[1] Tā kā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC) 2010. gadā saņēma daudzu patērētāju sūdzības saistībā ar privāto autostāvvietu pakalpojumu sniegšanu, PTAC veica atsevišķu privāto autostāvvietu pakalpojumu sniedzēju piedāvāto līguma noteikumu un īstenotās komercprakses izvērtēšanu un pieņēma līdzīga satura lēmumus par SIA "Parking Service Latvija" un SIA "Parking Control" (turpmāk – Sabiedrība) patērētājiem piedāvātajiem netaisnīgiem līguma noteikumiem un attiecībā pret patērētājiem īstenotu negodīgu – maldinošu un agresīvu – komercpraksi.

[2] Aktuālākās privāto autostāvvietu pakalpojumu jomas problēmas

• Praksē bieži tiek pielietota aizturējuma tiesību izmantošana jeb transportlīdzekļu bloķētāju izmantošana gadījumos, kad klients ir pārkāpis autostāvvietas lietošanas noteikumu prasības. Autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs, konstatējot, ka klients nav veicis maksu par autostāvvietas izmantošanu, izraksta soda kvīti par līgumsoda noteiktā apmērā piemērošanu un vienlaikus izmanto transportlīdzekļu bloķēšanas iekārtu, kuru operators noņem tikai tad, kad klients ir veicis soda kvīts apmaksu. Savukārt, ja klients patvaļīgi noņem transportlīdzekļu bloķēšanas iekārtu, tad autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs piemēro attiecīgu līgumsodu.

*Autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs vērš piedziņu par neveiktajiem maksājumiem pret automašīnas īpašnieku, tajā skaitā arī gadījumā, ja automašīnu autostāvvietā novietojusi cita persona.

* Atsevišķi autostāvvietas pakalpojumu sniedzēji patērētājiem sniedz nepatiesu vai neskaidru informāciju par autostāvvietas maksas raksturu, par pakalpojuma apmaksas kārtību, kā arī par tā cenu, tādējādi negatīvi ietekmējot patērētāju ekonomisko rīcību.

* Atsevišķi privāto autostāvvietu pakalpojumu sniedzēji uzskata, ka, sniedzot minēto pakalpojumu, ar patērētājiem tiek noslēgts nomas vai īres līgums, un tāpēc pakalpojumu sniedzēji ir tiesīgi izmantot aizturējuma tiesības.

[3] Administratīvās lietas apstākļi

* Laika periodā no 2010. gada marta līdz administratīvo aktu izdošanas brīdim Sabiedrība mājaslapā internetā www.pcl.lv (uz kuru norādīts arī Sabiedrības Autostāvvietu lietošanas noteikumos (turpmāk – Noteikumi)), ir ietvertas adreses (kopā 23), kurās Sabiedrība sniedz maksas autostāvvietas pakalpojumus, paredzot maksu par autostāvvietas izmantošanu LVL 1,00 (vai atsevišķās autostāvvietās LVL 0,50) par katru stundu. Savukārt gadījumos, kad patērētāji nav veikuši apmaksu par autostāvvietu, attiecīgajām automašīnām tiek uzlikti riteņu bloķētāji, kas netiek noņemti līdz brīdim, kad patērētājs veicis līgumsoda naudas LVL 20,00 (kas ar katru nākamo dienu pieaug par LVL 20,00) samaksu. Turklāt, ja klients (patērētājs) patvaļīgi noņem vai bojā transportlīdzeklim uzlikto riteņu bloķēšanas iekārtu, klientam ir jāmaksā līgumsods LVL 500,00 apmērā.

* Pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) 25. panta astotās daļas 2. punktu, izvērtējis pārkāpuma raksturu un būtību, ievērojot, ka lietā tika konstatēts patērētāju tiesību pārkāpums, kas skar plašas patērētāju grupas intereses (patērētāju kolektīvās intereses), un tas var radīt zaudējumus vai kaitējumu patērētājiem, PTAC 2010. gada 25. novembrī pieņēma lēmumu "Par administratīvā soda un tiesiskā pienākuma uzlikšanu" Nr. E03-KREUD-60 (turpmāk – Lēmums Nr.E03-KREUD-60) par Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma (turpmāk – NKAL) 4. panta otrās daļas 2. un 3. punktā noteiktās negodīgās komercprakses īstenošanu, ar kuru Sabiedrībai uzlika naudas sodu LVL 7000,00 apmērā un uzdeva tiesisku pienākumu nekavējoties izbeigt negodīgu komercpraksi, kas izpaužas kā patērētāja lēmuma pieņemšanai nepieciešamas būtiskas informācijas par maksas autostāvvietu noklusēšana, nepatiesas informācijas sniegšana un riteņu bloķētāju uzlikšana/nenoņemšana, līdz patērētājs ir veicis soda naudas samaksu. Savukārt 2010. gada 1. decembrī PTAC pieņēma patērētāju kolektīvo interešu lēmumu par nevienlīdzīgiem un netaisnīgiem līguma noteikumiem Nr. 4-lg (turpmāk – Lēmums Nr. 4-lg).

[4] Atziņas, kas izriet no Lēmumā Nr. 4-lg konstatētā

[4.1] Privāto autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs patērētājiem piedāvātajos autostāvvietu lietošanas noteikumos nedrīkst iekļaut tādu noteikumu, kas paredz aizturējuma tiesību jeb transportlīdzekļa bloķēšanas iekārtas izmantošanu, ja patērētājs nav veicis samaksu par autostāvvietas izmantošanu.

