Pagasts viduslaikos

Valodnieki, Latvijas un padomju tiesību vēsturnieki uzskata, ka pagasta vārds Latvijā aizgūts no austrumslāviem. Krievzemes politiskā un administratīvā ietekme, kas no VIII līdz XII gs. pastāvējusi Tālavas un latgaļu apdzīvotajās teritorijās līdz Daugavai, atstājusi iespaidu arī uz pagastu iekārtu.² Vācu iekarotāji XIII gs. saglabāja gan iekaroto zemju paražu tiesības un tiesas spriešanu,³ gan arī baltu un lībiešu ciemu un pagastu agrāko kārtību, novadu vecāko, ciemu vecāko varu un satversmi.⁴ Profesors Arveds Švābe uzskata, ka pagasti un pagasttiesas pastāvējušas pirms vācu laikiem, VIII –XII gs.⁵, t.i., laika ziņā agrāk, nekā pieņemts padomju tiesību vēstures zinātnē, kas pagasta institūta un pagasttiesas pirmsākumus datē tikai ar XIII gs.⁶

Pagastu iekārta Daugavas lībiešu, latgaļu zemēs un igauņu austrumu novados veidojusies austrumslāvu ietekmē.⁷ Tomēr lielākā daļa somugru teritoriju tāpat kā kuršu un zemgaļu tiesiskā iekārta palika ārpus austrumslāvu nodokļu vācēju ietekmes. Tur pagastu iekārta un kultūra attīstījās skandināvu ietekmē.⁸

Livonijas laika avotos jēdziens "pagasts jeb vaka" lietots vismaz četrās nozīmēs: 1) tiesas spriešanas iecirknis un administratīvi teritoriāla vienība; 2) nodoklis; 3) maksāšanas termiņš un 4) dzīres.⁹ Padomju tiesību vēstures zinātne šai izpratnei pievieno klāt vēl šādas nozīmes: pagasta iedzīvotāju kopiena, pagasta sapulce un pagasta dzīres, ignorējot būtisko pagasta kā tiesas spriešanas iecirkņa nozīmi un neskatot to kā administratīvi teritoriālu vienību.¹⁰

Indriķa hronika min augstākās amatpersonas – cilšu jeb zemes vecākos (seniores) un zemākās amatpersonas – ciema vecākos jeb desmitniekus.¹¹ Šīs amatpersonas kā savu novadu pārstāvji piedalījās apspriedēs ar kristīgās varas nesējiem, pildīja ceļvežu pienākumus un sapulcināja zemessargus.¹²

Bez pagasttiesas kā svarīga pagasta institūta atzīmējama arī pagasta sapulce, kas norisinājās kunga noteiktā zemnieku pulcēšanās vietā un laikā, lai ievāktu nodevas, ļautu zemniekiem nomaksāt parādus, soda naudas, spriestu tiesu, izsludinātu likumus.¹³

Livonijas laika pagasts, kuram bija sava noteikta teritorija un iedzīvotāji, veidoja kunga valsts daļu. Tas bija pārvaldes iecirknis jeb muižas saimniecības un administratīvās pārvaldes vienība, kas sastāvēja no ciemiem un ciematiem. Varu pagastā īstenoja zemnieku kārtas ļaudis. Tiesas vara – viduslaiku valsts varas galvenais elements –, pastāvot politiskās varas decentralizācijai, pagastos kā pārvaldes zemākajās vienībās nebija šķirta no administratīvās varas.¹⁴

Pagastu (nodevu) maksāšana pagasta sapulcē parasti notikusi trīs līdz piecas reizes gadā¹⁵ atkarībā no zemnieku nodarbošanās veida un maksāšanas spējām. Šajā laikā nodevu vācējiem tika rīkotas arī dzīres.¹⁶

Pagasts jauno laiku sākumā

Poļu laiku pagasts bija mazākā pārvaldes vienība, kuras priekšnieku dēvēja par stārastu jeb voitu. Stārasts varēja būt priekšnieks arī diviem maziem pagastiem. Pagasti veidoja plašākas administratīvās vienības – folvarkus jeb amata muižas. Pie viena folvarka varēja piederēt no viena līdz četriem pagastiem.