmu, kas sakņojas vēsturiskās tradīcijās. Tā bija jau 1929. gadā, arī 1929. gadā tiesneši mēģināja šo sistēmu apstrīdēt un vērsās tiesā, savukārt tiesa atzina, ka šī sistēma ir samērojama un piemērojama, tātad tā ir tiesnešu un visas sabiedrības interesēs.

Arī 2002. gadā, kad sākām runāt par tiesnešu atalgojuma sistēmu, kad sākām runāt par to, ka mums ir nepieciešama tāda tiesu sistēma, kura atbilstu demokrātiskas valsts principiem, mēs aicinājām palīgā starptautiskos ekspertus. Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma veica pētījumu "Atbalsts Latvijas tiesu sistēmai". Tapa neskaitāmi dokumenti, arī koncepcija par tiesnešu atalgojumu. Viens no aktīvākajiem šīs koncepcijas virzītājiem un izstrādātājiem no Latvijas puses bija arī šābrīža Satversmes tiesas priekšsēdētājs Kūtra kungs, kurš atzina, ka tiesnešu atalgojums ir jāpiesaista augstākajiem juridiskajiem ierēdņiem, valsts pārvaldē strādājošajiem. No tā arī šī sistēma ir tapusi, un tas arī ir ņemts par pamatu, domājot par to, kādā sakārtot tiesnešu atalgojuma sistēmu.

Pārējie dokumenti, kas attiecas uz tiesu sistēmas sakārtošanu, nebija tikai par to, kā sakārtot tiesnešu atalgojumu, lai tiesnesis varētu nodrošināt savu Satversmē garantēto neatkarību. Šie dokumenti pirmām kārtām noteica, kā ikviens Latvijas sabiedrības loceklis varēs lietot tiesu sistēmu, par kuru viņš var būt pārliecināts, ka tā spējīga strādāt pēc tiem principiem, kādi darbojas normālās demokrātiskās valstīs, ka šī sistēma spēs pati attīrīties, ja tas nepieciešams, ka šī sistēma pati kontrolēs savu kvalitāti. Tiesnešu atalgojuma sistēmu tika mēģināts ieviest likumā "Par tiesu varu", bet neskaitāmo pārejas noteikumu dēļ tā līdz galam netika ieviesta, bet tāda sistēma tika piedāvāta. Turpretim savas kvalitātes pārbaudi tiesneši nav vēlējušies ieviest jau gadiem. Un arī iepriekš nav bijusi jūtama vēlēšanās dot sabiedrībai pārliecību, ka tiesu sistēma ir tāda, kas atbilst tiesiskas valsts principiem.

Tātad tiesneši paši ļoti dažādi traktē to, vai viņiem ir jāatrodas vienotajā atalgojuma sistēmā. Tā, piemēram, Augstākās tiesas senators Jānis Neimanis publiski laikrakstā "Jurista Vārds" ir norādījis: "Atšķirīgo valstī noteikto darba samaksu regulējošo normu kodifikācija vienā tiesību aktā nekādi nepārkāpj Latvijas Republikas Satversmi un neapdraud tiesnešu neatkarību." Tā ir gan Vācijā, gan Igaunijā, un neredzu iemeslu, lai tā nebūtu arī Latvijā.