Sabiedrības mājaslapā internetā www.pcl.lv izvietoto Noteikumu 7. punkts (arī Autostāvvietās pieejamo Noteikumu 7. punkts) paredz: "Ja autostāvvietā esošā transporta līdzeklī neatrodas šo noteikumu 6. punktā noteiktajā kārtībā novietota derīga atļauja vai nav veikta autostāvvietas lietošanas priekšapmaksa, izmantojot kases aparātu, vai nav veikta stāvvietas lietošanas apmaksas uzsākšana, izmantojot SMS apmaksas pakalpojumu attiecībā uz transporta līdzekli, tajā skaitā tā lietotāju, turētāju un īpašnieku, tiek piemērota līgumsoda sankcija, atkarībā no nelikumīgās autostāvvietas lietošanas ilguma izrakstīta kvīts par soda naudas summu 20 LVL apmērā samaksu par katru dienu, kamēr transporta līdzeklis atrodas autostāvvietā, kā arī autostāvvietas operatora pilnvarota persona ir tiesīga izmantot transportlīdzekļu riteņu bloķēšanas iekārtu."

Civillikuma 1734. pants nosaka, ka "uz aizturējuma tiesības pamata tā persona, kuras rokās atrodas kāda lieta, var to neizdot tik ilgi, kamēr nav nolīdzināts kāds viņas pašas prasījums". Vadoties no civiltiesību teorijas, aizturējuma tiesības ir viens no saistību tiesību aizsardzības veidiem, kuras izlietojamas tikai Civillikumā norādītajos gadījumos. Savukārt konkrētus gadījumus, kad aizturējuma tiesības var izmantot kā tiesiskās aizsardzības līdzekli, nosaka Civillikuma tālākie panti. Šāda tiesība, pirmkārt, ir zemesgabala iznomātājam, ja nomnieks nokavē maksājumus vai ir radījis pamatu citādiem no līguma izrietošiem prasījumiem. Tāda pati tiesība ir iznomātājam pret apakšnomnieku, kuram nomnieks nodevis tālāk savas nomas tiesības (Civillikuma 1735. pants). Otrkārt, aizturējuma tiesība ir ēkas, telpas vai augļu iegūšanai neparedzēta zemesgabala izīrētājam pret īrnieku vai apakšīrnieku tādu prasījumu dēļ, kuri izriet no īres līguma (Civillikuma 1736. pants).¹ Svešas lietas aizturējuma tiesība ir izņēmums no vispārējā principa, pēc kura jebkuri konflikti atrisināmi tiesā. Aizturējuma tiesības ir īpašs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas nevar tikt izmantots sistemātiski. Tāpēc aizturējuma tiesības izmantojamas tikai Civillikuma 1734. pantam sekojošajos pantos noteiktajā kārtībā un gadījumos. Aizturējuma tiesības nedrīkst pielietot gadījumos, kas nav likumā tieši norādīti, bet tikai iepriekš minētajos gadījumos, kas paredzēti Civillikuma 1735. un 1736. pantā. Līdz ar to Civillikums neparedz aizturējuma tiesību izmantošanu citos gadījumos, kā tas noteikts Civillikumā un citos normatīvajos aktos.

Noteikumu 7. punkta daļā paredzētais – "autostāvvietas operatora pilnvarota persona ir tiesīga izmantot transportlīdzekļu riteņu bloķēšanas iekārtu" – nav neviens no Civillikumā noteiktajiem aizturējuma tiesību pielietošanas gadījumiem, tādējādi, pamatojoties uz PTAL 6. panta trešās daļas 1. punktu kontekstā ar PTAL 5. panta otrās daļas 5. punktu, kas nosaka, ka "līguma noteikumi ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām", šis līguma noteikums ir uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu, jo tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam.

[4.2] Privāto autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs patērētājiem piedāvātajos autostāvvietu lietošanas noteikumos nedrīkst iekļaut tādu noteikumu, kas paredz nesamērīga un neproporcionāla līgumsoda piemērošanu par autostāvvietu lietošanas noteikumu pārkāpumu un patvaļīgu transportlīdzekļa bloķēšanas iekārtas noņemšanu.

Vērtējot Noteikumu 7. punktu, konstatējams: ja autostāvvietā esošā transportlīdzeklī neatrodas šo Noteikumu 6. punktā noteiktajā kārtībā novietota derīga atļauja, attiecībā uz transportlīdzekli, tajā skaitā tā lietotāju, turētāju un īpašnieku, tiek piemērota līgumsoda sankcija – atkarībā no nelikumīgās autostāvvietas lietošanas ilguma uzrakstīta kvīts par līgumsoda LVL 20,00 apmērā samaksu par katru dienu, kamēr transportlīdzeklis atrodas autostāvvietā. Autostāvvietas pilnvarotā persona ir tiesīga izmantot transportlīdzekļu riteņu bloķēšanas iekārtu. Turklāt atsevišķu Sabiedrības autostāvvietās izvietoto Noteikumu 7. punktā noteikts, ka līgumsoda apmērs tiek noteikts saskaņā ar teritorijas operatora noteiktu tarifu. No PTAC rīcībā esošajos patērētāju iesniegumos minētā konstatējams, ka patērētājiem lielākoties netiek dota iespēja veikt samaksu par autostāvvietas izmantošanu, līdz ar to tiek izrakstīta gan soda kvīts, gan arī transportlīdzekļa ritenim tiek piestiprināts bloķētājs. Tātad, ja patērētājs neveic tūlītēju soda naudas samaksu, tad par katru nākamo dienu līgumsods pieaug par 20 latiem.

