Ne iepriekšējā, ne pašlaik noteiktā kārtība negodīgas konkurences strīdu risināšanai neļauj tirgus dalībniekiem pilnībā izmantot šo noteikumu radītās tiesības vērsties pret konkurentu negodprātīgām darbībām galvenokārt tāpēc, ka tirgus dalībniekiem nav izmeklēšanas pilnvaras, kas piemīt Konkurences padomei, turklāt normatīvajos aktos nav paredzētas pagaidu risinājuma iespējas.

Pienākums nodrošināt negodīgas konkurences ierobežošanu ir ietverts Parīzes konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību¹ 10. bis pantā.²

Tātad sākotnēji šie noteikumi domāti kā rūpniecisko īpašumu³ aizsargājošas normas. Konvencijas dalībvalstis negodīgas konkurences aizliegumu savos tiesību aktos ir izvērsušas dažādi. Eiropas Savienības (ES) tiesībās nav notikusi harmonizācija noteikumiem par negodīgu konkurenci tādā izpratnē, kā par tiem runā Parīzes konvencija.⁴ Ar direktīvu palīdzību tikušas harmonizētas un vienādotas normas, kas aizliedz negodīgu konkurenci un līdzīgas darbības attiecībā pret patērētāju, nevis uzņēmumu starpā. Konkrētāk, pieņemtas un arī Latvijas normatīvajos aktos ieviestas direktīvas par maldinošu reklāmu un negodīgu komercpraksi.⁵ Latvijas tiesību sistēmā tās pārņemtas attiecīgi ar Reklāmas likumu un Negodīgas komercprakses likumu. Tomēr vienlaikus, kā norādīts turpmāk, ES likumdevējs ir pieļāvis iespēju, ka ES noteikumi par intelektuālā īpašuma aizsardzības instrumentu harmonizāciju var tikt attiecināti arī uz negodīgas konkurences lietām.

Negodīgas konkurences aizliegums šobrīd ir ietverts Konkurences likuma (KoL) 18. pantā, kas paredz negodīgas konkurences aizliegumu kā ģenerālklauzulu, kā arī uzskaita iespējamos pārkāpumu veidus.⁶

Salīdzinot šo punktu ar Parīzes konvencijas 10. bis panta redakciju, redzams, ka Latvijas likumdevējs šos noteikumus veidojis, 10. bis pantu ņemot par pamatu, tomēr no sistēmiskā viedokļa nolemjot šos noteikumus ietvert tieši KoL, nevis kādā citā normatīvajā aktā, kas vairāk būtu saistīts tieši ar intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma aizsardzību. Vienlaikus 18. panta otrās daļas ģenerālklauzula ietver arī noteikumu par to, ka negodīgas konkurences mērķim vai sekām jābūt konkurences kavēšanai, ierobežošanai vai deformēšanai, kas līdz šim pietiekami bieži ir bijis par pamatu Konkurences padomes (KP) atteikumam uzsākt administratīvo procesu, norādot, ka konkurences kavēšanu nav iespējams konstatēt un ka pastāv iespēja strīdu risināt civiltiesiskā kārtībā.⁷

Raksta autoru ieskatā, ne agrākā, ne pašlaik noteiktā kārtība negodīgas konkurences strīdu risināšanai neļauj tirgus dalībniekiem pilnībā izmantot šo noteikumu radītās tiesības vērsties pret konkurentu negodprātīgām darbībām galvenokārt tāpēc, ka tirgus dalībniekiem nav izmeklēšanas pilnvaras, kas piemīt KP, turklāt normatīvajos aktos nav paredzētas pagaidu risinājuma iespējas.

Negodīgas konkurences aizlieguma noteikumu piemērošana

KoL 18.¹ pants šobrīd ir izteikts tādā redakcijā, kas kompetenci lemt par KoL 18. panta pārkāpumiem deleģē tikai tiesai.⁸ Iepriekš šāda kompetence bija arī Konkurences padomei, kas, arī izmeklējot negodīgas konkurences lietas, bija tiesīga izmantot KoL deleģētās pilnvaras lietu izmeklēšanai un pierādījumu iegūšanai.