No likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 1. panta 1. punkta kopsakarā ar citām tiesību normām interpretācijas secināms, ka, lai kādu māju atzītu par daudzdzīvokļu māju minētā likuma izpratnē, tajā saskaņā ar mājas inventarizācijas plānu ir jābūt vismaz vienam dzīvoklim, kā arī vēl vismaz vienam dzīvoklim, mākslinieka darbnīcai vai neapdzīvojamai telpai. Nav pamata uzskatīt, ka ar daudzdzīvokļu māju minētā likuma izpratnē domāta dzīvojamā māja, kurā obligāti ir vismaz divi dzīvokļi.

Likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pamatā reglamentē (tostarp garantē) tieši īrnieku tiesības privatizēt savus īrētos dzīvokļus. Tomēr, ņemot vērā, ka dzīvojamās mājās ir arī telpas, kuras netiek izmantotas dzīvošanai, bet nav arī funkcionāli saistītas ar dzīvojamām telpām, likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo telpu privatizāciju" reglamentē arī šo telpu privatizāciju, apzīmējot tās kā neapdzīvojamās telpas vai mākslinieka darbnīcas.

No likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 1. panta 1. punkta izriet, ka, lai konstatētu, vai kāda māja ir atzīstama par daudzdzīvokļu māju minētā likuma izpratnē, būtisks ir arī mājas statuss, proti, tai ir jābūt dzīvojamai mājai.

Pēc administratīvā procesa sakarā ar nedzīvojamo telpu privatizāciju mājā uzsākšanas, mainot mājas statusu un attiecīgi iesniedzot zemesgrāmatā dokumentus par mājas statusa maiņu, iestāde nevar izbeigt tās tiesības, kuras piešķir likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju".

Nedzīvojamās ēkas likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" izpratnē ir specifiska rakstura ēkas, kas paredzētas noteiktu publisku funkciju veikšanai. Apstāklis, ka ēkā līdztekus dzīvoklim ir arī neapdzīvojamās telpas, kas var tikt izmantotas, piemēram, kā tirdzniecības telpas, nenozīmē, ka šāda ēka tādēļ vien atzīstama par nedzīvojamo ēku.