Noteikumu 11. punkts nosaka: "Gadījumā, ja autostāvvietas lietotājs patvaļīgi noņēma vai bojāja uzlikto transportlīdzekļu riteņu bloķēšanas iekārtu, tad viņam ir jāsamaksā sods 500 LVL apmērā." No minētā Noteikumu punkta secināms, ka situācijā, ja patērētājs, uzskatot, ka viņam netika nodrošināta iespēja veikt samaksu par autostāvvietas pakalpojumu izmantošanu un soda kvīts līdz ar to ir izrakstīta nepamatoti, pašrocīgi noņem transportlīdzekļa riteņu bloķētāju, Sabiedrība par šādu rīcību piemēro Noteikumu 10. punktā (atsevišķās autostāvvietās izvietoto Noteikumu 11. punkts) minēto līgumsodu LVL 500,00 apmērā.

Saskaņā ar Civillikuma 1716. pantu līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību tajā gadījumā, ja viņa šo saistību neizpildītu vai neizpildītu pienācīgi, taču līgumsods nav līdzeklis, ar kura palīdzību kreditors ir tiesīgs iedzīvoties uz parādnieka rēķina (peļņas avots), kas ir pretēji tiesību izmantošanas labticīguma principam. Turklāt jāņem vērā, ka līgumsoda uzdevums ir ietekmēt parādnieka saistību izpildi, nevis kreditora labuma gūšanu papildus parādnieka pamatsaistībai. Vienlaikus uzsverams, ka Civillikuma mērķis ir izveidot līgumsodu par tādu tiesisku instrumentu, kas palīdzētu iespaidot līdzēju rīcību, lai līgums tiktu izpildīts, to pierāda tas, ka līgumsods ir saistību tiesību pastiprinājums, kā arī tas, ka pēc vispārējā principa pacta sunt servanda pušu starpā noslēgtais līgums ir jāpilda

Lai arī Civillikuma 1717. pantā ir noteikts, ka līgumsoda apmēru nosaka līdzēji un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas, PTAL ir paredzēts izņēmums, proti, līgumsods nedrīkst būt neproporcionāli liels. Arī Civillikuma 1. pants nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Civiltiesību doktrīnā pastāv viedoklis, ka labas ticības princips nozīmē to, ka katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāizpilda, ievērojot citu personu pamatotas intereses.² Līdz ar to Sabiedrība nedrīkst pielietot Noteikumos ietvertos līgumsodus LVL 20 apmērā un LVL 500 apmērā pretēji labas ticības principam.

Saskaņā ar PTAL 6. panta trešās daļas 4. punktu, kas bija spēkā administratīvā akta pieņemšanas brīdī, par netaisnīgiem līguma noteikumiem ir uzskatāmi noteikumi, kas uzliek patērētājam, kurš nepilda līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu. Līgumsoda funkcija ir atturēt patērētāju no līgumsaistību nepildīšanas, tomēr PTAL 6. panta trešās daļas 4. punktā minētais princips ir noteikts, lai nepieļautu to, ka patērētājam tiek piemērots neproporcionāls līgumsods. Vērtējot līgumsodu proporcionalitāti, ir jāņem vērā arī PTAL 5. pantā noteiktais līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības princips. No tā izriet, ka, vērtējot līgumsoda apmēru, jāievēro arī labticīguma prasības, kā arī tas, ka līgumsoda apmērs nedrīkst būt tāds, kas nostāda patērētāju neizdevīgā stāvoklī, t.i., līgumsods nedrīkst būt paverdzinošs vai nesamērīgi liels, kā arī jāievēro samērīguma kritērijs, ievērojot, ka "pie samērīguma noteikšanas jāņem vērā visas kreditora intereses un parādnieka spējas".³

Arī Augstākā tiesa, vērtējot līgumsoda samērīgumu, ir konstatējusi, ka "līgumsodam ir sodīšanas un zaudējumu atlīdzināšanas funkcija. Tiesiskajās attiecībās sakarā ar sodoša rakstura tiesisko līdzekļu piemērošanu par vispārēju principu tiesībās ir atzīstams soda samērīguma princips. Tādējādi, lai arī līgumsods nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas, zaudējumu apmērs var būt nozīmīgs arguments, ja tiek apstrīdēts līgumsoda samērīgums".⁴ Lai arī līgumsoda funkcija ir atturēt patērētāju no līgumsaistību pārkāpšanas, taču ar līgumsoda palīdzību nedrīkst iedzīvoties uz otras puses rēķina.

Ņemot vērā PTAC rīcībā esošo informāciju un ievērojot, ka PTAC jau ir vērtējis līdzīga satura autostāvvietu pakalpojumu noteikumu 7. punktu, PTAC ieskatā Noteikumu 7. punkts, pamatojoties uz PTAL 6. panta trešās daļas 1. un 4. punkta noteikumiem (kontekstā ar PTAL 5. panta otrās daļas 5. punktu), ir uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu.

Ievērojot to, ka PTAC rīcībā administratīvo aktu pieņemšanas brīdī nebija dokumentu, kas pierādītu Sabiedrības atbilstību zemes nomnieka statusam, arī Noteikumu 10. punkts (atsevišķu Noteikumu 11. punkts), kas paredz: "Gadījumā, ja autostāvvietas lietotājs patvaļīgi noņēma vai bojāja uzlikto transportlīdzekļu riteņu bloķēšanas iekārtu, tad viņam ir jāsamaksā sods 500 LVL apmērā" ir netaisnīgs līguma noteikums PTAL 6. panta trešās daļas 4. punkta izpratnē, jo paredz patērētājam maksāt līgumsodu LVL 500 apmērā par patvaļīgu riteņu bloķēšanas iekārtu noņemšanu, neskatoties uz to, ka Sabiedrībai nav tiesiska pamata piemērot aizturējuma tiesības.

