Tiesību normu spēka laikā piemērošanas principi tiesiskā un demokrātiskā valstī

Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka tiesību normas spēks laikā var izpausties trīs veidos attiecībā pret regulējamām tiesiskajām attiecībām vai apstākļiem – tiesību normas spēkā stāšanās laikā tai var būt uz priekšu vērsts spēks, tūlītējs spēks vai arī atpakaļejošs jeb retroaktīvs spēks.³ Tomēr jau no klasiskajām romiešu tiesībām izriet princips quoniam praeterita mutare non posumus.⁴ Proti, likumdevēja pieņemtās tiesību normas nav piemērojamas ar atpakaļejošu spēku.

Mūsdienās demokrātiskās un tiesiskās valstīs tiek atzīts, ka parastos apstākļos privāto tiesību jomā pieņemtai tiesību normai ir uz priekšu vērsts spēks un tā ir attiecināma uz "nākamiem apstākļiem", kas nav pastāvējuši pirms tiesību normas spēkā stāšanās.⁵ Savukārt publiskajās tiesībās pastāv princips, ka tiesību normai ir tūlītējs spēks un tā ir attiecināma arī uz pirms tiesību normas spēkā stāšanās ievadītiem, bet joprojām turpinātiem apstākļiem.⁶

Tajā pašā laikā noteiktos apstākļos likumdevējs ir tiesīgs atkāpties no minētajiem principiem, paredzot pieņemtajām tiesību normām attiecīgi atpakaļejošu vai tūlītēju spēku laikā.⁷ Ņemot vērā, ka tiesību normu spēka laikā noteikšana ir nesaraujami saistīta ar pamattiesību ievērošanu, pastāvot šaubām par likumdevēja pieņemto tiesību normu satversmību un vispārējo tiesību principu ievērošanu tiesību normu spēka laikā noteikšanā, personām ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Tādējādi Satversmes tiesa, atklājot apstrīdētās tiesību normas saturu, citastarp veic imperatīvu apstrīdētās tiesību normas spēka laikā izvērtēšanu.⁸

Ienākuma nodokļa piemērošana uzkrātajiem depozītu procentiem no tiesību normu spēka laikā aspekta

2010. gada 6. decembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2010-25-01,⁹ kurā vairāki pieteicēji (tiesa apvienoja divas lietas ar līdzīgu pieteikuma pamatu) apstrīdēja likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"¹⁰ ietverto regulējumu, kas noteica pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli 10% apmērā par kredītiestādēs noguldīto depozītu uzkrātajiem procentiem. Lietas nozīmīgākais apstāklis ir saistīts ar faktu, ka ar grozījumiem likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" tika noteikts, ka ienākuma nodoklis ir piemērojams visiem uzkrātajiem depozītu procentiem, tai skaitā attiecoties uz depozītiem, kuri noguldīti pirms apstrīdēto tiesību normu spēkā stāšanās – 2010.