Tātad ir pētījums, kādā veidā būtu jāsakārto sistēma, bet arī pašiem tiesnešiem nav viennozīmīgu uzskatu par to, kā šī sistēma būtu sakārtojama. Tiesu varas pārstāvji ir pauduši šādu viedokli: tā kā šobrīd ir krīze, neko grozīt nedrīkstētu, reformas nebūtu jāveic, vienīgi varētu noteikt jaunu pārejas periodu. Gribu atgādināt, ka, pieņemot iepriekšējā gada budžetu, šādam kompromisam mēs jau piekritām un neiekļāvām tiesnešus vienotajā atalgojuma sistēmā, bet vienojāmies par tādu atalgojuma apmēru, kas viņiem nodrošinātu neatkarību. Visā valsts pārvaldē bija noteikts 20 procentu algu samazinājums, bet tiesnešiem bija 17 procenti, jo mēs vienojāmies par iespējamo atalgojuma apmēru. Savukārt tiesneši uzskatīja, ka tādas vienošanās nav bijis, un nekavējoties devās uz Satversmes tiesu, lai to apstrīdētu. Šobrīd šāda ceļa nav. Manuprāt, ļoti daudzi vēl joprojām dzīvo ilūzijās, ka pēc 2012. gada algas būs tādas pašas kā treknajos gados. Es varu apliecināt jebkuram – šeit, zālē, sēdošajiem, it sevišķi valdības pārstāvjiem un tiem, kas ir izstrādājuši budžetu, tiem, kas seko ekonomiskajiem procesiem, – tā nebūs! Tāds algu līmenis nebūs vēl ilgus gadus, un ir absolūti nepareizi ļaut tiesnešiem cerēt, ka pēc gada, diviem vai trim atkal būs vecie labie, treknie laiki. Es pat teiktu, ka īstā krīze bija treknajos gados, jo tā bija mūsu vērtību un mūsu mērenības krīze, kuras sekas mēs jūtam joprojām – mēs nespējam saprast, kas ir mūsu galvenās vērtības un kādā veidā samērot dažādus sabiedrības interešu viedokļus. Un tikai pēdējos gados krīze mūs ir piespiedusi dzīvot tā, kā mēs varam dzīvot atbilstoši savām iespējām, un tomēr domāt par kaut kādu stabilitāti perspektīvā.

Tāpēc es domāju, ka šis projekts, kurš piedāvāts tiesnešu algām, ir samērojams, loģisks. Tas nodrošina tiesnešu neatkarību, nodrošina tiesnešiem daudz augstāku algu nekā jebkuram valsts pārvaldē strādājošajam ierēdnim. Jaunākā tiesneša atalgojums, kurš tikko uzsāk savu darbu tiesu sistēmā, tiek pielīdzināts 12. kategorijas ierēdņa atalgojumam. 12. kategorijas ierēdnis valsts pārvaldē ir nostrādājis vismaz astoņus gadus, viņam ir prasības pēc obligātām svešvalodu zināšanām, pēc maģistra grāda. Nekā tāda sev nepieprasa tiesneši. Arī tie tiesneši, kurus šodien apstiprinājām Juridiskajā komisijā, – es speciāli pievērsu uzmanību ailītei "svešvalodu zināšanas". Un svešvalodu zināšanas bija tikai vienai tiesnesei, kura ir beigusi 50. vidusskolu. Visi pārējie labākajā gadījumā norāda vienas svešvalodas zināšanas, pat tās galvenokārt ar vērtējumu "vidējas". Tiesnesim ir jāspēj sekot līdzi tam, ko lemj starptautiskās tiesas. Tiesnesim ir jāspēj analizēt, kā konkrētus jautājumus ir vērtējusi Strasbūras tiesa un Luksemburgas tiesa. Kā tad viņš tam var sekot un kā ikvienam sabiedrības loceklim var nodrošināt, ka tiešām dzīvojam tiesiskā valstī un ka lēmums, ko pieņem tiesnesis, atbilst sabiedrības interesēm un normālām jurisdikcijas prasībām.

Šīs likumā piedāvātās algas ir tieši salīdzināmas ar citām valstīm. Jo šobrīd, kā jau minēts, jaunākā tiesneša atalgojums būs augstāks nekā vidēji ir valsts pārvaldē, savukārt Augstākās tiesas priekšsēdētāja un Satversmes tiesas priekšsēdētāja atalgojums būs divas reizes lielāks nekā Ministru prezidentam un augstāks nekā Valsts prezidentam. Un tāda pati sistēma, kādu mēs šobrīd piedāvājam tiesnešiem, ir arī citās valstīs, tajā skaitā mūsu kaimiņvalstīs, ar kurām mēs tik ļoti mīlam sevi salīdzināt. Polijā, Lietuvā, Ungārijā, Čehijā šie atalgojumi ir samērojami un saprotami.

