18. Janvāris 2011 /NR. 3 (650)
Domu mantojums
Augstākā tiesa barikāžu laikā
1
Divdesmit gadus senu vēsturi atceroties
Rasma Zvejniece
Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļas vadītāja 
Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo (otrais no kreisās) un juristi no Maskavas un Gruzijas kopā ar ASV senatoru Edvardu Kenediju (centrā). Šo fotogrāfiju Kenedijs atsūtīja ar parakstu: “Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētājam Gvido Zemrībo. Lai draudzība starp mūsu abām valstīm turpinās un iet plašumā.”
Foto: no Augstākās tiesas muzeja fondiem

Šomēnes aprit 20 gadi kopš 1991. gada janvāra notikumiem, kuru laikā Rīgā tika celtas barikādes aizsardzībai pret centieniem apturēt Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas procesu.

To, cik dramatiski tolaik attīstījās notikumi Latvijā un abās pārējās Baltijas valstīs, liecina 1991. gada notikumu hronoloģija. Jau 2. janvārī PSRS lojālais kaujinieku grupējums OMON ieņem Preses namu. 7. janvārī uz Latviju, Lietuvu un Igauniju tiek nosūtītas desanta karaspēka vienības ar ieganstu nodrošināt iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos. 10. janvāra Interfrontes mītiņā ap 50 tūkstošiem dalībnieku aicina atkāpties I. Godmaņa vadīto valdību. 12. janvārī M. Gorbačovs A. Gorbunovam un I. Godmanim Maskavā sola nelietot bruņotu spēku. Taču 13. janvāra notikumi Viļņā liecina par pretējo: tanki ielenc Lietuvas Augstāko padomi, bet, sargājot televīziju no armijas uzbrukuma, iet bojā 13 neapbruņoti civiliedzīvotāji un vairāk nekā 100 tiek ievainoti. Šajā pašā dienā Daugavmalā notiek manifestācija, kurā Latvijas neatkarību atbalsta vairāk nekā 500 tūkstoši dalībnieku. Šeit Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs R. Ražuks aicina celt barikādes, un jau vakarā uz Rīgu dodas lauksaimniecības un celtniecības tehnika no visas Latvijas. Tiek nosprostotas visas ejas uz Vecrīgu, barikādes apjož Augstāko padomi (tagad – Saeimas ēka), kā arī citus stratēģiskus objektus – Ministru padomi, televīziju, tiltus. Barikāžu laiks Rīgā un citās Latvijas pilsētās, pretstāvot, no vienas puses, Augstākajai padomei, Latvijas Tautas frontei un I. Godmaņa valdībai, bet, no otras puses – PSRS lojālajai LPSR Komunistiskajai partijai, Interfrontei, Sabiedrības glābšanas komitejai un kaujinieku vienībai OMON, turpinās līdz 25. janvārim. Šai laikā notiek vairāki OMON provocēti incidenti, iet bojā cilvēki. Traģiska kulminācija ir 20. janvāris, kad OMON uzbrūk Iekšlietu ministrijas ēkai un iet bojā divi tās aizstāvji – miliči, kā arī trīs civiliedzīvotāji, viņu vidū – divi žurnālisti.

Ar 1990. gada 4. maija deklarāciju bija noteikts kurss uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, bet līdz 1991. gada 21. augustam, kad pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", vēl bija barikāžu dienas, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja un jaunās valsts starptautiskās atzīšanas process.

1991. gada janvārī cilvēki no visas Latvijas ar autobusiem un smago lauksaimniecības tehniku brauca uz Rīgu un cēla barikādes, lai aizstāvētu likumīgi ievēlēto Latvijas Republikas Augstāko padomi un valdību. Augstākā tiesa tajā laikā atradās ēkā Brīvības (toreiz Ļeņina) ielā 34 (tagadējā Rīgas apgabaltiesā). Nocietinājums ap ēku bija īpaši stratēģiski nozīmīgs, jo otrā ēkas daļā atradās Latvijas Republikas Ministru padome.