[4.3] Privāto autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs patērētājiem piedāvātajos autostāvvietu lietošanas noteikumos nedrīkst iekļaut tādu noteikumu, kas paredz autostāvvietu pakalpojumu sniedzēja tiesības vērst piedziņu par neveiktajiem maksājumiem pret automašīnas īpašnieku, tajā skaitā arī gadījumā, ja automašīnu autostāvvietā novietojusi cita persona.

Noteikumu 12. punkts paredz: "Piedziņas darbības par neveiktajiem maksājumiem SIA "Parking Control" veic pret automašīnas īpašnieku, tajā skaitā arī gadījumā, ja automašīnu autostāvvietā novietojusi cita persona. SIA "Parking Control" ir tiesības nodot parāda piedziņu citām personām." Tādējādi secināms, ka neatkarīgi no tā, kura persona ir noslēgusi līgumu ar Sabiedrību par autostāvvietas pakalpojuma izmantošanu, respektīvi, civiltiesisku līgumu par konkrētu tiesisku darījumu, atbildība par līguma izpildījumu saskaņā ar Noteikumiem ir paredzēta automašīnas īpašniekam, proti, personai, kura, iespējams, attiecīgo līgumu nemaz nav noslēgusi.

Saskaņā ar Civillikuma 1519. pantu no līguma izrietošās tiesības un saistības, ciktāl tās nav tīri personiskas, pāriet uz līdzēju mantiniekiem un tiesību pēcniekiem, ja vien likumā nav paredzēts noteikts izņēmums. Bez šā gadījuma trešām personām neizriet no līguma vispār ne tiesības, ne saistības, ja vien līdzēji nav viņu vietnieki (1515.–1518. p.). Minētā Civillikuma panta otrā daļa satur saistību tiesību pamatprincipu: darījuma dalībnieki iegūst tiesības un uzņemas pienākumus katrs tikai sev.⁵ Tāpat arī Civillikuma 1546. panta pirmā daļa nosaka, ka "līgums, kurā apsolīts, ka trešā persona kaut ko izpildīs, nesaista ne apsolītāju, ne arī trešo personu". Šī Civillikuma norma paredz četrus izņēmuma gadījumus, kuros līgums saista arī kādu trešo personu. Proti, (1) kad kāds uzņemas svešu parāda saistību; (2) kad kāds apsola gādāt par sevi galvinieku; (3) kad kādas personas lietvedis dod apsolījumu un apgalvo, ka šī persona to apstiprinās; (4) kad apsolījums dots, nodrošinot ar līgumsodu vai uzņemoties atlīdzināt zaudējumus. Civillikuma 1546. panta komentārā minēts, ka iepriekš norādītie ir četri atšķirīgi gadījumi, kad līdzēja apsolījums par trešo personu rada juridiskas sekas pašam līdzējam, neradot pienākumus trešai personai.⁶ Turklāt atbilstoši Civillikuma 1522. pantam daļā "kamēr trešā persona nav pievienojusies līgumam (1521. p.), tas pastāv tikai starp tā slēdzējiem (..)" un Civillikuma 1521. pantam: "Tiesība, kas izriet no tāda līguma (1520. p.), trešai personai kļūst patstāvīga un neatkarīga no tā gribas, kam apsolījums dots, tikai tad, kad viņa pati pievienojas līgumam". Tātad no minētā secināms: lai trešajai personai, t.i., turētājam un/vai īpašniekam, būtu saistošs līgumslēdzēju pušu – Sabiedrības un automašīnas lietotāja – starpā noslēgtais līgums, ir jābūt vienas puses apsolījumam otrai par labu kādai trešajai personai, turklāt trešajai personai ir jāpievienojas noslēgtajam līgumam.

Gadījumā, ja līgumu par maksas autostāvvietas izmantošanu noslēdz automašīnas lietotājs, kurš nav automašīnas turētājs un/vai īpašnieks, Noteikumos noteiktais pakalpojuma izmantotāja apsolījums, ka Noteikumos noteiktās saistības uzņemas ne tikai viņš pats, bet arī transportlīdzekļa turētājs un/vai īpašnieks, proti, trešā persona, nav saistošs transportlīdzekļa turētājam un/vai īpašniekam. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka nereti transportlīdzekļa īpašnieks var būt transportlīdzekļu līzinga pakalpojumu sniedzējs. Līdz ar to Sabiedrībai nav tiesiska pamata no attiecīgā autostāvvietas pakalpojuma izrietošo saistību izpildes, tostarp, līgumsoda samaksas piedziņu vērst pret transportlīdzekļa turētāju un/vai īpašnieku, ja Noteikumus nav ievērojusi cita persona, kas nav transportlīdzekļa turētājs vai īpašnieks.

Vadoties no iepriekš minētā, Noteikumu 12. punkts daļā "Piedziņas darbības par neveiktajiem maksājumiem Sabiedrība veic pret automašīnas īpašnieku, tajā skaitā arī gadījumā, ja automašīnu autostāvvietā novietojusi cita persona. (..)" ir uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu PTAL 6. panta trešās daļas 1. punkta izpratnē kontekstā ar PTAL 5. panta otrās daļas 5. punktu, jo tas pretēji līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principam patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.

Papildus PTAC atzīmē, ka minētais Noteikumu punkts tika analizēts kontekstā ar šajos Noteikumos ietvertajiem saistību pastiprināšanas veidiem attiecībā pret klientu, piemērojot gan līgumsodu, gan arī aizturējuma tiesības.