Tiesneši mēģina pateikt, ka tas ir varu pretstatījums, ka tās ir likumdevēju pretrunas ar tiesu varu. Gribu atgādināt, ka Satversmē katrai no šīm varām ir noteiktas pilnvaras, noteiktas funkcijas, bet katrā ziņā tas, ko es redzu šobrīd, ir klaja attieksmes pret sabiedrību demonstrēšana. Un tā nav attieksme starp varām, tā ir tiesnešu attieksme pret sabiedrību. Treknajos gados tiesnešiem bija pāridarījuma sajūta, par ko savā uzrunā runāja Čepānes kundze. Bet tas nenozīmē, ka šobrīd ikvienai medmāsai, policistam vai kādam citam ir jāatriebjas par to, ka nu tagad mēs paši varam lemt par savu algu, jo to mums ļauj Satversmes tiesas spriedums, kas nav atceļams un maināms, ka mēs tādā veidā varam atriebties un parādīt, kura no varām ir svarīgāka.

Es uzskatu, ka sabiedrībā jābūt līdzsvaram, ko ir noteikuši mūsu Satversmes tēvi, mums tas ir jānodrošina – to arī mēs mēģinām piedāvāt ar šo budžetu un ar šo priekšlikumu. Tas ir tikai pirmais lasījums. Mums ir iespējas uzlabot un vēl dažas pretrunas novērst, bet katrā ziņā es uzskatu, ka tas būtu atbalstāms un tas ir mūsu pienākums.

 

Valērijs Agešins ("Saskaņas centra" frakcija)

2011. gada valsts budžeta veidošanas procesā ir izvirzīta skaista tēze par solidaritāti starp bagātajiem un trūcīgajiem, starp tiem, kuri ir labāk atalgoti no valsts budžeta, un tiem, kuri atalgoti salīdzinoši sliktāk. Tieši ar šādu pamatojumu koalīcija virza grozījumus "Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā", lai iekļautu vienotajā atlīdzības sistēmā gan Saeimas deputātus, gan tiesnešus un prokurorus.

"Saskaņas centrs" atbalsta solidaritātes nosacījumu attiecināšanu uz tautas priekšstāvjiem, savukārt mūsu nostāja jautājumā par tiesu varas darbinieku atlīdzību ir citāda.

Mēs uzskatām, ka koalīcijas attieksme pret minēto iestāžu darbinieku atlīdzību ir strīdīga tieši pašas koalīcijas rīcības dēļ. Par to liecina 9. Saeimas darbības noslēgumā steigā pieņemtie grozījumi "Valsts un pašvaldību institūciju, amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā", ar kuriem tika noņemti ierobežojumi padomnieku atalgojumam. Par to liecina arī rīcība, aizpildot parlamentāro sekretāru vietas ministrijās. Tas, mūsuprāt, liecina, ka solidaritātes nosacījums ir runās, bet darbos valsts budžeta līdzekļi netiek taupīti sev pietuvināto personu algu palielināšanai un savējo iekārtošanai labos amatos.

"Saskaņas centrs" uzskata, ka sākotnēji samērīguma un solidaritātes princips būtu godīgi attiecināms uz īpaši augstu vērtētajiem padomniekiem, turklāt mūsu frakcija konsekventi ir paudusi savu attieksmi gan pret šo personu, gan pret parlamentāro sekretāru nepieciešamību Saeimā, jo ministriju rīcībā taču ir plašs ministrijas personāls, kam jāspēj gan dot padomus, gan uzturēt saikni ar Saeimu un aizstāvēt ministru viedokli Saeimas komisijās. Tomēr parlamentāro sekretāru skaits ir kļuvis lielāks, tos algo gan ministrijās, gan Ministru prezidenta birojā. Ņemot vērā gan Satversmes tiesas spriedumu jautājumā par tiesnešu algām, gan valsts budžeta līdzekļu netaupīšanu attiecībā uz īpašām personām, uzskatām, ka koalīcija minēto apsvērumu dēļ nevar ierobežot tiesnešu un neatkarīgo iestāžu darbinieku atlīdzības apmērus.

