Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme) tiesības izdot ārējos normatīvos aktus ir tautai un Saeimai. Tomēr šie nav vienīgie subjekti, kas faktiski izdod ārējos normatīvos aktus. Šobrīd ārējos normatīvos aktus izdod arī Ministru kabinets, pašvaldības un iestādes, kurām ar likumu ir noteikta no Ministru kabineta neatkarīga kompetence jeb tā sauktās autonomās iestādes (turpmāk – autonomās iestādes). Pēdējos gados, it sevišķi saistībā ar gaidāmajām strukturālajām reformām valsts pārvaldē, aktuāla ir kļuvusi ideja piešķirt ministram tiesības vienpersoniski izdot ārējos normatīvos aktus. Tādā veidā varētu tikt veicināta izpildvaras efektivitāte un atslogots Ministru kabineta darbs.

Šā raksta mērķis ir apskatīt likumdošanas funkcijas un likumpakārtoto aktu izdošanas savstarpējās sakarības un izvērtēt, vai, pirmkārt, Latvijas tiesību sistēmā ir ieviešams jauns ārējo normatīvo aktu veids – ministra noteikumi un, otrkārt, vai autonomo iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus atbilst Satversmei.

Šajā rakstā netiks aplūkotas pašvaldību tiesības izdot saistošos noteikumus un šo normatīvo aktu vieta Satversmes kontekstā. Šī problēma jāvērtē kopsakarā ar pašvaldību statusu un vietu Satversmē, un šī problēma nav aptverama ar aplūkojamo jautājumu loku.