PTAC ieskatā, līguma noteikumu, kas paredz piedziņas par neveiktajiem maksājumiem vērst pret automašīnas īpašnieku (tajā skaitā arī gadījumā, ja automašīnu autostāvvietā novietojusi cita persona), katrā konkrētajā gadījumā ir jāvērtē kontekstā ar autostāvvietu lietošanas noteikumu punktiem, kas attiecībā pret klientu paredz saistību pastiprināšanu, piemērojot gan līgumsodu, gan arī aizturējuma tiesības, kas konkrētajā gadījumā ir uzskatāmi par netaisnīgiem līguma noteikumiem PTAL izpratnē.

[5] Atziņas, kas izriet no Lēmumā Nr. E03-KREUD-60 konstatētā

[5.1] Privāto autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs, izmantojot transportlīdzekļa bloķēšanas iekārtas, ja patērētājs nav veicis samaksu par autostāvvietas izmantošanu, īsteno agresīvu komercpraksi.

Kā jau iepriekš skaidrots, PTAC ir atzinis, ka Noteikumu 7. punkts daļā par Sabiedrības tiesībām izmantot automašīnas riteņu bloķēšanas iekārtas ir uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu, jo PTAC ieskatā maksas autostāvvietas izmantošanas pakalpojums nav uzskatāms par nomas vai īres līgumu Civillikuma izpratnē, un tādējādi pakalpojuma sniedzējam nav tiesiska pamata kā tiesiskās aizsardzības līdzekli realizēt aizturējuma tiesības.

Civillikuma 2112. pants nosaka, ka "noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai pusei par zināmas nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Līgums, ar kuru piešķir vai apsola augļu nesējas lietas lietošanu no tās, ir noma, bet ikviens cits lietošanas piešķīruma līgums – īre". Patērētājs, novietojot automašīnu maksas stāvvietā, negūst no autostāvvietas augļus, proti, autostāvvietas izmantošana nenes patērētājam Civillikuma 855. pantā minētos augļus, tāpēc nevar tikt uzskatīts, ka patērētājs ar pakalpojuma sniedzēju ir noslēdzis nomas līgumu. Tāpat arī Civillikuma izpratnē līgums par maksas autostāvvietas izmantošanas pakalpojuma saņemšanu nav atzīstams par īres līgumu, jo šajās attiecībās nav konstatējami īres attiecību priekšnoteikumi:

* Saskaņā ar Civillikuma 2130. pantu lietas izīrētājam jānodod lieta īrniekam; viņam jādod iespēja to lietot – īrnieks kļūst par lietas turētāju.

Konkrētajās starp Sabiedrību (vai zemes valdītāju) un patērētāju nodibinātajās tiesiskajās attiecībās nav iespējams konstatēt patērētāja kā turētāja tiesības uz nekustamā īpašuma faktisko valdījumu, jo konkrētajā gadījumā patērētājam netiek nodots lietošanā konkrēts nekustamais īpašums vai konkrēta tā daļa. (Civillikuma 876. pants paredz, ka "lietas valdījums ir īpašuma tiesībai atbilstoša faktiska vara pār lietu. Tas pastāv, kad ķermeniska lieta faktiski atrodas kādas personas pilnīgā varā un kad pie tam šī persona izrāda gribu rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam. Tas, kā varā lieta faktiski atrodas, bet kas atzīst par tās īpašnieku kādu citu, uzskatāms, kaut arī viņam būtu tiesība turēt to savā varā, nevis par šās lietas tiesisku valdītāju, bet tikai par tās turētāju jeb faktisku valdītāju un īpašnieka vietnieku valdījumā. Piezīme. Turētājam jeb faktiskam valdītājam ir tiesība prasīt traucēta valdījuma atjaunošanu".)

No noslēgtā līguma par maksas autostāvvietas izmantošanas pakalpojuma saņemšanu neizriet patērētāja tiesības būt par nekustamā īpašnieka vietnieku un uzņemties pilnīgu varu pār nekustamo īpašumu. Šis līgums paredz automašīnas novietošanu jebkurā vietā attiecīgajā teritorijā, nevis konkrēti noteikta nekustamā īpašuma īri. Līdz ar to šādā gadījumā vispār nevar runāt par faktisko valdījumu jeb turējumu, jo nav zināms konkrētais nekustamais īpašums, pār kuru turētājam būtu jāiegūst pilnīga faktiskā vara, kā arī nav piešķirtas nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības patērētājam rīkoties kā nekustamā īpašnieka vietniekam. Turklāt, ņemot vērā to, ka stāvvietā tiek novietotas vairākas automašīnas un pakalpojumu saņēmēju skaits mainās, nav iespējams konstatēt pilnīgās faktiskās varas attiecības ar citiem autostāvvietas pakalpojuma saņēmējiem.

Tāpat arī konkrētajās attiecībās nav konstatējama patērētāja griba rīkoties līdzīgi kā zemes īpašniekam vai īpašnieka vietniekam.

* Samaksa par pakalpojumu tiek piemērota nevis par konkrēti noteikta nekustamā īpašuma īri, bet par uzturēšanos noteiktā teritorijā, un šīs samaksas apmērs ir atkarīgs no automašīnas uzturēšanās laika, nevis no konkrētā nekustamā īpašuma faktiskās valdīšanas. Tāpat arī visām automašīnām par uzturēšanās laiku tiek piemērota vienāda samaksa, neatkarīgi no automašīnas izmēriem un vietas, kur automašīna šajā teritorijā tiek novietota.

Īres līguma attiecībās samaksai par īri ir jābūt konkrētai un attiecināmai uz noteiktu nekustamo īpašumu, un vienā vietā vienlaikus nevar būt neierobežots un mainīgs īrnieku skaits – ja nekustamais īpašums tiek izīrēts vairākām personām vienlaikus, tad īrniekiem ir tiesības zināt un izīrētājam ir pienākums informēt īrnieku par citiem īrniekiem un īres tiesības sadalījumu starp šiem īrniekiem, pretējā gadījumā nav nodrošināma pilnīga faktiskā vara pār konkrēto nekustamo īpašumu.

