No Latvijas tiesas lēmuma rezolutīvās daļas viennozīmīgi izriet CPL 138.p. 1.d. 5.pkt. piemērošana. Patiesībā šeit vienam no lietas dalībniekiem (bet ne UR) vienkārši vajadzēja iesniegt Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā pieteikumu grozīt ārvalsts tiesas nolēmuma (konkrētāk, Vidzemes pr.-p.tiesas lēmuma) izpildes veidu vai kārtību, to attiecīgi pamatojot (sk. CPL 644.-1.pantu). Tad viss būtu bijis kārtībā. Tagad situācija tiešām izveidojusies bīstama pašam UR.

Pilnīgi piekrītu kolēģes Baibas Rudevskas iepriekšējam komentāram. Līdzīgus argumentus mēs ar kolēģiem minējām arī UR Konsultatīvās padomes sēdē, kurā tika skatīts šis jautājums. Plus - UK tiesas spriedumā kā adresāts, kuram spriedums ir jāpilda, ir norādīts tikai Lembergs, kuram ir pienākums darīt zināmu spriedumu tajā minēto komerscabiedrību vadībai, kurai savukārt ir jārūpējas par tiesas noteikto aktīvu saglabāšanu. Tas Latvijas tiesību sistēmā atbilst CPL 138.p.1.d.5.pkt. noteiktajam līdzeklim, bet UR piemēroja 138.p.1.d.2.pkt. noteikto līdzekli, lai gan tā piemērošana neizrietēja ne no UK, ne no LV tiesas nolēmuma. Diemžēl UR paklausīja Tieslietu ministrijai. Rezultātā rodas absurda situācija, kad UR ir reģistrējis komercreģistrā tādu prasības nodrošinājumu (aktīvu nesamazināšanu), kura izpildi tas nemaz nespēj kontrolēt. Tā vietā šādi ierakstīti aizliegumi var radīt problēmas šīm komercsabiedrībām, kā arī trešajām personām. Tā rezutātā UR var gaidīt prasības pieteikumus par zaudējumu piedziņu.