15. janvārī Komunistiskā partija, Interfronte un Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja bija izsludinājušas politisku streiku un rīkoja mītiņu ASK stadionā, kurā pasludināja, ka varu valstī pārņem Sabiedrības glābšanas komiteja. Bija iespējams, ka pēc mītiņa tā dalībnieki varētu likt ziedus pie Ļeņina pieminekļa un varētu sākties konfrontācija ar tautu, kas uz barikādēm aizstāvēja Ministru padomi un Augstāko tiesu. Augstākās tiesas priekšsēdētājs paziņoja, ka pulksten 15 visas tiesas darbinieces sievietes var iet mājās. Vīrieši un daļa darbinieču tomēr neaizgāja, gaidīja, kas notiks tālāk. Bažas izrādījās veltīgas, mītiņotāji izklīda.

1991. gada 15. janvārī Ministru padome pieņēma lēmumu "Par neatliekamiem pasākumiem stāvokļa normalizēšanai Latvijas Republikā" un, sākot ar 16. janvāri, Augstākajā tiesā tika organizētas atbildīgo darbinieku diennakts dežūras. Pēc noteikta grafika dežūras bija iedalītas visiem tiesnešiem.

Augstākās tiesas priekšsēdētāja rīkojumā bija norādīts, ka dežūrējošajiem darbiniekiem jāpilda tikai Latvijas Republikas likumīgi ievēlētās Augstākās padomes, tās vadības likumi, lēmumi, rīkojumi, kā arī Latvijas Republikas vietējo varas un pārvaldes orgānu lēmumi un rīkojumi. Jāraugās, lai Augstākās tiesas ēkā no plkst. 19.00 līdz 9.00 neatrastos nepiederošas personas. Par katru kārtības pārkāpumu jāinformē dežūrējošais milicijas darbinieks, bet par visiem ārkārtējiem notikumiem nekavējoties jāziņo tiesas vadībai, Augstākās padomes un Ministru padomes Aizsardzības komisijas štābam, kā arī radio un presei.

Inta Ķirse, toreizējā Augstākās tiesas priekšsēdētāja palīdze, atceras, ka arī traģiskajās barikāžu dienās Augstākajā tiesā notika tiesas sēdes, taču vienlaikus tajā atradās arī barikāžu aizstāvju izmitināšanas centrs. Bija sagādātas gultas, kurās uz maiņām atpūsties nāca Rīgas sargi. Pie Augstākās tiesas bija izvietots Madonas rajona postenis, un vīri no Madonas un Ērgļiem arī visbiežāk nakšņoja Augstākajā tiesā. Tiesas darbinieces smērēja sviestmaizes, sildīja zupu un vārīja tēju barikāžu sargiem. Naudu pārtikai ziedoja liela daļa Augstākās tiesas tiesnešu. "Šķelšanās Latvijai izšķirošajos brīžos Augstākajā tiesā nebija," atceras I. Ķirse.

Deviņpadsmitajā 1991. gada barikāžu atceres gadadienā Latvijas valsts apbalvojumu – barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi – saņēma Augstākās tiesas esošie un bijušie darbinieki: Inta Ķirse, Biruta Puķe, Valdis Straume un Anda Straume. 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme piešķirta arī tiesnesim Andrejam Lepsem, bijušajam Latvijas Tautas frontes Augstākās tiesas atbalsta grupas vadītājam.

 

Konvojs nenodrošina apsardzi, Augstākās tiesas darbs paralizēts

Lai gan tiesas sēdes Augstākajā tiesā 1991. gada janvārī tika plānotas, kā ierasts, politiskie notikumi mainīja darba kārtību.

Janvāra sākumā kādā Interfrontes mītiņā pie Ministru padomes pūlis mēģināja ielauzties namā caur vārtiem no Tērbatas ielas puses. Tā kā vārti bija aizslēgti, viens vīrs ielēca pie Augstākās tiesas ieejas stāvošajā iekšlietu karaspēka automašīnā. Līdzīgā veidā interfrontieši bija taranējuši vārtus Tallinā. Taču iekšlietu karaspēka karavīrs, kurš konvojēja tiesājamos, piedraudēja "varonim" ar ieroci, un tas izlēca no automašīnas. Drīz pēc tam Augstākā tiesa saņēma PSRS iekšlietu karaspēka daļas komandiera vēstuli, kurā viņš paziņoja, ka tiek pārtraukta tiesājamo konvojēšana Augstākajai tiesai. Līdz ar to tika paralizēts tiesas darbs pirmās instances lietu izskatīšanā.