Konkrētajā gadījumā kā būtiskākais apstāklis ir analizējams nevis nekonkrēta nekustamā īpašuma izīrēšana nekonkrētam un mainīgam īrnieku skaitam, bet gan kāda pakalpojuma sniegšana, kura ietvaros patērētājiem ir tiesības par noteiktu samaksu uz noteiktu laiku uzturēties noteiktā teritorijā, tur novietojot savu automašīnu.

Ņemot vērā minēto, tostarp to, ka nav iespējams konstatēt turējuma tiesības, kas ir īres līguma pamatā, konkrētais pakalpojums nav pamatojams ar īres tiesiskajām attiecībām. Šis pakalpojums ir uzskatāms par pakalpojumu, kura ietvaros pakalpojuma sniedzējs par konkrētu samaksu, kas apmaksāta avansā, nodrošina patērētājam iespēju noteiktu laiku turēt automašīnu jebkurā vietā attiecīgajā teritorijā.

Vienlaikus PTAC uzskata, ka, izmantojot aizturējuma tiesības, iznomātājam/izīrētājam ir tiesība aizturēt vienīgi nomnieka/īrnieka īpašumā esošas lietas – par aizturējuma tiesības objektu nevar būt citam piederošas kustamas lietas, kas atrodas nomnieka/īrnieka turējumā (arī prettiesīgi iegūtas lietas). Tas izskaidrojams ar to, ka aizturētājs attiecībā uz aizturētām lietām neiegūst lietisku tiesību ar absolūtu raksturu – aizturējuma tiesība ir akcesora iznomātāja/izīrētāja prasījuma tiesībai pret nomnieku/īrnieku un tātad nevar pārsniegt viņu savstarpējo tiesisko attiecību robežas. Tāpat arī izīrētājs nav tiesīgs aizturēt tādu kustamu lietu, kurai īrnieks ir vienīgi līdzīpašnieks.⁷

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka Sabiedrībai nav iespējams identificēt maksas autostāvvietas pakalpojuma saņēmēju un tā tiesības uz stāvvietā novietoto automašīnu, Sabiedrība nav tiesīga aizturēt konkrēto automašīnu.

Papildus Sabiedrība, uzskatot, ka tai ir tiesības piemērot svešas lietas aizturējuma tiesības, nav ņēmusi vērā: lai izlietotu aizturējuma tiesību, proti, lai aizturētājam būtu tiesība zināmu laiku neizpildīt savu saistību, kas izpaužas lietas izdošanā, aizturamai lietai jāatrodas aizturētāja tiesīgā valdījumā (kas saskaņā ar Civillikuma 909. pantu nav iegūts ne vardarbīgi, ne slepeni). Turklāt viņa prasījuma tiesībai pret pretējo pusi, kuras atbilstošā saistība ir jau izpildāma, tas ir, nav ierobežota ne ar nosacījumu, ne ar termiņu, jāatrodas sakarā (koneksitātē) ar minēto lietu (Civillikuma 1737. pants).⁸

No lietā pieejamiem materiāliem un informācijas konstatējams, ka Noteikumos nav noteikts termiņš piemērotā līgumsoda apmaksai. Līdz ar to secināms, ka, kamēr nav iestājies izrakstītās soda kvīts apmaksas termiņš, vai arī nenorādot termiņu, kurā saistība izpildāma, saistību nevar uzskatīt jau par izpildāmu un aizturējuma tiesība nav piemērojama.

Vērtējot Sabiedrības darbību kopumu, konstatējams, ka, piemērojot noteikumu par automašīnas riteņu bloķēšanas iekārtu izmantošanu, Sabiedrība īsteno agresīvu komercpraksi, jo faktiski konkrētā darbība NKAL 12. panta izpratnē ir atzīstama par nesamērīgas ietekmes/piespiedu līdzekļu un draudu izmantošanu, tajā skaitā draudot veikt nelikumīgas darbības – aizturējuma tiesību izmantošanu – gadījumā, ja patērētājs neveiks apmaksu par pakalpojumu. Attiecīgās darbības ietekmē vidusmēra patērētājs tiek pakļauts spiedienam, kas var negatīvi ietekmēt viņa rīcības brīvību attiecībā uz pakalpojumu un tā rezultātā patērētājs var pieņemt tādu lēmumu par pakalpojuma saņemšanu un līgumsoda samaksu, kādu viņš citādi nepieņemtu.

Sabiedrības nesamērīgā ietekme šajā gadījumā izpaužas arī tajā apstāklī, ka gadījumos, kad patērētājs nav veicis samaksu par autostāvvietas izmantošanu, viņam faktiski nav dota izvēles brīvība. Patērētājam obligāti uzreiz ir jāsamaksā piemērotais līgumsods vai arī patērētājs ir spiests izmantot pakalpojumu (autostāvvietu) ilgāk (jo automašīnai tiek uzlikts riteņu bloķētājs), bez iespējām lietot savu mantu, par ko attiecīgi ir jāmaksā vēl papildu līgumsods LVL 20 dienā.

[5.2] Privāto autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs, pie iebraukšanas maksas autostāvvietā izvietojot ceļa zīmi "Stāvvieta" un Noteikumus, īsteno maldinošu komercpraksi.