Līdz ar to frakcija "Saskaņas centrs" diezgan atturīgi vērtē grozījumus Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, un balsojumā mēs atturēsimies.

 

Dzintars Rasnačs (VL–TB/LNNK frakcija)

Nacionālās apvienības frakcijas viedokli jau teica kolēģis Imants Parādnieks. Taču es uzskatu, ka mans pienākums ir to papildināt, kā arī paust savu personīgo viedokli vairākās lietās.

Vispirms par tiesnešu algām. Man tiešām ir prieks, ka Saeimā ir divas drosmīgas un drošsirdīgas sievietes. Tā ir Ilma Čepāne un Solvita Āboltiņa, kuras droši aizstāv savu viedokli, mūsu viedokli, tikai man ir žēl, ka tieslietu ministrs kavējas, jo, manuprāt, viņam vajadzēja būt pirmajam. Viņš ir pieteicies debatēs, tātad arī viņš apliecinās savu attieksmi.

Ir tādas parunas, ka deputāts var strīdēties ar ierēdni un pamācīt ierēdni, deputāts var strīdēties ar ministru un pamācīt ministru, deputātam nav ieteicams strīdēties ar žurnālistu, deputātam nav ieteicams strīdēties ar baņķieri, bet, ja deputāts strīdas tiesnesi, tad var sanākt pavisam traki. Tā ka paldies jums par drosmi un aizstāvēsim jūsu... mūsu kopīgo viedokli turpmāk.

Turpinot par tiesnešiem, jāsaka: diemžēl paši tiesneši izplata mītu, ka viņi nevar savienot savus amata pienākums ar citu darbu, taču vienlaikus vairāki desmiti Latvijas tiesnešu ir labākie akadēmisko aprindu pārstāvji Latvijas augstskolās, kur māca tiesību zinātnes, un jāsaka, ka viņu darba kvalitāte, vismaz manā vērtējumā, ir visaugstākā un daudz augstāka nekā citiem docētājiem. Lai viņi man piedod. Tā ka šī amatu savienošana ir ļoti veiksmīga, likumā noteikta un dod ļoti lielu labumu gan sabiedrībai, gan arī pašam mācībspēkam.

 

Aigars Štokenbergs (tieslietu ministrs)

Esmu gatavojies runāt par divām lietām. Pirmā lieta, manuprāt, ir viens no likumprojektiem, kas ir iekļauts budžeta paketē un ko mēs tomēr varētu nosaukt par strukturālo reformu.

Šīs reformas mērķis tiešām ir nodrošināt adekvātu atalgojumu, tādējādi nodrošinot tiesu neatkarību. Tāpēc likumdevējs ilgtermiņā tiešām varētu noteikt salīdzināmus atalgojuma kritērijus valsts sektorā strādājošajiem. Likumprojekts arī paredz, ka tiesnešu atalgojums šajā valstī būs viens no augstākajiem. Bez tam likumprojekts piedāvā ieviest atlīdzības sistēmu, kas stājas spēkā jau 1. janvārī – bez jebkādiem pārejas periodiem. Tas ir balstīts uz reālām finanšu iespējām, bez kaut kādiem iepriekšējiem rožainiem nākotnes solījumiem vai neprognozējamiem pārejas periodiem.

Es gribētu tiešām tāpat, līdzīgi kā deputāts Dzintars Rasnačs, paslavēt Ilmu Čepāni un arī Solvitu Āboltiņu šī likuma tapšanā. Es domāju, ka šis bija viens no likumiem, kura izstrādē Tieslietu ministrija tiešām ļoti labi sadarbojās ar Saeimas atbildīgo komisiju un tika izveidota pat speciāla apakškomisija, ilgstošās debatēs tika panākta vismaz viedokļu tuvināšanās. Šeit es tiešām gribētu nocitēt, ko Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja norādīja pēc būtības, proti, ka "likumprojekts paredz ieviest jau 2002. un 2003. gadā izstrādāto un akceptēto tiesnešu un tiesas darbinieku darba samaksas koncepciju". Ministru kabinets beidzot ir sekojis šai koncepcijai, kas tapa vēl tālajā 2002. gadā, un paredzējis, ka tiesās un prokuratūrās strādājošo amatpersonu atalgojuma līmenis tiktu saistīts ar vispārējām atalgojuma līmeņa tendencēm un samēru valsts budžetā. Valdības iesniegtie likumprojekti balstās uz mērķi, kas savulaik minēts šajā koncepcijā: "Lai jebkurš tiesnesis būtu orientēts uz savas darbības attīstību, proti, pārejot darbā augstāka līmeņa tiesā, paaugstinās arī tiesnešu mēneša darba samaksa."

