Zinātniskajā literatūrā nākas saskarties ar viedokli, ka K. Ulmanim kā Ministru prezidentam sakarā ar 1934. gada 15.–16. maija notikumiem nebija pamata izsludināt izņēmuma stāvokli. Šādam viedoklim nevar piekrist, jo Latvijas valsti tiešām apdraudēja iekšēji nemieri. Par to liecina 1934. gadā no 15. uz 16. maiju veiktais valsts apvērsums. Diemžēl valdība vērsās nevis pret apvērsuma organizatoriem, bet pret Latvijas konstitucionālās iekārtas pamatiem (it īpaši Satversmes 1. pantu un Saeimu).²

1934. gada 15. maija apvērsuma rezultātā daļēji tika paralizēta Satversmes darbība. Pēc apvērsuma nebūtu juridiski korekti Latviju uzskatīt par demokrātisku republiku, kā tas tika definēts Satversmes 1. pantā, pie tam netika pieļauta arī likumdevēja – Saeimas – darbība. Neizprotama ir Valsts prezidenta Alberta Kvieša (1881–1944), kas līdz 1936. gada 11. aprīlim saglabāja Valsts prezidenta amatu, bezdarbība.³

Politiskā situācija Eiropā starpkaru periodā

Pēc Pirmā pasaules kara (1914–1918) būtiski izmainījās ģeopolitiskā situācija Eiropā. Beidza pastāvēt Austroungārijas, Turcijas, Krievijas un Vācijas impērija. Izveidojās vairākas jaunas valstis: Austrija, Čehoslovākija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Somija u. c. Visās Eiropas valstīs, izņemot Krieviju, tika ieviests demokrātiskais režīms.⁴ Drīz vien situācija krasi mainījās. Valstīs, kuras Pirmajā pasaules karā zaudēja, un valstīs, kuras izveidojās pēc Pirmā pasaules kara, izņemot Čehoslovākiju, demokrātisko režīmu nomainīja nedemokrātiski režīmi.⁵ Šai Eiropas tendencei bija daži kopīgi iemesli.

Pirmkārt, pēc Pirmā pasaules kara Eiropā valdīja uzskats, ka demokrātija ir visās valstīs piemērotākais politiskais režīms. Pietiekama uzmanība netika pievērsta katras tautas nacionālajām īpatnībām⁶, jaunizveidotajās valstīs trūka demokrātisku tradīciju. Piemēram, Vācijā demokrātisks režīms neatbilda tautas temperamentam, īpatnībām un tradīcijām. Tādēļ kā otra galējība izplatījās nacionālistu ideoloģijas pārspīlētās atšķirības starp Eiropas tautām.