Sabiedrība pie iebraukšanas atsevišķā maksas autostāvvietā ir izvietojusi Ministru kabineta 2004. gada 29. jūnija noteikumu Nr. 571 "Ceļu satiksmes noteikumi" (turpmāk – MK Noteikumi) 298.26. apakšpunktā norādīto 532. ceļa zīmi "Stāvvieta", bet zem tās Noteikumus, kuros sniegta informācija, no kuras izriet, ka autostāvvieta ir maksas pakalpojums.

Izvērtējot attiecīgās informācijas par autostāvvietu pasniegšanas veidu, Sabiedrība, MK Noteikumu 298.28. apakšpunktā norādītās 533. ceļa zīmes "Maksas stāvvieta" vietā izvietojot 532. ceļa zīmi "Stāvvieta", maldina vidusmēra patērētāju, kurš ir automašīnas vadītājs un ceļa zīmju pārzinātājs, par stāvvietas maksas raksturu, proti, sniedz nepatiesu informāciju par to, ka attiecīgā stāvvieta nav maksas autostāvvieta. Tas, ka zem minētās ceļa zīmes ir izvietoti Noteikumi, nenovērš vidusmēra patērētāja uztverē pēc ceļa zīmes aplūkošanas radušos secinājumu, ka konkrētā autostāvvieta ir bezmaksas, kā rezultātā patērētājs varētu būt pieņēmis lēmumu par līguma slēgšanu un, piemēram, automašīnas novietošanu attiecīgajā stāvvietā, tostarp atstājot automašīnu, pirms tam neejot atpakaļ pie ceļa zīmes, lai iepazītos ar informāciju, kas izvietota zem tās. Turpmākās patērētāja darbības, piemēram, atgriešanās pie ceļa zīmes pēc automašīnas novietošanas stāvvietā, lai iepazītos ar informāciju, kas izvietota zem ceļa zīmes, jau ir komercprakses sekas, kuras iestājušās nepatiesas informācijas saņemšanas rezultātā.

Ņemot vērā minēto, Sabiedrība, veicot iepriekš minēto darbību, īsteno NKAL 9. panta pirmās daļas 1. punktā noteikto maldinošo komercpraksi.

[5.3] Privāto autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs, Noteikumos iekļaujot informāciju par autostāvvietas apmaksu ar īsziņas starpniecību, bet attiecīgo iespēju nenodrošinot, īsteno maldinošu komercpraksi.

Sabiedrības Noteikumu 5. punkts nosaka, ka "autostāvvietas lietotājam atļauts turēt autostāvvietā transporta līdzekli, ja ir saņēmuši attiecīgo atļauju no autostāvvietas īpašnieka/lietotāja, veikuši priekšapmaksu vai uzsākuši autostāvvietas lietošanas apmaksu, izmantojot SMS apmaksas pakalpojumu". Veicot attiecīgās informācijas pārbaudi, PTAC vairākkārt pieprasīja Sabiedrībai sniegt informāciju par to, kāpēc Sabiedrības pakalpojumu sniegšanas vietās izvietotajos noteikumos ir iekļauta informācija patērētājiem par autostāvvietas apmaksu ar īsziņas starpniecību, bet faktiski tāda iespēja nepastāv. Vienlaikus, ja Sabiedrība attiecīgo apmaksu arī īsziņas starpniecību piedāvā vai piedāvāja, PTAC pieprasīja pievienot attiecīgā fakta apliecinošus dokumentārus pierādījumus. Pieprasīto informāciju PTAC netika saņēmis.

NKAL 15. panta trešā daļa paredz: "ja komercprakses īstenotājs nesniedz saskaņā ar šā panta otro daļu pieprasīto informāciju vai sniedz to nepilnīgi, Uzraudzības iestāde ir tiesīga uzskatīt, ka komercpraksē izmantotā informācija ir neprecīza vai nepatiesa".

Ņemot vērā minēto, proti, ka Sabiedrība nesniedza PTAC pierādījumus tam, ka par Sabiedrības piedāvāto maksas autostāvvietu pakalpojumu ir bijis iespējams norēķināties ar īsziņas starpniecību, PTAC secināja, ka Sabiedrība sniedz patērētājiem nepatiesu lēmuma pieņemšanai nepieciešamu būtisku informāciju par pakalpojuma apmaksas kārtību, tādējādi īstenojot NKAL 9. panta pirmās daļas 1. punktā noteikto maldinošo komercpraksi. Minētās nepatiesās informācijas iespaidā vidusmēra patērētājs varētu pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu un, piemēram, papildu informācijas par apmaksas ar īsziņas starpniecību veikšanas kārtību iegūšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis. Attiecīgā lēmuma pieņemšanas gadījumā varētu tikt negatīvi ietekmēta arī patērētāja ekonomiskā rīcība.

[5.4] Privāto autostāvvietu pakalpojumu sniedzējs, nesniedzot pilnīgu un skaidru būtisku informāciju par pakalpojuma īpatnībām un pakalpojuma izmantošanu, īsteno maldinošu komercpraksi.

Atsevišķās Sabiedrības autostāvvietās ir sniegta informācija par to, ka attiecīgo maksas autostāvvietu pirmās 45 minūtes patērētājs var izmantot bez maksas. Autostāvvietas teritorijā izvietotajos Noteikumos sniegta informācija par to, ka maksa par autostāvvietu ir LVL 0,50 stundā, savukārt informācija par to, kādas darbības patērētājam ir veicamas, lai nepieciešamības gadījumā informētu autostāvvietas uzraugošās personas par laiku, kad patērētājs ir uzsācis autostāvvietas izmantošanu, Noteikumos nav sniegta. Tāpat arī ir konstatēts, ka priekšapmaksu par attiecīgās autostāvvietas izmantošanu attiecīgajā teritorijā nav iespējams veikt, tostarp nav iespējams saņemt apliecinājumu tam, kad patērētājs ir uzsācis autostāvvietas, tostarp, pieļaujamo 45 bezmaksas minūšu, izmantošanu.