Kas vēl būtiski strukturālo reformu sakarā: mūsu oponenti norāda, ka neesot izmantotas visas iespējas panākt kompromisu esošās atalgojuma sistēmas ietvaros. Šāds priekšlikums pēc būtības nozīmētu novilcināt strukturālo reformu, kuru, kā jau es teicu, mēs iesākām 2002. gadā ar atbilstošo koncepciju, un šāds priekšlikums faktiski nozīmētu jaunu pārejas periodu, ko pati Satversmes tiesa savā spriedumā mums ir aizliegusi. Tā ir teikusi, ka skaidrībai jābūt jau 2010. gada 31. decembrī. Līdz ar to pat šādi ieteikumi, kas nāk no opozīcijas, tie paši par sevi būtu konstitucionāli apšaubāmi.

patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 14. Decembris 2010 /NR. 50 (645)
11 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
arī jurists
17. Decembris 2010 / 00:07
0
ATBILDĒT
Gudrie un kompetentie tiesneši neradīsies, ja netiks grozīta tiesnešu iecelšanas un vērtēšanas kārtība. Tiesnešu vidū pagaidām daudz viduvējību, kas neprot uzvesties procesa laikā, ir augstprātīgi un neiecietīgi pret pusēm un advokātiem.

Var piekrist, ka liela daļa no jaunievēlētajiem deputātiem ir tikai aitas, kas paklausīgi pilda ganu pavēles.
Neo
16. Decembris 2010 / 14:06
0
ATBILDĒT
Lūk, šodienas Saeimas balsojums ir jau īstenojies tiesu varas neatkarības drauds.Šeit bŪtu nepiecieŠams nekavējošs Tieslietu padomes paziņojums. Ir jāizbeidz šis konservatīvais un beatbildīgā parlamentārā prakse. Kapēc mēs dzīvojam pagātnē un negribam skatīties uz šodienas nepieciešamībām. Visi zina, ka deputati ir tikai aitas un gani sēž pavisam kur citus. Balsojumiem par amatpersonām jākļust par atklātām un nevajag biedēt ar atriebībām. Ta'du nebūs un ja arī būs, tad demokrātiskā valstī ir institūcijas un iespējas, kā to var novērst.



juriste
16. Decembris 2010 / 13:10
0
ATBILDĒT
Es domāju, ka Saeimas balsojums par Judinu lieliski parāda problēmas būtību. Saeimai un izpildvarai vienkārši nav vajadzīgi gudri un spēcīgi tiesneši.

Judins nepārprotami ir viens no labākajiem speciālistiem krimināltiesībās. Augstākā tiesa pati bija atzinusi, ka viņiem šāds speciālists būtu vajadzīgs, bet Saeima uzskata, ka viņš nevar kļūt par tiesnesi.

Arī atalgojuma noteikšana to spilgti apliecina. Ja atalgojums ir tāds, ka pat ne katrs ministrijas nodaļas vadītājs būs ieinteresēts kļūt par tiesnesi, tad ir jautājums, kur tad tie gudrie un kompetentie tiesneši radīsies. Noteikti ir un būs daži entuziasti, kas būs gatavi kļūt par tiesnešiem, neskatoties uz to, ka atalgojums ir zemāks nekā šis cilvēks varētu nopelnīt kā jurists citur. Taču jautājums ir par to, vai pietiek ar dažiem entuziastiem, vai arī mēs tomēr gribam, lai vismaz ikviens jaunais tiesnesis ir tiešām viens no labākajiem juristiem.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 8
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties