1. 2010. gadā Satversmes tiesā saņemti 596 iesniegumi. No tiem 246 atzīti par acīmredzami nepiekritīgiem, bet 335 reģistrēti kā pieteikumi un nodoti izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijās. Šī proporcija liecina par to, ka iesniegumi kļūst būtiski kvalitatīvāki: agrākajos gados pieteikuma formālajām prasībām parasti atbilda ap 30 procentiem iesniegumu.

2. 2010. gadā Satversmes tiesa ir ierosinājusi 75 lietas, no tām 64 lietas ierosinātas uz konstitucionālās sūdzības pamata, astoņas lietas ierosinātas pēc vispārējās jurisdikcijas tiesas pieteikumiem, divas lietas pēc Saeimas deputātu un divas lietas pēc Valsts kontroles padomes pieteikumiem un viena lieta pēc tiesībsarga pieteikuma. Pieteikumos lūgts izvērtēt tādus jautājumus, kas saistīti ar sociālo garantiju samazinājumu, nodokļiem un nodevām, regulējumu, kas paredz kredītiestādes pāreju citām personām, parādnieka tiesību aizsardzību civilprocesā, tiesībām iesniegt blakus sūdzības, teritorijas plānošanu, tostarp vēja parku izvietošanu, kā arī ar iekšējo kārtību ieslodzījuma vietās.

3. Kopumā 2010. gadā ir izlemtas 72 lietas (spriedumu un lēmumu par tiesvedības izbeigšanu skaits ir mazāks, jo līdzīgas lietas ir tikušas apvienotas).

4. 2010. gadā tiesvedība izbeigta 15 lietās. Satversmes tiesa var izbeigt lietā tiesvedību gadījumos, kas paredzēti Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā.

Attiecīgi:

– astoņās lietās Satversmes tiesa lēmusi par tiesvedības izbeigšanu tāpēc, ka par to pašu prasījuma priekšmetu ir pasludināts spriedums citā lietā;

– piecās lietās tiesvedība izbeigta, pamatojot, ka tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama, jo strīds ir bijis par tiesību normu piemērošanu, vai arī konstitucionālās sūdzības iesniedzējam nav bijušas tādas tiesības, kuru aizsardzībai viņš bija vērsies Satversmes tiesā;

– divās lietās pieņemts lēmums par tiesvedības izbeigšanu, jo likumdevējs pats novērsis lietā pastāvošo strīdu, tas ir, apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.

5. 2010. gadā Satversmes tiesa ir pieņēmusi 28 spriedumus:

Lietā Nr. 2009-12-03 "Par Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra noteikumu Nr. 899 "Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība" 92. punkta otrā teikuma vārdu "zāļu iegādes izdevumu kompensācijai piešķirto līdzekļu ietvaros", 94. punkta vārdu "izņemot šo noteikumu 100.¹ punktā minēto gadījumu", 100. punkta vārdu "ne vairāk kā 10 000 latu apmērā vienam pacientam 12 mēnešu periodā" un 100.¹ punkta otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Sa­tversmes 93. un 110. pantam" tiesa par atbilstošu Sa­tversmes 93. un 110. pantam atzina tiesību normu, kas paredz, ka reto slimību gadījumos zāļu iegādes kompensācija tiek piešķirta šim nolūkam piešķirto līdzekļu ietvaros un kompensācijas apmērs ir ne lielāks kā 10 000 lati vienam pacientam 12 mēnešu periodā. Ja paredzamie izdevumi ir lielāki, tiek noteikts kompensācijas limits par vienu zāļu iepakojumu, starpību sedz pacients.

Atziņas lietā Nr. 2009-12-03:

• Tiesības uz dzīvību nodrošina cilvēka fizisko eksistenci kā priekšnoteikumu cilvēka garīgajai eksistencei un jebkādai viņa rīcībai vai uzvedībai. Tiesības uz dzīvību veido visu citu cilvēka pamattiesību īstenošanas priekšnoteikumu.

• Nošķirot Satversmes 93. un 111. pantu, Satversmes 93. pantā noteiktās tiesības nav interpretējamas plašākā tvērumā, nekā to prasa no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izrietošie pienākumi. Vienlaikus pēc iespējas šauri ir interpretējami arī pieļaujamie šo tiesību ierobežojumi. Satversmes 93. pantā paredzētās tiesības var ierobežot tikai Konvencijas 2. pantā paredzētajos gadījumos.

• No Satversmes 110. panta izrietošais valsts pozitīvais pienākums nav konkretizējams tiktāl, ka tas prasītu, lai valsts nodrošina katram bērnam katrā gadījumā pilnīgi visus tam nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus bez maksas.

• Interpretējot Satversmes 110. pantu kopsakarā ar Satversmes 111. pantu, tas nozīmē valsts pienākumu veikt īpašus pasākumus, kas nepieciešami bērnu invalīdu veselības aizsargāšanai, tostarp iespēju robežās nodrošinot veselības aprūpes pakalpojumu un zāļu esamību un pieejamību viņiem. Tomēr tas nenozīmē pienākumu valstij nodrošināt šīm personām ikvienas zāles neatkarīgi no to cenas.

• Satversmes 110. pants uzliek valstij īpašu pienākumu palīdzēt bērniem invalīdiem. Šī norma likumdevējam paredz augstākas prasības, proti, liek noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas ievērotu tā individuālā pacienta vecumu, kura dzīvības funkciju uzturēšana ir atkarīga no medikamentiem.

• Gadījumos, kad ar retajām slimībām sirgst bērni un viņu ārstēšanai nepieciešamās zāles nav iespējams kompensēt pilnā apmērā atbilstoši apstrīdētajām normām, Satversmes 110. pants prasa, lai Ministru kabinets un Saeima atbilstoši savām funkcijām izvērtētu konkrēto situāciju, taču neprasa, lai nepieciešamās zāles tiktu kompensētas pilnā apmērā tieši apstrīdētajās normās paredzētajā kārtībā.

• Ministru kabinets nav tiesīgs izstrādāt tādu kārtību, kas paredzētu kompensēt izdevumus par zālēm tik lielā apmērā, ka tie pārsniegtu likumdevēja atvēlētos līdzekļus.

• Saeimai ir jāuzņemas atbildība par to, vai konkrētai personu grupai nepieciešamās zāles tiks kompensētas un no kādiem budžeta līdzekļiem tas tiks darīts.

• Vienlaikus Satversmes tiesa secināja, ka līdzekļi bērnu, kas sirgst ar retām slimībām, ārstēšanai 2009. un 2010. gadā tika atvēlēti, likumos par valsts budžetu attiecīgajiem gadiem paredzot, ka līdzekļi nepieciešamo medikamentu iegādei pilnā apmērā tiek piešķirti ārstniecības iestādei, nevis pašam pacientam.

Lietā Nr. 2009-11-01 "Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7. punkta otrā teikuma un 17. punkta (2008. gada 14. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 107. pantam" tiesa par neatbilstošām Satversmes 83. pantam un spēkā neesošām no 2011. gada 1. janvāra atzina normas, kas paredzēja izmaiņas tiesnešu atalgojuma kārtībā.

Atziņas lietā Nr. 2009-11-01:

• Satversmes tiesa, izvērtējot likumu atbilstību Satversmei, īsteno konstitūcijas virsvadības principu un nodrošina konstitucionālo taisnīgumu. Nedz Satversme, nedz Satversmes tiesas likums nedod Satversmes tiesai tiesības atteikties izvērtēt kāda likuma vai citas tiesību normas atbilstību Satversmei, tāpat kā nevienam nedod tiesības liegt tiesai īstenot savu funkciju vai ierobežot tiesu tās funkcijas īstenošanā. Līdz ar to Satversmes tiesa ir kompetenta izvērtēt citu varas atzaru pieņemto lēmumu konstitucionalitāti arī gadījumos, kad šie lēmumi skar tiesu varu.

• Satversmes 83. pants interpretējams kopsakarā ar Sa­tversmes 1. pantu, kas ietver tiesiskuma un varas dalīšanas principu, un Satversmes 92. panta pirmo teikumu, kas paredz personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, jo tiesas un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnosacījums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai.

• Tiesnešu neatkarība ir saistīta ar vairākām šādām garantijām (tiesnešu neatkarības nodrošināšanas elementi): tiesneša amatā atrašanās garantijas (tiesnešu iecelšanas vai apstiprināšanas kārtība, iecelšanai nepieciešamā kvalifikācija, amata saglabāšanas garantijas, nosacījumi paaugstināšanai amatā un pārcelšanai citā amatā, pilnvaru apturēšanas un izbeigšanas nosacījumi), tiesneša neaizskaramība, finansiālā drošība (sociāla un materiāla rakstura garantijas), tiesneša institucionālā (administratīvā) neatkarība un tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras vai likumdevēja politiskās ietekmes. Visas šīs garantijas ir cieši saistītas, un, ja kaut viena no tām tiek nesamērīgi ierobežota, tad tiek pārkāpts tiesnešu neatkarības princips un līdz ar to apdraudēta tiesas pamatfunkciju veikšana un cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana.

• Tiesnešu finansiālā drošība (garantija pret ārējo ietekmi un kvalifikācijas nodrošināšanas garantija) ietver sevī pienācīgas atlīdzības, proti, darba samaksas, sociālo garantiju, tai skaitā pensijas, noteikšanu tiesnešiem.

• Satversmes 83. pantā expressis verbis nav ietverts aizliegums samazināt tiesneša darba samaksu, tomēr tas ietver aizliegumu samazināt tiesnešiem likumā noteikto atlīdzību viņu pilnvaru laikā. Tiesnešu atlīdzība ir ne tikai konkrēta darba samaksa, bet arī sociālās (tai skaitā pensijas) un drošības garantijas utt. Līdz ar to samazināšanas aizliegums attiecas ne tikai uz tiesnešu darba samaksu.