Ņemot vērā minēto, Sabiedrība ir noklusējusi būtisku patērētāja lēmuma pieņemšanai nepieciešamu informāciju par to, kādas darbības patērētājam ir jāveic, lai saņemtu apliecinājumu tam, kad patērētājs ir uzsācis autostāvvietas izmantošanu, vai par to, kādas darbības patērētājam ir veicamas, lai nepieciešamības gadījumā informētu autostāvvietas uzraugošās personas par laiku, kad patērētājs ir uzsācis autostāvvietas izmantošanu. Tādējādi Sabiedrība īsteno NKAL 10. panta pirmās daļas 1. punktā noteikto maldinošo komercpraksi, jo attiecīgās informācijas par pakalpojuma izmantošanas noteikumiem, kuras sniegšanas rakstveidā pienākums Sabiedrībai noteikts PTAL 4. panta otrajā daļā un 17. panta pirmajā daļā, noklusēšanas iespaidā vidusmēra patērētājs varētu pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu un, piemēram, automašīnas atstāšanu stāvvietā, bez papildu darbību veikšanas, vai, tieši pretēji, automašīnas neatstāšanu attiecīgajā autostāvvietā un/vai citu ar attiecīgo pakalpojumu saistītu lēmumu, kādu viņš, iespējams, nepieņemtu.

Sabiedrības bezdarbība varētu arī negatīvi ietekmēt vidusmēra patērētāja ekonomisko rīcību, piemēram, patērētājs varētu pieņemt lēmumu veikt telefona zvanu uz Noteikumos norādīto tālruņa numuru, lai iegūtu informāciju, kuras sniegšanas rakstveidā pienākumu Sabiedrībai noteicis normatīvais akts, līdz ar to patērētājam varētu rasties attiecīgas papildu izmaksas.

Vienlaikus PTAC ir konstatējis, ka pie iebraukšanas atsevišķās Sabiedrības apkalpotajās maksas autostāvvietās nav izvietota MK noteikumos noteiktā 533. ceļa zīme un/vai cita veida ceļa zīmes, kas informētu patērētāju – automašīnas vadītāju – par attiecīgo stāvvietu maksas raksturu, bet ir izvietoti Noteikumi un atsevišķās vietās arī plāksne, kurā sniegta informācija par to, ka "teritorijā tiek izmantoti transportlīdzekļu riteņu bloķētāji".

Vērtējot, kā vidusmēra patērētājs uztvertu pie iebraukšanas Sabiedrības maksas autostāvvietās izvietoto informāciju, vidusmēra patērētājs, braucot ar automašīnu, no braucošas automašīnas nevar izdarīt secinājumu, ka iebrauc maksas autostāvvietā. Turklāt vidusmēra patērētājs nevarētu iedomāties, ka pie iebraukšanas attiecīgajā teritorijā izvietotās plāksnes satur šajā teritorijā iebraukušajiem patērētājiem adresētu informāciju, un tādējādi patērētājs pēc iebraukšanas autostāvvietā un automašīnas novietošanas neiedomātos atgriezties pie attiecīgās plāksnes, lai iepazītos ar tajā sniegto informāciju.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Sabiedrība, atbilstoši nesniedzot informāciju, piemēram, neizvietojot 533. ceļa zīmi "Maksas stāvvieta" pie iebraukšanas maksas stāvvietas teritorijā virs vai pie plāksnes ar stāvvietas izmantošanas noteikumiem, īsteno NKAL 10. panta pirmajā daļā noteikto negodīgo komercpraksi, noklusējot/noslēpjot patērētājiem būtisku informāciju par to, ka visa stāvvietas teritorija ir maksas autostāvvieta. Minētās Sabiedrības darbības/bezdarbības ietekmē vidusmēra patērētājs varētu pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu, piemēram, automašīnas novietošanu stāvvietā, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Sagatavoja Egija Gulbinska, PTAC Finanšu pakalpojumu uzraudzības daļas galvenā juriskonsulte,
un Sarmīte Kapeika, Komercprakses, reklāmas un e-komercijas uzraudzības daļas galvenā juriskonsulte

Pilni 2010. gada 1. decembra lēmuma par nevienlīdzīgiem un netaisnīgiem līguma noteikumiem Nr. 4-lg un 2010. gada 25. novembra lēmuma "Par administratīvā soda un tiesiskā pienākuma uzlikšanu" Nr. E03-KREUD-60 izraksti ir publicēti PTAC mājaslapā internetā http://www.ptac.gov.lv sadaļā "PTAC lēmumi".

¹ Sk.: Torgāns K. Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata. Rīga: TNA, 2008, 218. lpp.

² Sk.: Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās. Jurista Vārds, 03.12.2002., Nr. 24.

³ Sk.: Civillikuma komentāri, Saistību tiesības (1401.–2400.). Prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 225. lpp.

⁴ Sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. SKC-212 par līgumsoda samazināšanas tiesisko pamatu motīvu daļas 13., 14. punktu.

⁵ Sk.: Civillikuma komentāri, Saistību tiesības (1401.–2400.). Prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 84. lpp.

⁶ Sk. turpat, 101. lpp.

⁷ Skat. Kalniņš E. LU stud. iur. Iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesība. Komentāri. Skaidrojumi.Viedokļi. Latvijas Vēstnesis, 01.08.1997., Nr.194/195 (909/910).

⁸ Sk.: Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse. TA, 2005, Rīga, 185. lpp.