Prezentācijas sākumā grāmatas līdzautors Gatis Litvins uzsvēra izvēlētās tēmas aktualitāti. Administratīvā pārkāpuma lietas ceļu satiksmē ir viena no lielākajām lietu kategorijām tiesās, un nekas neliecina, ka sabiedrības tiesiskā apziņa un kultūra strauji kļūs labāka, tādēļ samazināsies administratīvie pārkāpumi un pieteikumu skaits tiesās. Līdz ar to šī tēma ir un būs aktuāla. Turklāt administratīvā pārkāpuma lietas pēc savas būtības ir pielīdzināmas krimināllietām. Var uzskatīt, ka persona, kurai piemērots administratīvais sods, atrodas salīdzināmos apstākļos ar personu, kura sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tādējādi ļoti svarīgi, lai ceļu policijas rīcība atbilst normatīvo aktu noteikumiem, jo tās rīcības rezultātā pasliktinās pie administratīvās atbildības sauktās personas stāvoklis.

Pētījuma mērķis ir caur tiesu nolēmumu prizmu izanalizēt administratīvā pārkāpuma lietvedības kvalitāti ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu lietās, radot noderīgu izziņas materiālu, kurā pa procesuālām stadijām raksturota admini­stratīvā pārkāpuma kārtība un uzskaitītas satiksmes dalībnieku un valsts (Ceļu policijas) amatpersonu tiesības un pienākumi, kā arī konstatētas izplatītākās nepilnības un sniegti priekšlikumi to uzlabošanai.

Darbam ir trīs lielas daļas: ievaddaļa, vispārīgā daļa un sevišķā daļa. Ievaddaļā (1. nodaļā) tiek izskaidrota administratīvo sodu procesa vieta tiesību sistēmā un administratīvās atbildības par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem specifika. Vispārīgajā daļā (2.–4. nodaļā) tiek raksturota administratīvo pārkāpumu lietvedības kārtība, sadalot to pa procesuālajām stadijām, tiek uzsvērta tiesības uz taisnīgu tiesu izpratne administratīvā pārkāpuma lietās un pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas mērķis. Sevišķajā daļā (5.–12. nodaļā) tiek analizēti vairāki administratīvo pārkāpumu veidi ceļu satiksmē. Tajā netiek analizēti visi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa desmitās "a" nodaļas "Admini­stratīvie pārkāpumi ceļu satiksmē" pārkāpumi. Pirmkārt, darbā tiek analizēti populārākie pārkāpumu veidi – transportlīdzekļa vadīšana alkohola reibumā vai narkotisko un citu apreibinošo vielu ietekmē, atļautā ātruma pārsniegšana un gājēju izdarītie pārkāpumi, otrkārt, pēc nejaušības principa tika izvēlēti vēl citi pārkāpumu veidi.

Izvērtējot dažādu instanču tiesu nolēmumus (kopsummā 327), autori secināja, ka nav bieži tādas tiesu lietas, kurās Ceļu policijas rīcība tiek atzīta par tādu, kas būtu par pamatu lēmumam par saukšanu pie admini­stratīvās atbildības atcelšanai. Lielākajā daļā lietu tiesa atstāj spēkā Ceļu policijas lēmumus. Tomēr nereti tiesas arī norāda uz Ceļu policijas pārkāpumiem. Turklāt piemērotais soda apmērs ne vienmēr ir noteicošais kritērijs, kā dēļ privātpersona pārsūdz Ceļu policijas lēmumus. Iemesli mēdz būt arī citi, piem., Ceļu policijas darbinieku prettiesiska vai neētiska rīcība, vēlme izvairīties no soda tūlītējas izpildes utt.

Autori aicināja kliedēt mītu par Ceļu policijas vispārīgu ieinteresētību sodīt, lai papildinātu valsts budžetu vai arī tāpēc, ka ceļu policistiem ir samērā mazs atalgojums. Tomēr autori norādīja, ka dažās lietās tiesa konstatē tādu Ceļu policijas rīcību, kas apzināti ir vērsta uz sodīšanu, nevis pārkāpuma novēršanu. Ceļu policijas rīcībai jāatbilst labai pārvaldībai un rīcībai jābūt tādai, lai veicinātu sabiedrības uzticību. Par likumu pārkāpumiem Ceļu policijai jāīsteno ne tikai sodīšana, bet arī jāveic visas darbības, kas saistītas ar pārkāpumu novēršanu un pārtraukšanu.

Autori aicina pārvērtēt jautājumu par valsts nodevas nemaksāšanu pieteikuma iesniegšanai tiesā administratīvā pārkāpuma lietās, nosakot administratīvā soda robežu, līdz kurai tas tomēr būtu jādara.

Ir novērojama nevērīga rīcība ar pierādījumiem. Ceļu policijas rīcība ar radariem, kuri ir aprīkoti ar video ierīcēm, neatbilst labai pārvaldībai. Vairākās lietās Ceļu policija norāda, piem., ka (1) video kasetes ieraksts ir izdzēsts, jo tā bija nepieciešama citā lietā, (2) ir aizmirsts ievietot kaseti, (3) administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas brīdī tiek apgalvots, ka ir video ieraksts, bet apstrīdēšanas stadijā to noliedz.

Lai gan fotoradaru izmantošana policijas darbā ir progresīvs, efektīvs un atbalstāms solis, autori grāmatā pamato, ka diemžēl pašreizējais tiesiskais regulējums neatbilst Satversmē nostiprinātajiem tiesiskas un demokrātiskas valsts principiem.

JV informācija