I. Starptautisko tiesību avotu ieviešanas teorijas

No nacionālo tiesību sistēmu skatpunkta iespējama starptautisko un nacionālo tiesību sistēmu vienotība (monisms) vai nošķirtība (duālisms).

1. Duālisms

Duālisma teorija redz valsti kā vienību ar divām "sejām"². Jozefs Parčs (Josef Partsch) starptautisko tiesību avotu šķirtību, pirmkārt, skaidro ar atšķirību vienībās, kuru griba rada šos avotus – starptautisko tiesību avotus rada kolektīva valstu griba, savukārt nacionālās tiesības rada vai nu vienas valsts, vai arī tās pilsoņu vairākuma griba.³ Otrkārt, starptautisko tiesību objekti ir šķirti, jo nacionālo tiesību adresāts ir indivīds tā ikvienā dzīves jomā, savukārt starptautisko tiesību adresāts ir valstis un to amatpersonas,⁴ kuri var būt jebkurš valsts izvēlēts indivīds.⁵ Treškārt, starptautisko tiesību piemērošanas jomas šķir nacionālo tiesību vara pār tai pakļautajiem un starptautisko tiesību koordinējošā loma valstu starpā.⁶

Duālisma teorijai atbilstošs konstitucionāls regulējums nacionālajā sistēmā ievieš jaunas tiesību normas, transformējot starptautiskās tiesību normas nacionālajā sistēmā. Tātad duālisma teoriju piemēro, ja konstitūcija pilnvaro parlamentu saturiski iejaukties starptautisko tiesību piemērošanā vai ļauj tās piemērot likumdošanas institūcijām.⁷

2. Monisms

Monisma teorija ir duālisma teorijas pretstats, t.i., tā paredz starptautisko un nacionālo tiesību sistēmu tiesību objektu, jomu un personu vienotību,⁸ t.i., šo sistēmu vienotību. Vienotā sistēma rodas no kopīgas pamatnormas,⁹ jo nacionālo tiesību sistēmu pamatnormas ir starptautisko tiesību sistēmas pamatnormas daļa, kas savukārt ir daļa no vispārējās tiesību sistēmas.¹⁰

Valsts piemēro monismu praksē, vēloties starptautisko tiesību normas piemērot automātiski.¹¹ Tas nozīmē, ka gadījumos, kad starptautisko tiesību norma ir pilnīga, piemēram, rada individuālas tiesības,¹² monisma teorijas ieviesējvalsts tiesas un izpildvara piemēro pilnīgo starptautisko tiesību normu bez normatīvo tiesību aktu izdošanas. Ja starptautisko tiesību norma paredz tikai sasniedzamo rezultātu, monisma teoriju piemērojoša valsts drīkst izvēlēties saistību izpildes veidu.¹³

Vinčenco Arandžo-Ruisa (Vincenzo Arangio-Ruiz) skatījumā monisma teorijas kļūmes ir valstu nevēlēšanās pieņemt to lomu, kuru šī teorija tām piešķir. Turklāt starptautiskās tiesības neattiecoties uz personām kā starptautisko tiesību objektiem, bet gan kā uz subjektiem.¹⁴

3. Izvēle starp monismu un duālismu

Starptautisko un nacionālo tiesību normu mijiedarbības regulējums un izvēle piemērot vienu no iepriekš minētajām teorijām var sekmēt valsts līdzdalību starptautiskajā kopienā.¹⁵ Hanss Kelzens (Hans Kelsen) valsts izvēli starp iepriekš minētajām teorijām raksturo kā izvēli starp nacionālās tiesību sistēmas un starptautiskās tiesību sistēmas pamatnormām.¹⁶ Valsts griba nosaka abu pamatnormu saturu,¹⁷ tāpēc tikai valsts spēj noteikt savus pienākumus. No vērtību izvēles viedokļa, izšķiroša ir suverenitātes izpratne¹⁸ – nācijas, kuras augstu vērtē suverenitāti, vēsturisku apsvērumu dēļ izvēlas duālismu, jo tas ļauj tām saglabāt kontroli.

Toties kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīs sistēmu mijiedarbību ietekmē paražas kā tiesību avota neatzīšana.