Par šiem notikumiem rakstīja arī Amerikā iznākošais laikraksts "Laiks". Avīze informēja, ka Rīgā ieradies Ziemeļ­rietumu iekšējā karaspēka grupas pavēlnieks ģenerālleitnants Savins un, tiekoties ar Latvijas Republikas iekšlietu ministru Aloizu Vazni, paziņojis, ka apcietināto konvojēšana pārtraukta, jo rudens iesaukuma plāns armijā neesot izpildīts un konvoja pulkam neesot pietiekams skaits karavīru. Toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo gan domā, ka galvenais cēlonis bija izslēgt iespēju, ka iekšlietu karaspēka karavīri, atrodoties tiesā, varētu kaut kādā veidā traucēt jaunās varas gāzējiem ieņemt Augstāko tiesu un tai blakus esošo Ministru padomi.

Lai vērstu uzmanību uz tiesājamo konvojēšanas un apsargāšanas problēmas nopietnību, tika sasaukts Augstākās tiesas plēnums. Plēnuma lēmumā norādīts, ka Augstākajā tiesā pārtraukta iztiesāšana par 44 personām un nav uzsākta iztiesāšana par 46 personām, tai skaitā par nepilngadīgajiem. Tiesai liegta reāla iespēja izskatīt šo personu krimināllietas, līdz ar to tiek rupji pārkāptas apsūdzēto tiesības un apzināti destabilizēta tiesiskā kārtība valstī. Plēnums informēja Augstāko padomi, ka tiesa ilgstoši nevar realizēt savas funkcijas un izskatīt krimināllietas, un lūdza Ministru padomi nodrošināt pienācīgu tiesājamo konvojēšanu un apsardzi republikas tiesās.

 

Lai Amerikā sadzirdētu Latviju

Satraucošajā janvāra barikāžu laikā Augstākās tiesas priekšsēdētāja pienākumus pildīja pirmais vietnieks Mārtiņš Dudelis. Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo pēc Ņujorkas Cilvēktiesību aizstāvības juristu komitejas uzaicinājuma 1991. gada 18. janvārī bija devies uz ASV.

"Bija grūti šajā brīdī atstāt Latviju, tiesu, ģimeni, jo neviens nevarēja pateikt, kas notiks tālāk. Taču sapratu, ka tā var būt liktenīga sagadīšanās un iespēja Amerikā runāt par to, kas notika pie mums. To palaist garām es nedrīkstēju. Tā kā situācija bija ļoti sarežģīta (bija jālido caur Maskavu) un nebija nekādas garantijas, ka PSRS varas iestādes varētu nepieļaut manu izbraukšanu, centos to neafišēt. No republikas valdības par manu braucienu zināja tikai Andrejs Krastiņš," stāsta G. Zemrībo.

Vizītes programmā bija profesionālas diskusijas un tikšanās, arī kultūras programma. Taču tas deva mazu gandarījumu, jo bija satriecoši dzirdēt un lasīt par Latvijā notiekošo, esot vienam tālumā. Pienāca ziņas par omoniešu uzbrukumiem, par cilvēku upuriem. Retajās reizēs, kad izdevās sazvanīties ar sievu, viņi runāja iepriekš izstrādātā šifrētā valodā. Lai saprastu, kas īsti notiek Rīgā, viņš jautājis: "Kā ar veselību tantei Mildai?"

24. janvārī notika Gvido Zemrībo pirmā publiskā uzstāšanās Kolumbijas universitātē Ņujorkā. Viņš bija domājis stāstīt par Latvijas tiesu sistēmas reformēšanas idejām, taču, saprotot, ja demokrātija Latvijā ies bojā, nevajadzēs ne tiesu, ne tiesību reformu, mainīja tematu un runāja par situāciju Latvijā, par notikumu vēsturiskajiem, politiskajiem un juridiskajiem aspektiem.

Runai G. Zemrībo gatavojās divas dienas, jo gribēja uzstāties bez tulka palīdzības angļu valodā. Nomainīja uzstāšanās kārtību, lai runātu pēc PSRS pārstāvjiem, kas arī tur piedalījās.

Stāstot par "melnajām beretēm", kas it kā sargājot Maskavai piederošos kompartijas īpašumus Viļņā un Rīgā, Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs uzsvēra: ja kāds grib apgalvot, ka Padomju Savienība ir tiesiska valsts, šai personai jāsaprot, ka patiesi tiesiskā valstī ierocis, ar kuru aizstāv īpašuma tiesības, ir prasība tiesā, nevis Kalašņikova automāts uz ielas. Savas uzstāšanās nobeigumā G. Zemrībo sacīja, ka Latvija būtu pateicīga, ja Amerika pieprasītu Padomju Savienībai visīsākajā laikā izvākt no Baltijas desantnieku un "melno berešu" vienības un uzsāktu sarunas ar Latviju, Lietuvu un Igauniju, lai risinātu ar šo valstu neatkarības realizāciju saistītos jautājumus.

Pēc uzstāšanās nāca klāt klausītāji, intervēja "Amerikas balss", Amerikas Juristu asociācijas žurnāls, Ņujorkas televīzija. Bija tikšanās ar ASV senatoriem Edvardu Kenediju un Orinu Heču. Pirmais no viņiem bija demokrāts, otrais – republikānis, bet Baltijas jautājumā viņu viedokļi bija vienoti.

G. Zemrībo uzstājās arī ASV Valsts departamentā, ASV Augstākajā tiesā, tieslietu ministrijā, dažādās pieņemšanās. Otra uzstāšanās ar nozīmīgo runu bija 6. februārī ietekmīgajā Ņujorkas Starptautisko attiecību padomē.

G. Zemrībo vizīte tika pagarināta, jo daudzas organizācijas, mediji un privātas personas gribēja tikties ar Latvijas pārstāvi. Augstākās tiesas priekšsēdētājs uzskatīja, ka būtu pareizi izmantot jebkuru iespēju Baltijas jautājuma aktualizēšanai Amerikā. Notika konfidenciāla tikšanās ar ANO ģenerālsekretāra Peresa de Kueljera personiskajiem pārstāvjiem, sarunas ar valsts sekretāra vietnieku Ričardu Šifteru un padomnieku Polu Goublu, kurš nodarbojās ar Baltijas jautājumiem. G. Zemrībo apmeklēja Kongresa Pārstāvju palātas Eiropas un Vidējo Austrumu apakš­komiteju, sniedza intervijas medijiem, tikās ar cilvēktiesību aizstāvēšanas organizācijām, Forda un Sorosa fonda pārstāvjiem, pārliecinot, ka nepieciešami tieši kontakti ar Latviju.

Par Amerikā pavadītajām trīs saspringtajām nedēļām Gvido Zemrībo vēlāk sacīs: "Uzskatu, ka darīju visu, kas bija manos spēkos, lai šajā manai tautai tik grūtajā laikā Latvijas vārds tiktu sadzirdēts pēc iespējas biežāk."

Rasma Zvejniece,
AT Komunikācijas nodaļas vadītāja

patīk
drukāt
VISI RAKSTI 18. Janvāris 2011 /NR. 3 (650)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Pauls
18. Janvāris 2011 / 09:06
0
ATBILDĒT
Domāju, ka tiesneši drīzāk bija aiz barikādēm. Diezin vai kāds bija uz.
COVID-19: tiesiskie aspekti
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
18. Janvāris 2011 /NR. 3 (650)
Balsstiesīgā pamatkapitāla izpratne
4
18. Janvāris 2011 /NR. 3 (650)
Elita Dreimane
2
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties